Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Ar Andri Akmentiņu sarunājas Ingmāra Balode
Andris Akmentiņš ir rakstnieks un tulkotājs. Piecu dzejas krājumu autors, jaunākais — Laimīgas beigas (2022). Atdzejojis latviski vairāku Latvijas krievu dzejnieku darbus. Stāstu krājums Siltāks kā asara (2000), romāni Skolotāji (sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts) un Meklējot Ezeriņu (sērijā Es esmu…).
Andris Akmentiņš, pēdējā laikā nereti uzrunāts kā romānu Skolotāji (2018) un Meklējot Ezeriņu (2021) autors, 2022. gada nogalē izdevis dzejoļu krājumu Laimīgas beigas. Manas poētiskās pieredzes grāmatplauktā šī grāmata uzreiz nonāk blakus 2001. gada dzejgrāmatai Maigi gari rīti — tā pati liriskā balss, tikai skarbāka, pavīd pašironija, dur īstas bēdas, tas pats realitāti jūtošais skatiens ar žiglu tiltiņu uz precīziem vārdiem. Vienpus: «pavasaris smaržo pēc / dzelzceļa gulšņiem / jo tas nozīmē iet un meklēt / māllēpes»; otrpus: Austrumeiropa kā dzērāja sieva — «Viņas sejā, zilumiem dzeltējot, / noviz Ukrainas krāsas». Visikuma ceļš iegūst pārlaicīga ceļa lomu, un Andris abos ceļos ir gatavs ņemt līdzi; braucamlīdzekļi mainās arī dzejā, bet tiekšanās uz… (vai tiešām laimīgām beigām?) paliek.
Ceļabiedri pievienojas un zūd — Akmentiņš grāmatā runā un atvadās, tajā skaitā no ļaudīm, kuri mums visiem būtiski, un arī šajā sarunā ar notiekošo laikmetu (laiku? metu?) viņš ir «gaismas ķērājs šķūnī», kā apgalvoja Maigi gari rīti. Sarunājāmies, jo iznākusi grāmata; sarunājāmies tāpēc, ka sen nebija parunāts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.