Izaicinošas attiecības Andra Gaujas jaunajā filmā Nekas mūs neapturēs
Toksiskā kaisles drāma nupat kā nominēta nacionālajai kinobalvai Lielais Kristaps astoņās kategorijās, balvai izvirzīti arī visi trīs galveno lomu atveidotāji. Lai gan filmas apakšvirsraksts sola «stāstu par lepniem cilvēkiem», tas drīzāk ir ļaunu vēstošs atvars, kurā nolemtības pilnus, gluži vai Ingmara Bergmana cienīgus lokus met kaisles apdullināti attiecību trijstūra dalībnieki un pieaugušo mīlas dzīves intrigās ierauta pusaudze.
Notikumi lielākoties risinās divās vietās — ekscentriskā skaņu studijā, kas iekārtota vēsturiskās dzirnavās, un turpat iepretim uzbūvētā high tech dzīvojamajā mājā. Pieredzējis, tomēr joprojām karjeras lēciena gaidu nogurdināts mūzikas producents Ralfs (Andris Keišs) cenšas panākt perfekto skanējumu grupām, kas pie viņa veic ierakstus. Stiklotā privātmāja ir viņa sievas Madaras (Kristīne Nevarauska) dzīves telpa — lakoniska, racionāla, vēsa. Abu attiecības ir maigas agresijas cauraustas, tomēr viss ir daudzmaz kārtībā līdz brīdim, kad filmas sižetā notiek negaidīts pavērsiens. Mūzikas grupa pamet dzirnavas, atstājot tur neparastā instrumenta teremina spēlētāju Emmu (Elza Gauja). Emma, kurai piemīt neaprēķināms un noslēpumains meža kaķenes šarms, veikli pamana plaisu producenta un viņa sievas laulībā, savukārt Ralfs — iespēju izveidot paplašinātu ģimeni, kurā mierpilni līdzāspastāvētu gan sieva un divpadsmit gadus vecā meita, gan mīļākā.
Filma tapusi piecus gadus, un tās vajadzībām tika radīti divi daudzstāvu kinopaviljoni. Viens, kas imitēja piecstāvīgu vējdzirnavu interjeru, tika filmēts ziemas sezonā Andrejsalā. Otrs paviljons Āraišos kalpoja filmēšanas vajadzībām kā pilnībā iekārtota dzīvojamā māja. Filma ir ceturtais režisora Andra Gaujas kopdarbs ar operatoru Aleksandru Grebņevu, kuram šoreiz ticis profesionāls izaicinājums — filmēt šaurā, vairākstāvu cilindriskā interjerā. Dzirnavu epizodes caurvij arī papildu efekts: stikla lietus — smalkas, estetizētas stikla lauskas palēninātā kritienā atgādina par attiecību un dzīvības trauslumu.
Jau filmas plakātā iekodēts Ralfa pasaules redzējums. Sieva Madara — loģiska un racionāla — kā zilā krāsa plakātā, Emma — neparedzama, untumaina ienes sarkano kaisles krāsu. Krāsu spēles īstenotas arī filmā — Emmas un Ralfa dialogu uz dzirnavu trepēm redzam sarkanas gaismas apspīdētu. Ralfs, kura uzskatus un rīcību varētu raksturot ar Pītera Pena sindromu (cilvēks, kas nevēlas kļūt pieaudzis), savas ideālās pasaules vīzijā iekļauj abas — sievu un mīļāko, stabilitāti un nepastāvību. Gluži kā skatoties caur 3D brillēm, kurām viena lēca ir sarkana, otra — zila, tā nodrošinot attēla dziļumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.