Ieradies Rīgā bez kapeikas kabatā, Jānis Prikulis apguva mēbeļnieka amatu un vēlāk izveidoja savu mēbeļu ražotni, kas kļuva par lielāko neatkarīgajā Latvijā. Pie Prikuļa tapa Ķemeru viesnīcas greznais interjers un pat Kārļa Ulmaņa rakstāmpults
Pagājušā gadsimta 30. gados prese rakstīja, ka «pirktspējīgais lauku aristokrāts valkā Eglīša apavus un sēž uz Prikuļa mēbelēm». Radies tikai 1922. gadā, Jāņa Prikuļa mēbeļu ražošanas uzņēmums 30. gados jau skaitījās viens no cienījamākajiem Latvijā. Ar viņa mēbelēm un interjera elementiem lepojās reprezentablākās celtnes — Ķemeru viesnīca, Tiesu pils, arī Valsts prezidenta un ministru darba kabineti. Tas ir uzņēmums, uz kura bāzes veidojušās mūsdienu Zundas mēbeles.
Jānis Prikulis piedzima 1895. gadā Cēsu apriņķa Liepas pagastā. 15 gadu vecumā puisis «bez kapeikas kabatā» devies uz Rīgu, kur salīdzis par mēbeļu tapsētāja mācekli. Pirmā pasaules kara laikā Jāni iesauca Krievijas armijā un 1915. gadā viņu ievainoja kaujās pie Viļņas. Puisis zaudēja daļu abu roku pirkstu un kā invalīds tika atvaļināts, taču sakarus ar armiju nesarāva. Viņš ieņēma, kā raksta, «diezgan augstus amatus» Baltijā dislocētās Krievijas 12. armijas militārās būvniecības resorā, kas nodarbojās ar ceļu un nocietinājumu celšanu. Arī Latvijas neatkarības sākumos Prikulis iekārtojās ierēdņa darbā Dzelzceļa virsvaldē.
Vai nu maizes rieciens bija par plānu, vai jaunībā apgūtais mēbeļnieka arods nelika mieru, taču 1922. gadā viņš izveidoja savu mēbeļu darbnīcu Bruņinieku ielā 75, kur pavadījis visu no ierēdņa darba brīvo laiku, strādādams pie individuāliem pasūtījumiem pats un algojot vienu meistaru. Vēl pēc gada censonis pilnībā atmeta valsts darbu un nodevās uzņēmējdarbībai.
Bez «onkuļiem»
Jānis Prikulis pārcēlās uz plašākām telpām Avotu ielā 2, kur pietika vietas gan darbnīcai, gan veikalam. Bizness sākās ar jomu, kuru viņš pārzināja vislabāk, — mīkstās mēbeles. To izgatavošanā 1923. gadā iesaistīja deviņus strādniekus. Pieprasījums izrādījās labs, klienti sāka vaicāt arī par cietajām mēbelēm, un Prikulis nekavējās pieprasījumu apmierināt. Gadu vēlāk darbinieku skaits jau sasniedza 20. Tika iegādāta arī laikmetīgāka galdniecības tehnika. 1927. gadā viss nonāca tiktāl, ka uzņēmējs atļāvās sākotnējām telpām pievienot blakus veikalu un izbūvēt plašus skatlogus, kā salonam pieklājas. Uzņēmums ar adresi Avotu iela 4 aizņēma divus stāvus un vēl sētas māju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.