Paskriesim?

«Dzīves kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan apziņa, ko iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust,» secina Haruki Murakami 

Šopavasar, līkumojot pa Kensingtona dārziem Londonā un diskrēti mēģinot uzsmēķēt, es sastapos ar skrējēju kultūru vēl nebijušā apmērā un krāšņumā. Bija pievakare, darbs Sitijā un citās nozīmīgās vietās bija noslēdzies, tālab ļaudis, uzraujot mugurā dažāda elastīguma sporta apģērbus, paķēra savus viedtālruņus, kurus aizāķēt aiz atrotītās piedurknes, ūdens pudelītes rosīgos toņos un devās skriet. Viņu patiešām bija daudz, ļoti daudz, un mana neveselīgā atrašanās viņu vidū žaketē un ar cigareti rokās mani noveda morālos pašpārmetumos. Arī mūsu valsts galvaspilsētā skrējēju manāms arvien vairāk, un tie vairs nav tikai veiksmīgi advokāti, studentes ar blondiem, zirgastē saņemtiem matiem vai amatieru līgas hokejisti. Skrien visi. 

Ar skriešanas kultūru, filozofiju un nozīmīgumu iepazīstina bestselleru autora Haruki Murakami darbs, kuru viņš pats dēvē par kaut ko līdzīgu memuāriem. Rakstnieks atzīst, ka viņam nelabprāt patīk runāt par sevi, taču šāda izvēle – teksta centrā novietot sevi, nevis imagināru tēlu – pieprasa atklātību bez dekoratīvām niansēm. Kaut gan netrūkst arī to. Lasītājs var uzzināt, piemēram, par dažādiem skrējēju tipiem trāpīgā to kariķējumā, tāpat var sekot autora, varētu teikt, «skrējēja karjerai» – grūtības pakāpēm, kuras viņš pārvar, lai varētu droši balstīties, cenšoties aizsniegt nākamo un aiznākamo. Skriešana te nav tikai savu spēju izvērtēšana un izaicināšana, bet arī meditatīvs, pašattīrošs process, citēju: «Ja mani bez iemesla nokritizē, vai arī es nesaņemu no kāda gaidīto, vienmēr eju skriet. Tādējādi šo sajūtu izklīdinu.» Gatavojoties Ņujorkas maratonam, Murakami līdztekus tulko Ficdžeralda Lielo Getsbiju uz japāņu valodu un vēl atrod laiku, lai tiktos ar universitātes studentiem, kuru skaits augstskolas zālē ir ap tūkstoti plānoto četrsimt vietā. Šķiet, šis ir viens no «zelta griezuma» piemēriem, kuros radošums, ievietots disciplinētā shematiskumā, sevi realizē visauglīgāk, nekā burbuļojot pats savā sapņainajā, nepiesaistītajā nodabā.

Interesants gadījums rakstniekam bijis ar spalvasbrāli Džonu Ērvingu, kuram Murakami 1984.gadā lūdzis interviju, saņemot atbildi: «Esmu ļoti aizņemts, brīva laika man nav, bet, ja varat no rīta atnākt Centrālparkā paskriet, tad, kopā skrienot, varēsim parunāt.» Šarmanti, vai ne? Ir cilvēki, kuri piemēra vakartērpus, gatavojoties vakariņām restorānā, ir cilvēki, kuri satērpjas par fejām un elfiem un dodas meža biezoknī, un ir cilvēki, kuri sniedz intervijas skrienot. Jo tā ir «viņu skriešana», nevis jošana pakaļ nokavētam trolejbusam vai sunim, pie kura turaties saitē kādā sevišķi grūtā rītā.