Kas jādara sabiedrībai, lai Zolitūdes izmeklēšanā panāktu patiesību un taisnīgumu
Kad pārņem šaubas par kādu lēmumu saistībā ar Zolitūdes traģēdiju, kas notika burtiski 100 metru no manām mājām, es izmantoju vienu kritēriju – mēģinu iedomāties, ko par šo lietu teiktu zem Maxima drupām mirušie.
Es domās sarunājos ar bērnudārza Evrika audzinātāju Marinu Hitruku, kura loloja manu jaunāko dēlu. Ar Žanetu Zarečansku, bez kuras sievišķās gādības palikuši trīs vīrieši – vīrs Dima, ar autismu sirgstošais septiņgadīgais dēliņš Deniss, kurš stāsta tēvam, ka redz mammīti «uz saulītes», un divdesmitgadnieks, Žanetai tik līdzīgais Ģirts. Apspriežos ar Nadeždu Tračumu un Gaļinu Fadejevu – viņas tik ļoti mīlēja vīri, kuriem nebūs lemts sagaidīt vecumdienas kopā ar sievām. Domās runāju ar jaunām, skaistām māmiņām Violetu Piņķi, Viktoriju Vovku un Viktoriju Smirnovu, bez kurām par bāreņiem kļuva mazi, pārāk mazi bērniņi. Ar Svetlanu Mičunu, kurai drīz piedzims tik ļoti gaidītā, bet nesagaidītā mazmeitiņa.
Arī tagad, kad atsākas diskusija par sabiedriskās komisijas veidošanu Zolitūdes traģēdijas cēloņu noskaidrošanai, es apelēju pie tiem, kas paši vairs nelems neko. Ko teiktu bojāgājušie?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.