Occupy Cambridge*

Baltijas studenti un viedokļu līderi kaļ plānus pasaules vecākajā debašu biedrībā – Kembridžas apvienībā 

Pirmā Kembridžas Baltijas konference, kas risinājās pagājušās nedēļas nogalē, ir viens no lielākajiem Baltijai veltītiem pasākumiem ārpus trīs valstu robežām – vismaz tā uzskata organizatori, Kembridžas Universitātes lietuviešu, latviešu un igauņu biedrības. 

Pasākumu atklāja bijušais Lietuvas prezidents Valds Adamkus. Eiropas Komisijas viceprezidents Sīms Kallass asprātīgi iztirzāja tēmu, kas būtu, ja Baltijas valstis nebūtu iestājušās ES, un cik patiesībā šī varbūtība bija liela. Eiropas Parlamenta prezidenta padomnieks Arnolds Pranckevičs analizēja, ko Baltijas valstīm nozīmētu trīs dažādi ES attīstības scenāriji – smaga krīze, noturēšanās «uz ūdens», zaudējot lomu pasaulē un kļūstot tikai par reģionālu spēlētāju, vai arī ekonomikas un politikas smagsvara pozīciju noturēšana pat ar rūkošu iedzīvotāju skaitu, kļūstot vairāk federālai un koncentrētai. Latvijas pārstāvis, šo rindu autors, pamatoja tēzi, ka lielākās ilgtermiņa attīstības grūtības Baltijas valstīs ir nevienlīdzība izglītības iespēju un sasniegumu izmantošanā. 

Iespējams, visinteresantākā bija The Economist pārstāvja Edvarda Lūkasa uzstāšanās – viņš argumentēja, ka virkne stabilu priekšstatu par Krieviju un Rietumiem vairs nav taisnība. Krievija pēdējā laikā nav kļuvusi stiprāka, bet drīzāk vājāka; tai nav neviena īstena drauga, bet tikai tie, kas no tās baidās. Runājot līdzībās – vienīgā dzīvā būtne, kas patiesi draudzīgi izturas pret Putinu, ir viņa suns. Savukārt NATO nemaz nav tik haotiska un vāja, kā runā. Arī atsevišķas valstis vairs nav gatavas ekonomisko interešu dēļ pieciest Krievijas spiegu darbošanos, tos arestē un izsūta ar troksni. Noslēgumā Lūkass pieminēja, ka acīmredzot ir pienācis brīdis, kad rietumvalstis nopietni uztver Baltijas valstu teikto patiesību par Krieviju – atšķirībā no 1940.gada un deviņdesmitajiem, kad to sauca par «histērisku baltiešu retoriku».