Šajā nedēļā Rīgas Operas festivālā tiek izrādīts viss Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena cikls. Slavenā komponista 200. dzimšanas diena ar vērienu tiek atzīmēta arī viņa dzimtajā Vācijā. Taču daudzi vācieši mulst – vai ir labi godināt mākslinieku, kas iedvesmoja Hitleru?
Štafans Balkenhols nav ne nomākts, ne priecīgs. Viņš īpaši daudz nedomā, vai Vāgners bija ģēnijs vai nelietis. Uztin cigareti un no skaņuplašu plaukta izvelk Vāgnera operu Tanheizers – šo ungāru ierakstu viņš nopircis utenī. Kad, adatai sprakšķot, sāk skanēt prelūdija, Balkenhols atkal apsēžas, lēni smēķē un tikpat lēni runā. Fonā skanošo mūziku viņš pat nepiemin. Neizskatās, ka tā viņu aizkustina. Viņam tā ir tikai un vienīgi mūzika.
Šajā ziņā Balkenhols (56) ir izņēmums, jo Vāgnera mantojums viņu īpaši neuztrauc. Viņš vienkārši ir tēlnieks, kuram tika pasūtīts izveidot jaunu Vāgnera skulptūru. 22.maijā, svinot komponista 200. dzimšanas dienu, to atklāja Vāgnera dzimtajā Leipcigā. Mākslinieks īpaši necentās radīt tēlu, kurā uzreiz var atpazīt slaveno komponistu – augsto pieri, lielo degunu un prominento zodu.
Arī bronzas nevajadzēja daudz. Vāgnera augums bija 166 cm, un Balkenhols nemaz necentās, lai figūra izskatītos garāka. Vēlējās tai piešķirt cilvēcisku dimensiju, izvairoties no pārspīlēšanas un patosa. Tomēr izvairīties no Vāgnera nozīmības uzsvēršanas arī nebūtu pareizi. Tāpēc aiz skulptūras tagad slejas milzīga ēna. Cilvēki to var interpretēt, kā paši vēlas, saka Balkenhols. Vieni var domāt, ka Vāgnera muzikālais mantojums ir daudz grandiozāks par salīdzinoši mazo vīrieti. Citi to var tulkot kā tumšu ēnu, ko Vāgners aizvien met uz mūsdienu sabiedrību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.