Ikdienā viņas ir modernas pilsētas sievietes, bet laukos zeme pie viņu kājām uzzied. Ar atrastajām zālītēm viņas dokumentē šo vasaru, lai ziemā tējas krūzē atkal garotu jūnijs
Ai, kā patlaban smaržo un zied pļavas! Zinošas acis puķu un smilgu ņirboņā joprojām spēj uziet vērtības, kas vienmēr stāvēja mūsu vecmāmiņu zāļu skapītī. Īpašs spēks piemītot Zāļu dienā un Jāņu vakarā plūktajiem augiem, zina stāstīt dzimušas rīdzinieces, kuru ģimeņu ikdiena ziemā nav iedomājama bez pašu lasītām tējām.
Deviņvīruspēks gatavs atdoties
Dace Miezīte Jāņus ir nosvinējusi jau pāris dienu agrāk – astronomiskajos vasaras saulgriežos. Sagaida mūs uz zemes ceļa pie draugu mājām Ķegumā, auduma maisiņu plecā. Pāris Jāņa Rozes grāmatnīcas kulīšu tiekot ierullētas somā ik dienu, jo zālītes tējai viņa vācot jebkur, kur tās nāk pretī. Jaunā mēnesī un vecā, pēcpusdienā un no rīta, svētdienā un darba dienā.
Vienīgais noteikums – augi nedrīkst būt mitri un pārziedējuši. Piemēram, āboliņam, ja kāda ziedlapiņa sāk brūnēt, kalstot nobrūnēs arī pārējās. Turklāt Dace nekad nerauj visu ceru, ja grasās izmantot tikai kādu daļu. Zāļu buntē kādu laiku turpinoties dzīvības procesi, zieds, kas tiks lietots tējai, vairs nebūšot tāds kā pļavā ar īsu kātiņu nokniebtais.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.