Gulbene otro gadu ir japāņu futbolistu mājvieta. Viņi spēlē vietējā futbola klubā. Viens no puišiem sapņo apprecēt latvieti
Ar suši un japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatu dodos uz Gulbeni. Ar suši tāpēc, ka Gulbenē nav kafejnīcas, kur būtu suši. Murakami grāmata – lai parādītu, ka japāņi mums nav sveši. Pie Gulbenes sporta skolas gaida Arnis Martusevičs, futbola kluba Gulbene menedžeris, kurš rūpējas par spēlētāju sadzīvi – ēdināšanu, transportu. «Tik tīrs kā šodien te nav bijis nekad,» Arnis pastāsta, ka japāņi uz ciemiņu ierašanos sakārtojuši visas telpas. Kārtības izpratne viņiem esot citāda nekā latviešiem.
Pieci japāņi sēž divstāvu gultās. Nekustīgi, knapi jaušamā smaidā. Sasveicinoties nedaudz pamāj ar galvu. Katrs nosauca savu vārdu: Rjota, Daisuke, Sjouhei, Ju, Iši. Vidējais vecums – 20 gadi. Uz jautājumu, kā te nokļuvuši, atbildes vietā ir klusums. Puiši paskatās cits uz citu. Pasmaida. Arnis paskaidro: «Es taču brīdināju, ka viņi nerunā angliski. Gribu redzēt, ko tu no viņiem izspiedīsi!» Turklāt angliski runājošais spēlētājs Saito pēkšņi izsaukts uz Azerbaidžānas klubu – novērtēs viņa spējas un, iespējams, paņems komandā.
Uzdodu puišiem citu jautājumu: kā patīk Gulbenē? Ierunājas Daisuke. Gulbenē viņš ieradies pirms nedēļas. Patīkot. «Just countryside. Very countryside*,» viņš saka. Lielākā daļa futbolistu nāk no miljoniem cilvēku skaļām pilsētām: Tokijas, Osakas, Nagojas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.