Reiz pilsētā pie jūras valdīja ķeizars. Ne jau kādas zilasiņu dinastijas mantinieks trīsdesmitajā paaudzē, bet tā – bijušais kolhoza priekšsēdētājs, jūrnieks un ostas saimnieks, vīrs ar ķērienu, kurš māk īstajā brīdī iekost mēlē un īstajā sadot pa muti
Kā jau modernā pasakā klājas, ķeizara varai bija tīri demokrātiski avoti – valsts un pilsētas valdība. Bet tas tā – drīzāk teorētiski, jo ķeizars bija gudrs, dāsns un bargs, tāpēc īstenībā neaizstājams.
Varas vīriem rokas par īsām vai kabatas par pilnām – kas to lai zina, pat ne prokurors, taču pasakas sižets gadu gaitā iegrozījās tā, ka «ķeizara kontrole» nozīmē, ka viņš kontrolē, nevis kontrolē viņu. Puņķus un asinis slaucīdami, izsvilptie antiņi stāsta, ka ķeizars par smiekla naudu var pirkt sev likumus, bet tiesas kuslā rociņa metas zili melna, līdz pagurumam klauvējot pie ķeizaristes biezajiem vārtiem.
«Tu-tū!» kuģi ienāk, «tu-tū!» kuģi aiziet, un «tu-tū!» nauda nogrimst ķeizara saimniecības tumšajās dzīlēs, darot viņu arvien neaizstājamāku. Kad šai pasakai pienāks gals, un kāds tas būs?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.