Režisors Pēteris Krilovs (62) pirms nedēļas atteicās cīnīties par amatu Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, pirms diviem mēnešiem saņēma Spēlmaņu nakts balvu par gada labāko izrādi, bet šogad cer pabeigt divas filmas
Nē, nē, teātros neko vairs neiestudēšu līdz pat nākamajam pavasarim! – tāda ir teātra un kino režisora, Kultūras akadēmijas profesora Pētera Krilova atbilde uz jautājumu par nākamo izaicinājumu. Viņa iestudējums Lūgšana resnajai tantei Nacionālajā teātrī, kas tapis pēc D.D. Selindžera garstāsta Frenija un Zūijs motīviem, ieguva Spēlmaņu nakts balvu kā pagājušās sezonas labākā izrāde. Tagad Krilovs, kura radošajā biogrāfijā daudz izcilu dokumentālo filmu, ķersies klāt divu jaunu pabeigšanai. Viņš strādā pie filmas Kad lietus un vēji sitas logā 2 pabeigšanas.
Leģendāro 1967.gadā uzņemto Aloiza Brenča krimināldrāmu Krilovs kopā ar scenāristu Alvi Lapiņu «uzšķērdis», lai saprastu, kas īstenībā notika uz patiesiem notikumiem balstītajā stāstā par mežabrāļiem, ārvalstu izlūkdienestiem un tolaik filmā neparādīto čekas iesaisti Otrā pasaules kara beigās. Krilovs rūpīgi pētījis dokumentus, psiholoģiskos motīvus, intervējis cilvēkus. Otra dokumentālā filma būs par ledlauža Krišjānis Valdemārs likteni. Šo kuģi 1921.gadā pēckara gruvešos un nabadzībā esošā Latvijas valdība pasūtīja ārzemēs par milzīgu naudu, cerot uz ekonomisko atdevi. Krilovs atkal racies arhīvos, kas, kā izrādījies, slēpuši veselu drāmu ar vairāku Eiropas valstu iesaisti. «Tas arī zināmā mērā ir atteikšanās iemesls no darba Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) – man jāpabeidz divas diezgan smagas filmas,» režisors neslēpj. Pagājušajā nedēļā Krilovs atteicās no turpmākās cīņas par amatu un intervijā arī izstāsta, kādi bija svarīgākie iemesli.
Kad novembrī Spēlmaņu nakts ceremonijā saņēmāt balvu par izrādi Lūgšana resnajai tantei, jūsu sejā bija redzams spontāns bērna prieks. Vai jums daudz nozīmē slava, atzinība, un kā tas saistīts ar mirklīga prieka izpausmi, ko cilvēki tik reti atļaujas?
(Smejas.) Prieks jau ir prieks. Tas vienkārši rodas. Runājot par šo izrādi – teātris sākumā to nemaz negribēja. Teātru mūžīgais uztraukums – vai būs «kases gabals», vai cilvēki nāks. Kritēriji bija ļoti subjektīvi un nesaprotami: man likās, ka izrāde «ies», viņiem – ka «neies». Kad pabeidzām darbu, bija skaidrs, ka slikta tā izrāde nav. Sāka parādīties labas atsauksmes. Likās, ka Spēlmaņu naktī gan tā [no konkurences] izkritīs, jo ir mazās zāles darbs. Tagad ir sākusies diskusija par to, ka ir nepareizi vērtēt kopā mazās zāles un lielās zāles izrādes. Nezinu, kā tad tā robeža tiks vilkta. Man tas liekas jocīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.