Dzeguze kūko kā prātu izkūkojusi, klabina stārķis, Gaujas krastos zied zaķkāposti un ievas
Un cauri vēsturisko Līgatnes papīrfabrikas baraku rindai sāk kursēt tūristi un kāzinieki, kas tieši šajā vietā grib šķērsot Latvijas garāko upi. Iemesls ir tehnikas vēstures piemineklis – 1947.gadā uzbūvēta, ar roku vadāma pārceltuve. Divas laivas sedz koka klājs, uz kura var uzbraukt ar auto, melno darbu veic straumes spēks, cilvēks tikai viegli piepalīdz mehānismam.
Pārcēlājs Laimonis Gradovskis pēc 11 darba gadiem savu koka «troni» atstāja dēlam Marekam, tomēr vasarās joprojām aizvieto uz maiņām strādājošos kolēģus, bet pērn kļuva slavens ar peldējumu palu ūdeņos. «Tur jau bija jānoslīkst!» viņš atceras nelaimīgo 6.aprīli. Milzīgo palu dēļ pārceltuve bija ciet, un Laimonis ar sievu Elēnu laivā īrās uz Leonardas Ķesteres mājām, ko viņi pieskata saimnieces prombūtnes laikā. Laiva uznesta ūdens paslēptajai pārceltuves trosei, apgāzusies, un Gradovski laidušies īstā Titānika peldē – pusotru kilometru starp ledus gabaliem. Vīrs paspējis pieķerties laivai, sieva – dēļa gabalam. Krastā – neviena cilvēka! Par laimi, Gauja viņus vienu pēc otra izspļāva uz saliņas pie Jumpravieža.
Laimoņa dzīvē Gaujai ir sava teikšana. Viņš dzīvo Gaujas ielā, padomjlaiku ķieģeļu mājā, kuras vienā galā ir veikals Gauja. Uz Līgatni 1970.gadā atnācis no upes augšteces, Gaujienas, lai strādātu par mežsargu Inčukalna mežniecībā. «Bija apriebušies purvi, te bija sausāks. Un meklēju piedzīvojumus,» viņš ir vaļsirdīgs. Par prāmi neko nav zinājis, tikai nobrīnījies, ka vēsture atkārtojas. Ar līdzīgu pārceltuvi viņš taču līdz 14 gadu vecumam katru dienu brauca uz skolu Sibīrijā!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.