Piecus rakstniekus un dzejniekus, kuru darbi nominēti gadskārtējai Latvijas Literatūras balvai oriģinālliteratūras kategorijā, uzmeklējām viņu «darba vietās». Apbalvojuma liktenis izšķirsies 20.maija vakarā Spīķeru koncertzālē
Inga Ābele
Nominēta par stāstu krājumu Kamenes un skudras (Dienas Grāmata)
Latvijas Rakstnieku savienības valdes locekle Ieva Kolmane: «Stāsts rauj tevi iekšā ar varu, naivi cietsirdīgs. Redzat paši sevi šeit un tagad ne tikai kā latvieši, bet arī kā cilvēki – caur acenēm, kas visu palielina tik ļoti, ka parāda visu pa īstam, un tāpēc kaut kur (tieši kur?) iesmeldzas un pat briesmīgi sāp, bet, ja gribi, arī sasmejies no sirds par visu, ko pieredzi, ko visiem arī novēlu!»
Kura grāmata bērnībā izraisīja vislielāko sajūsmu?
Nozīmīgākā grāmata, kas vēl arvien ir manā tuvumā, – Luisa Kerola Alise Aizspogulijā. «Ja tu kaut ko nezini pateikt angliski, runā franciski… Ejot purngalus liec uz āru… Un atceries, kas tu esi!»
Cik gadu vecumā sākāt rakstīt?
Fiziski – 5, citādi – 25.
Vai jums ir kāds rituāls mūzas atvilināšanai un vieta, kur tas vislabāk izdodas?
Strādājot dārzā vai klejojot bez mērķa.
Ko gada balvai nominētais darbs nozīmē jums pašai?
Mana Pārmaiņu grāmata.
Laba literatūra ir…
Saskarsmē laba literatūra kļūst par personisko pieredzi.
Kāpēc latviešu valodā nav lamuvārdu?
Latviešu valodā ir izsmalcināti lamuvārdi. Jājautā, kāpēc latviešiem patīk lamāties citās valodās?
Ko nedrīkstētu atļauties rakstnieks un dzejnieks?
Nebūt pats.
Ja jūs būtu politiķe, tad…
Kā būtu, ja būtu… Tas nav jautājums.
Pavasarī jūs…
Ko ābeles dara pavasarī? Zied!
Ko par šo laikmetu gribētos pavēstīt nākamajām paaudzēm?
21.gadsimts nāk mainīt saziņu starp visām jūtošajām būtnēm. Tā ir kardināli cita attieksme pret indivīdu. Var to saukt par bioētiku. Vai par pašcieņu. Krīze rāda strupceļu – patērējošs cilvēks sagrauj pats sevi, daba turpinās citās formās. Baltijai drīzumā būs sakāms milzu vārds prātā pārkarsušai pasaulei – un šis vārds būs «harmonija». Ētiskais un estētiskais uzstādījums latviešu dainās ir mūžībā nemainīga un vienlaikus mūsdienīga vērtība, jaudīgāka par visiem atomreaktoriem. Es nedomāju par mazām, kašķīgām valstiņām pie Dzintara jūras, bet vienotu, sevi apzinājušos reģionu – Baltija.
Andra Manfelde
Nominēta par stāstu grāmatu Zemnīcas bērni (autores izdevums)
Ieva Kolmane: «Viens – savām rokām sarūpēt pašam un citiem lasāmu senču dzīvesstāstu, cits – izdarīt tā, lai stāsts sakļautos ar vērtībām, kas kopīgas visiem, kuri uzskatāmi par savējiem, un stāstu sabrūvēt gardu, baudāmu, izsāpamu, ar labu pēcgaršu vai mielēm!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.