Pavasari un rudeni vienmēr esmu gaidījis ar lielu nepacietību, jo tas ir laiks, kad putni ceļo
Spārnaiņi rudenī pārvar milzu attālumus, lai paglābtu sevi no sastingušās ziemas un, sagaidījuši nākamo pavasari, atkal atgrieztos ligzdošanas vietās un turpinātu savu sugu. Ar putniem esmu aizrāvies vienpadsmito gadu, un tie man kļuvuši par sausu faktu un skaitļu gūzmu, tomēr putnu ceļošanā ir kas netverams, kas mani apbur un aizgrābj, bet to izteikt ir grūti, tas ir jāsajūt.
Ziemas un vasaras man vienmēr šķitušas garlaicīgas. Viss stāv uz vietas, nekas nemainās. Tad atliek vien gaidīt pārmaiņu sezonas. Jau vasaras vidū ar baudu tveru pirmos rudens vēstnešus. Kamēr citi jūnija beigās un jūlija sākumā vēl sauļojas, es jau dzīvoju rudenī – sāk apkārt klenderēt izligzdojušās ķīvītes, baros pulcējas mājas strazdi. Jūlija otrajā pusē no taigas un tundras zonas sāk caurceļot pirmie bridējputni. Augustā peldoties jūrā, rudens man atkal uzvējo, kad pāri galvai dienvidu virzienā pārlaižas skaistie purva putni kuitalas.
Un tā nemanot tas ir klāt – kārtējais rudens, kad debesis gan dienā, gan naktī pilnas caurceļojošo putnu, kad gribas atrast iespējami daudz laika, lai pabūtu vietās, kuras šķērso putnu migrācijas ceļi. Un tad es atkal dzirdu: «Tēti, lūdzu, lūdzu, nebrauksim šoreiz caur Kalngales un Ādažu laukiem,» jo mani bērni zina, ka tētukam pa ceļam uz vasarnīcu šajos laukos reizēm gadās iestrēgt uz stundu vai ilgāk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.