Pravietis tēvzemē • IR.lv

Pravietis tēvzemē

3
Aktrise Kristīne Nevarauska Lori lomā. Foto — Krukfilms publicitātes foto

Pieļauju, ka mans skatījums uz filmu Amaya varētu kaitināt un šausmināt

Attiecības vienmēr ir karsts kartupelis, ko viegli paņemt, bet grūti saprast – ko darīt tālāk. Var pacensties pastāstīt stāstu – vairāk vai mazāk dramatisku. Var uzburt neesošu ideālo dzīvi (ar skeletiem skapī, jo tādi ir katram). Var vienkārši pasapņot no skatu punkta – es tā redzu. Un katrs piegājiens, ja būs grodi risināts, spēs aizķert skatītājus. Pat lielākos ciniķus un egoistus. Es filmas sākumā iemigu, lai gan biju izgulējies un aizgāju uz pirmo rīta seansu. Mūzika, kas patiešām ir laba, mani ieaijāja. Uz minūtēm desmit. Jau pamodies un atkal skatoties filmu, nevarēju uzķert un ieraudzīt režisora motivāciju – kāpēc tas viss? Šādas un līdzīgas dzīves notiek šodien un notiks rīt. Kas ir tas īpašais – ķīnieša un japānietes ģimene, Pola nenotikusī iedomātā ideālā kopdzīve, paša autora dzīves līkloču projekcijas pagātnē?

Multikulturālā sabiedrībā, kāda ir Honkongā un faktiski jebkurā pasaules metropolē, kur esmu bijis, tā ir ikdiena. Un, ja vēl paskatās pagātnē – Sofijas Kopolas Pazudis tulkojumā šajā tēmā ir nepārspēts meistardarbs un atskaites punkts. Man. 

Globalizācijā, kad uzvedības modeļus un idejas visvairāk mācāmies no reklāmām un seriāliem, galīgi nepārsteidz situācija, kurā visi guļ ar visiem. Arī šajā filmā – lai gan varētu būt arī skaisti un ideāli (ar skeletiem, protams), tomēr nolaižamies uz zemes jeb, pareizāk sakot, lielajā gultā – visi zem vienas segas dažādos laikos. Un kam nav spēka šādai dzīvei, tas dzīvo blakus un klusi sapņo.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu