Ukrainā jāatsakās no niknuma politikas • IR.lv

Ukrainā jāatsakās no niknuma politikas

30
Vladimirs Sokors. Foto: Lauris Vīksne, F64
Aivars Ozoliņš

Džeimstaunas fonda Vašingtonā pētnieks Vladimirs Sokors uzskata, ka Eiropas integrācijas jautājums draud sašķelt Ukrainu un opozīcijai ir jāpalīdz prezidentam Viktoram Janukovičam, piedāvājot kopīgi strādāt Eiropas integrācijas mērķa sasniegšanai.

Intervija ar Vladimiru Sokoru notika Viļņā 29.novembrī Eiropas Savienības un Austrumu partnerības valstu vadītāju sanāksmes laikā uzreiz pēc Ukrainas opozīcijas partiju pārstāvju preses konferences, kurā viņi paziņoja, ka Janukovičs, neparakstīdams asociācijas līgumu ar ES, ir „pārdevis Ukrainu”.

Nupat opozīcijas līderis Vitālijs Kļičko teica, ka katra opozīcijas politiķa un ukraiņa mērķis būs ievest Ukrainu Eiropā, taču bez Janukoviča. Kā tas, jūsuprāt, notiks?

Tas, ko šeit dzirdu no Ukrainas opozīcijas līderiem un Ukrainas tautas atbalstītājiem, liek man baidīties, ka Putina lielākā uzvara vēl tikai nāks. Krievijai ir izdevies bloķēt vai vismaz atlikt ES un Ukrainas asociācijas līguma parakstīšanu, un tā ir Krievijas uzvara pār Eiropas Savienību, kaut arī daudzi cilvēki šeit to nevēlas atzīt. Viņiem ir psiholoģiski grūti pieņemt šo zaudējumu, un viņi raugās pēc mierinājuma notikumos, kuri liek justies labi – tādos kā demonstrācijas Maidana laukumā Kijevā vai morālā atbalsta izpausmes šeit ukraiņiem. Pēc kāda laiciņa Rietumu vērtējumi kļūs reālistiskāki, tiks atzīts, ka ir piedzīvota sakāve, un tiks mēģināts diagnosticēt šās sakāves iemeslus.

Taču, ja turpināsies pašreizējās tendences, Krievija drīz gūs lielāku uzvaru, sadalot Ukrainu divās vienādās daļās – par Rietumu un par Austrumu izvēli. Opozīcijas stratēģija ļoti strauji mainījusies uz tādu, kas potenciāli var būt ārkārtīgi destabilizējoša Ukrainai un var nostiprināt Putina pozīcijas. Proti – uz pašreizējās valdības gāšanu, lai nolīdzinātu ceļu asociācijas līguma ar ES parakstīšanai. Tas nekad nav sekmīgi darbojies nevienā valstī. Neviena valsts nekad nav integrējusies Eiropas Savienībā, gāžot valdību, kas bija nopietni apsvērusi integrēšanos Eiropas Savienībā. Ārpolitiku īsteno valdības. Lēmumus par jebkuras valsts eirointegrāciju pieņem tie, kuri ir pie varas. Opozīcijai nav lēmumu pieņemšanas pilnvaru. Tai būs uz tādām pilnvarām jāpagaida, cerot, ka tā uzvarēs vēlēšanās 2015.gadā.

Bet vai tad tieši tāds nav opozīcijas mērķis – uzvarēt vēlēšanās un tad parakstīt līgumu ar ES, nevis gāzt valdību, lai to parakstītu?

Kļičko kungs teica – „gāzt Janukoviča režīmu”. Taisnība, ka nevis pirms vēlēšanām, bet gan vēlēšanās. Tomēr – „gāzt režīmu”. Gāzt nozīmē padarīt par neesošu. Tas nenozīmē, ka vardarbīgi, tomēr – tiek runāts par režīma maiņu kā Eiropas integrācijas stratēģiju. Tas Austrumeiropā nekad nav darbojies. Režīma maiņas tika īstenotas 1991.gadā, kad tika gāzti vai sabruka komunistu režīmi. Tā bija lielā „režīma maiņa”. Un pēc tam vietā nākušās valdības virzīja Eiropas integrāciju, jo tām bija lēmumu pieņemšanas tiesības un tam nepieciešamie mehānismi. Pēc Janukoviča pagrieziena par 180 grādiem Eiropas integrācijas jautājums Ukrainā ir vairāk nekā jebkad kļuvis par šķeļošu partejisku jautājumu.

Vai varat paskaidrot, kāpēc tas ir šķeļošs, ja apmēram 60 procenti sabiedrības to atbalsta un arī vairākums politisko partiju, lai kādas tām atšķirības citos jautājumos, ir pamatos vienisprātis par šo jautājumu.

Tas nav fatāli un neizbēgami šķeļošs jautājums. Tam nav jābūt šķeļošam, tas tiek par tādu pataisīts, lai panāktu valdības maiņu. Un iemesli ir sekojoši: pirms apmēram diviem gadiem Ukrainas virzība uz ES bija opozīcijas jautājums, pareizāk, to partiju, kuras tagad ir opozīcijā, jautājums, taču tad prezidents Janukovičs un viņa valdība pieņēma eiropeisko orientāciju. Tā pārņēma – varbūt neteiksim, ka „nozaga”, – milzīgu opozīcijas politisko kapitālu, kāds tai bija bijusi Eiropas integrācija. Vēsturiskā nozīmīguma ziņā tas man atgādina to, kas Anglijā notika ap 1840.gadu, kad Bendžamina Dizraeli vadītā konservatīvā partija nozaga liberālajai partijai brīvās tirdzniecības jautājumu, un tas bija izšķiroši uzvarai vēlēšanās. Ukrainā notikusī Eiropas integrācijas jautājuma „nozagšana” ir ar to salīdzināms notikums. Opozīcija zaudēja monopolu šajā jautājumā.

Ja Janukovičs būtu parakstījis asociācijas līgumu, viņš viegli uzvarētu prezidenta vēlēšanās 2015.gadā kā Ukrainas apvienotājs. Viņš to neizdarīja, viņš izdarīja pagriezienu par 180 grādiem, un es teiktu, ka opozīcija nav nelaimīga par šādu pagriezienu. Varbūt jāsaka – nav gluži nelaimīga. Tas atjauno šo partiju monopolu pār populāro Eiropas integrācijas jautājumu. Viņiem tagad ir iespēja ar šo jautājumu nonākt pie varas 2015.gadā. Tomēr tas ne tuvu nav droši, ka viņi uzvarēs. Taču viņi līdz nāvei pārbiedēs Janukoviča valdību, un Janukoviča valdība laikposmā līdz vēlēšanām var ķerties pie netīriem trikiem, lai sevi glābtu, kas citādi tai nebūtu bijis jādara, lai uzvarētu vēlēšanās. Tas saindēs un padarīs viegli uzliesmojošu politisko gaisotni līdz un arī pēc 2015.gada vēlēšanām. Gandrīz divus nākamos gadus šis jautājums polarizēs, nokaitēs un saindēs Ukrainas iekšpolitiku.

Vēl sliktāk – Janukoviča atbalstītāju cietajam kodolam Ukrainas austrumu apgabalos ar manipulācijām liks justies apdraudētam no eirointegrētājiem un saliedēties ap Janukoviču. Iesaistīsies Maskava, kas uzmetīsies par Janukoviča aizstāvi no Rietumu iejaukšanās Ukrainas lietās. Maskavas propaganda, kurai ir milzīgs iespaids televīzijas kanālos, iztēlos proeiropeiskās partijas par „Rietumu aģentiem”. Var atkārtoties situācija, kāda bija izveidojusies 2004.gadā, kad Ukraina priekšvēlēšanu cīņas rezultātā bija nonākusi uz sadalīšanās robežas.

Tas viss nebija nepieciešams, tas varēja nenotikt, tam nevajadzēja notikt. Janukovičs ar savu pagriezienu palīdzēja tam notikt, un tagad opozīcija palīdz tam notikt vēl vairāk.

Kas, jūsuprāt, bija jādara opozīcijai, kad jau Janukovičs izdarījis šādu pagriezienu?

Opozīcijas partijas nav nobriedušas partijas. Tās ir slikti organizētas, savā ziņā arvien padomju mentalitātes ķīlnieces, pārņemtas ar politisko heroismu – visi uz barikādēm! Tās ir arī mesiānisma politikas gūstā – baltā tērpta lēdija parādās publiskos laukumos, mīl ikvienu, kam karsta sirds, tagad cietumā piesaka bada streiku. Opozīcija nav nobriedusi, tai ir nepieciešams mentorings no Rietumiem.

Tās mentori Rietumos nav iemācījuši tai likt lietā metodes, kuras tika pielietotas dažās Centrālās un Austrumeiropas valstīs, kuras tagad ir Eiropas Savienībā, ieskaitot manu dzimto valsti Rumāniju. Tur politiskie spēki bija nolēmuši panākt iestāšanos Eiropas Savienībā, un valdība un opozīcija, neraugoties uz partejiskumu, noslēdza politisku vienošanos.

Šo politisko spēku savstarpējā cīņa bija nikna, palaikam neganta un pat vienkārši ļauna. Tomēr tiem bija kopīga Eiropas integrācijas platforma, un tie parakstījās par to un kopā uzstājās Rumānijas sabiedrības priekšā ar kopīgiem paziņojumiem – ka, neraugoties uz mūsu iekšējām domstarpībām, mēs esam vienoti apņēmībā ievest mūsu valsti Eiropas Savienībā. Tolaik tas tika formulēts kā ievest ES un arī NATO.

Ukrainā tas netika izdarīts. Tas bija jāizdara pirms Janukoviča pagrieziena. Šāda vienošanās būtu piesējusi Janukoviču pie kopīgas politikas, tas būtu bijis kontrakts starp Janukoviču un Ukrainas sabiedrību, kas būtu padarījis pašreizējo pagriezienu daudz grūtāku. Vēl svarīgāk – tas būtu noņēmis šo šķeļošo jautājumu no partiju savstarpējo cīņu laukuma.

Tas netika izdarīts, kaut arī bija daži mēģinājumi. Piemēram, konsultācijas starp dažādām parlamenta grupām par ES pieprasīto likumdošanu. Taču nekas oficiāls vai gana pārliecinošs, lai iedibinātu nacionālu konsensu par šo jautājumu. To vajadzēja izdarīt, un tas ir viens no ES neizdarītajiem darbiem, ka visas Ukrainas politiskās partijas netika virzītas uz šādu vienošanos.

Un tagad šis nepadarītais atriebjas mums visiem – Ukrainas valdībai, opozīcijai, Ukrainas atbalstītājiem Rietumos, Eiropas Savienībai. Piepeši tas kļūst par šķeļošu politisku jautājumu, kas draud sašķelt Ukrainu, kas vistiešākajā veidā ir izdevīgi Krievijai, kura iesaistīsies, lai izmantotu un vēl pastiprinātu šo plaisu. Tā vietā, lai Eiropas integrācija būtu dziedējošs un vienojošs jautājums, tas kļūst par konfrontācijas un dalījuma jautājumu un sniedz plašas iespējas Krievijai.

Kas opozīcijai būtu jādara?

Pirmais, kas opozīcijai būtu jādara – jāizvairās no dusmu politikas, kuras pazīmju pašlaik ir diemžēl daudz. Redziet, viņi pat nespēj izrunāt Janukoviča vārdu, pastāvīgi saka: „Viņš.” Tas man atgādina Gruzijas naida politiku un valodu, kad Saakašvili oponenti pat nevarēja piespiest sevi nosaukt viņu par „prezidentu Saakašvili”, teica – „viņš”.

Varbūt tas pāries, jo šodien tomēr ir īpaša diena?

Varbūt pāries, pašlaik kaislības tiešām ir uzkurinātas. Kāds šodien pat bilda, ka varot būt Tjananmeņa laukums, esot jāsagatavojas uzņemt bēgļus.

Jātiek vaļā no niknuma politikas. Jāpārstāj teikt „Janukoviča režīms”. Viņš ir leģitīms prezidents, likumīgi ievēlēts vēlēšanās, kuras Rietumi atzinuši par brīvām un godīgām, un ir konstitucionāli pilnvarots pieņemt lēmumus. Pārstājiet runāt par „Janukoviča režīmu”, jo tā ir leģitīma valdība. Jāpārstāj to dēmonizēt, tā nav „nodevīga” un nav arī prokrieviska. Tā ir valdība, kuras rokās arvien ir visi lemšanas mehānismi, taču tā ir arī valdība, kura atrodas ārkārtīgi sarežģītā situācijā. Tā ir valdība, kurai ir jāizdara izvēle starp Krievijas šantāžu un Krievijas kukuļu piedāvājumiem. Šie kukuļi var arī nematerializēties, pagaidām ir tikai to apsolījumi kopā ar šantāžu. Un tā ir valdība, kura dziļi neizprot Rietumu pusi.

Ja esat godīgs, atbildīgs opozīcijas spēks, ir jāsaprot smagā situācija, kādā šī valdība nonākusi. Raksturot šo valdību kā nodevīgu, antinacionālu vai prokrievisku ir politiskās analīzes perversija. Tā nav politikas analīze, tā ir tīrā demagoģija. Opozīcijai ir jāpalīdz valdībai, piedāvājot kopīgu platformu ar Eiropas integrāciju kā mērķi, līdzko rastos tāda iespēja, un strādājot kopā šā mērķa sasniegšanai.

Janukoviča valdība saka – varbūt nereālistiski -, ka Ukrainas eirointegrācija paliek tās mērķis. Var turēt valdību pie vārda, var to pārbaudīt, pasakot – ja tas ir jūsu mērķis, parakstīsim par to vienošanos. Vienosimies par savstarpēji pieņemamu dokumentu, kurā kopīgi apsolīsim tautai, ka varam saglabāt visas viedokļu atšķirības par jebko, taču sadarbosimies šajā kopīgajā nacionālo interešu – Eiropas integrācijas – jautājumā. Opozīcija varētu negribēt to darīt, jo tādā gadījumā zaudētu Eiropas integrācijas monopolu.

Vai opozīcija nav pateikusi jau tik daudz, ka faktiski vairs nevar to izdarīt?

Viņi jau ir aizgājuši par tālu. Ir vajadzīgs atdzišanas periods. Jāpārtrauc šī karstā valoda. Ir vajadzīgs atdzišanas posms analīzei, un pēc tam… Ukraina ir Ukraina, atmiņa ir īsa, tas, kas tika pateikts pirms trim nedēļām, vēl pēc trim būs aizmirsts.

Vai jūs nepiedāvājat opozīcijai politiski atalgot Janukoviču par to, ko viņš ir izdarījis, un faktiski pateikt – jā, Janukoviča kungs, jūs būsiet prezidents arī nākamo termiņu?

Nē, piedāvājums nav šāds. Piedāvājums ietvertu skaidru izpratni, ka domstarpības starp opozīciju un valdību paliktu, jo tās ir reālas un būtiskas. Tās netiktu atceltas, un par tām notiktu cīņa prezidenta vēlēšanās. Taču ir pāri visam stāvošas nacionālās intereses, kuras jācenšas panākt kopīgiem spēkiem. Opozīcijai ir jāapzinās fakts, ka tai nav lemšanas pilnvaru. Tikai valdība var to izdarīt, Maidana neko nevar panākt notiekam.

Vai valdība kaut ko tādu vispār vairs var izdarīt? Vai Putins tūlīt nemēģinās piespiest Ukrainu pievienoties Krievijas veidotajai muitas savienībai?

Nedomāju. Ja prezidents Janukovičs kontrolēs valdības politiku un ja valdība saglabās kontroli, tā nepievienosies muitas savienībai. Ukrainai nācies saskarties ar šāda veida Krievijas prasībām visus pēdējos divdesmit gadus – pievienoties visvisādām organizācijām Neatkarīgo valstu savienībā. Ir bijuši dažādi muitas savienībai līdzīgi projekti, un Ukraina tika aicināta pievienoties visiem, taču nav pievienojusies nevienam. Ukraina pat nav NVS pilna dalībniece, tā ir tikai asociētā dalībniece, jo parlaments nekad nav ratificējis dalību. Tāpēc nedomāju, ka Ukrainas valdība pievienosies muitas savienībai, ja vien nebūs pilnīgi atvērta šantāžai.

Vai tad jau nav atvērta? Pašlaik ir tikai Putina solījumi. Ja nu viņš izlems tos nepildīt gadījumā, ja Janukovičs atteiksies pievienoties muitas savienībai?

Līdz šim Ukraina nav pievienojusies nevienai no šīm organizācijām. Es neticu, ka turpmāk pievienosies. Ukraiņi vienmēr ir atraduši veidu, kā izdzīvot ekonomiski. Starptautiskais Valūtas fonds atbrīvo Putinam rokas, izvirzīdams nepieņemamus nosacījumus finansiālam aizdevumam Ukrainai. Ir trīs šādi nosacījumi, un vissāpīgākais no tiem ir, lai valdība būtiski paceļ dabasgāzes un elektrības cenu iedzīvotājiem. Prasīt, lai valdība to izdara pirms vēlēšanām, ir tas pats, kas prasīt, lai tā izdara politisku pašnāvību.

Vairākums balsu SVF ir ASV un ES. SVF pirms apmēram divām nedēļām nosūtīja Ukrainai vēstuli ar šādām prasībām. Tas nozīmē, ka ASV un ES nav izmantojušas savu ietekmi, lai mainītu SVF nostāju. Nostāja ir tradicionāla, taču pašlaik ir īpaši apstākļi, un tie būtu prasījuši SVF nostājas pielāgošanu šiem apstākļiem, kuros likme ir – vai nu Ukrainai paraksta, vai neparaksta asociācijas līgumu. Šādā brīdī SVF vajadzēja būt pielaidīgākam, taču tā nenotika.

Un ja arī turpmāk nenotiks?

Tādā gadījumā tas nozīmēs, ka ES un ASV vai nu ar nodomu, vai nu aiz paviršības dod Putinam rīcības brīvību Ukrainā. Vai, formulējot to šaurāk, ļaus Putinam šantažēt Ukrainu.

Vai gribat teikt, ka Janukoviča pagrieziens pēc Putina šantāžas bija Rietumu pašu izraisīts?

Tā bija Rietumu nenovērsta šantāža. Un nespēja to novērst ietver SVF nespēju pielāgot savu nostāju.

Vai uzskatāt, ka Putins pildīs solījumus, neprasīdams pretī pievienošanos muitas savienībai?

To mēs vēl nezinām, vai Putins spēj finansēt Ukrainas budžeta deficītu. Var minēt, ka viņš varētu sākt segt mazu daļu deficīta, piemēram, atvērdams kredītlīniju, ko Ukraina varētu izmantot pa daļām, lai piesietu Ukrainu. Viņš varētu piedāvāt pārtraukt būvēt gāzes vada „South Stream” otro kārtu. Tā ka šādas iespējas viņa rīcībā ir. Taču Krievija nebūs spiesta uzpirkt Janukoviča valdību, ja tā kļūs iekšpolitiski tik vāja un opozīcijas tik iebiedēta, ka vērsīsies pie Putina pēc politiskas palīdzības. Tādā gadījumā krieviem pat nebūs jāsedz Ukrainas budžeta deficīts. Pietiks vienkārši piedāvāt politisku palīdzību Janukoviča izdzīvošanai.

Kā šī palīdzība izpaustos?

Lielākoties televīzijas raidītu signālu veidā – ka Krievija ir ar Janukoviču, ka austrumu Ukraina ir ar Janukoviču un ar Krieviju, ka Ukrainas integrētāji no Eiropas ir Rietumu aģenti, kuri iesaistīti sazvērestībā, kuras saknes ir rietumu Ukrainā. Citiem vārdiem sakot, atkārtotu 2004.gada stratēģiju, kura gandrīz vai sadalīja Ukrainu, jo tā tika uzskatīta par cīņu ne tikai starp Krieviju un Rietumiem, bet arī par cīņu starp rietumu un austrumu Ukrainu.

Maskava jau bija pateikusi, ka gadījumā, ja Ukraina parakstīs līgumu, Krievijas un Ukrainas draudzības un sadarbības līgums vairs nebūšot spēkā, robežas varēs nerespektēt, un Krievija atbalstīs Ukrainas prokrieviskos reģionus. Vai to nevar jebkurā brīdī izmantot, neraugoties uz to, ka līgums nav parakstīts?

Izmantos, ja uzskatīs par vajadzīgu. Viņi to nedarīs vienkārši tāpat vien, neuzsāks viegli, viņi nav avantūristi. Darīs tikai tad, kad uzskatīs par vajadzīgu, turklāt var pat nesākt darīt operacionāli, var aprobežoties ar piedraudējumu, ka to darīs. Ar to vien pietiktu, lai sabiedētu valdību. Tiesa, Janukoviču nevar viegli nobiedēt. Kā nupat redzu no publiskiem paziņojumiem, citi ir vieglāk nobiedējami. Premjerministru Mikolu Azarovu var viegli nobiedēt, viņš ir acīmredzami nervoza persona, viņš visu laiku krīt panikā, kā to var redzēt no viņa paziņojumiem.

Vai Janukovičs paliks amatā vai tiks aizstāts ar kādu no cilvēkiem, kurus redzējām šeit?

To tagad grūti pateikt, līdz 2015.gada sākumam var notikt ļoti daudz kas. Mēs nezinām, vai opozīcija turēsies kopā vai izjuks – Ukrainas partiju vēsture šādā ziņā nav iepriecinoša, tās pastāvīgi izjūk, šķeļas, pārkombinējas. Daudz kas būs atkarīgs no ekonomikas stāvokļa – vai Janukovičam izdosies vai neizdosies noturēt to virs ūdens.

Janukovičs 2010.gadā uzvarēja ar ļoti mazu pārsvaru – 3 procentiem. Un par šo uzvaru viņam pilnībā jāpateicas [bijušajam prezidentam] Viktoram Juščenko, kurš atņēma 5 procentus Jūlijai Timošenko, turklāt visa Juščenko kampaņa bija vērsta nevis pret Janukoviču, bet gan pret Timošenko, mudinot viņas atbalstītājus palikt mājās. Tātad, ja nebūtu bijis Juščenko, Janukovičs šodien nebūtu prezidents.

Tas arī norāda uz kaut ko, ko daudzi Rietumos sliecas aizmirst – uz Oranžās revolūcijas totālu neveiksmi. Oranžā revolūcija ne tikai izgāzās, tā bija katastrofa Ukrainai – dezorganizēja valsti un noveda pie tāda mēroga korupcijas, kāds pirms šīs revolūcijas bija neiedomājams. Oranžās revolūcijas rezultāta valsts institūcijas sabruka. 2006.gadā es uzrakstīju pētījumu ar nosaukumu „Ukrainas valsts institūciju sabrukums”, kurā analizēju punktu pēc punkta, institūciju pēc institūcijas, ministriju pēc ministrijas, aģentūru pēc aģentūras, kā katra no tām, atskaitot ārlietu ministriju, sabruka, pateicoties oranžo partiju cīņai par šo ministriju kontroli. Tā bija katastrofa.

Daudzi cilvēki tajā revolūcijā tika ieguldījuši daudz emociju un nelabprāt grib atzīt šā ieguldījuma zaudēšanu un analizēt tās neveiksmes. Jo tas bija sapnis, kas neizdevās, un cilvēki nelabprāt analizē neizdevušos sapņus. Un nu atkal redzam apetīti iet uz Maidanu, organizēt kādu jaunu režīma maiņas oranžo revolūciju. Taču cilvēkiem Ukrainā Oranžā revolūcija ir diskreditēta, demokrātija rada skepsi, politiskās partijas ir viscaur diskreditējušās, jo saistās ar korupciju un oligarhiem, un šodien tā ir pilnīgi cita vide. Eiropas Savienība kļūst vājāka – pagaidām un novēršami, tomēr vājāka. Krievija iet augšup un tiek uztverta kā stipra. Mēs nevaram sapņot par 2004.gada parauga režīma maiņas atkārtojumu.

Vai redzat starp pašreizējiem opozīcijas līderiem reālu kandidātu, kas vēlēšanās varētu sacensties ar Janukoviču?

Vai nu Vitālijs Kļičko, vai nu Jūlija Timošenko.

 

Komentāri (30)

ligakalnina 02.12.2013. 14.05

“Naida politiku” Ukrainā gan piekopj tikai provokatori, kas strādā Kremļa un Janukovica labā, un vēl daļa no nacionalistiskās partijas Svoboda, kurā arī esot iefiltrēti provokatori, ar mērķi ukraiņu nacionalistus pilnībā diskreditēt.
Un vēl to piekopj Ukrainas patreizējā vara, Berkuts ļoti nežēlīgi izturējas pret demonstrantiem, pie kam daži, ko Berkuts ievilcis pie sevis, piekauti līdz bezsamaņai sadsistiskā veidā.
Naida politiku piekopj arī proputiniskie elementi Krimā, kas aicina Krieviju ievest Ukrainā karaspēku.
Neviena no opozīcojas partijām neaicina uz vardarbīgu varas gāšanu, un pat cīnās ar provokatoriem.
Vispār, normāliem cilvēkiem izturēties pret Janukovicu neitrāli pagrūti, šis kādreizējais laupītājs, kas rāva cepures, un par to tikai tiesāts, savus tikumus nav mainījis.
Bet, pagaidām Ļvovas un vēl vienas Uk. rietumu pisētas pašvaldības pieņēmušas lēmumu, ka Janukovicu par prezidentu vairs neuzskatot, un atsakās tam pakļauties.
Un, ja Ukrainas šķelšanās notiks, ne jau opozīcija pie tā būs vainīga, jo, pēc visām aptaujām, 60% ir par pievienošanos ES.

+11
-2
Atbildēt

2

    Egitazz > ligakalnina 02.12.2013. 22.03

    Nu bet protams, Džeri, provokatori brīvi brauc protestētāju vidū ar buldozeri, brīvi apmeta policiju ar visādiem sūdiem, bet miermīlīgie protestētāji tikai krāta ar pirkstu un saka “aj aj, tā nedrīkst”.
    Pašam nav smieklīgi no tāda opozīcijas naivuma?

    Interesanti, ko teiktu Džeris, ja kāda Latgales pašvaldība paziņotu, ka vairs neuzskata Bērziņu par prezidentu, un vairs tam nepakļausies, vai atteiksies piemēram, pildīt ministru rīkojumus?
    Tas jau vispār ir valsts suverenitātes apdraudējums un tīra provokācija. Jo tāds gājiens atsien rokas citām pašvaldībām piemēram pēc 2015.gada atteikties pakļauties centrālai vadībai, ja uzvarēs kāds no pašreizējas opozīcijas.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    ligakalnina > ligakalnina 03.12.2013. 10.15

    Da zināmi to vārdi visā ukrainā, visiem zināmie provokatori.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lauris 02.12.2013. 15.24

Kas attiecas uz Ukrainu tur viss skaidrs – tauta vēlas prom no Krievijas un Eiropā iekšā. Un ko te saka Džeimstonas fonda analītķis tas pa lielam neko nemaina. Lai domā par to kā savu aldziņu tērēs.

Bet Ukrainā jautājums vai kvislingveidīgo prezidentu un parlamentu atcels nevardarbīgi vai citādi. Mums piemēram tautai ir iestāstījuši, ka piemineklis okupācijas armijā galvaspilsētā ir neaizskarams svētums bet svepstošs, prasts un imigrāciju no Krievijas atbalstošs prezidents ir pieņemami.

Nu ko, mazāk vajag svešus analītiķus klausīties,- par svešu naudiņu viņi strādā. Sirdij vajag klausīties un brīvību pieprasīt.

+6
-1
Atbildēt

5

    Inese > Lauris 02.12.2013. 16.55

    Kas attiecas uz Ukrainas tautu. Tikko ar vienu ukraini aprunājos, varu nocitēt viņa sacīto:

    Имхо все это пиар Жоппозиции – тех же демокрастов, только вид сбоку… один хер, что бандит Янык, что Жоппозиция. Вариантов честно говоря не вижу. если б был генерал-патриот… Пиночет, словом… это было б дело! вышли люди за Евросоюз… а нафуя он нам нужен? Гей-парадов захотели да цыган да ниггеров побольше? А Свобода – зажравшиеся мажоры. Патриоты у нас по тюрьмам сидят. Организации Патриот Украины, Социал-Национальная Ассамблея – это да, правильные белые люди.. но их мало.

    0
    -5
    Atbildēt

    0

    Inese > Lauris 02.12.2013. 20.20

    Ja atvērsiet jebkuru objektīvu informācijas avotu – France 24, Euronews, BBC, DW -, redzēsiet.
    ====================

    Mans sarunu biedrs IR ukrainis, dzīvo Kijevā, strādā bankā. Un kāpēc man būtu jāatver “objektīvie informācijas avoti”, ja onlainā varu aprunāties ar šīs valsts pilsoņiem un iegūt infu no pirmavota? Ja gribat parunāt par J-burgu, laipni lūgti, paziņa tur strādā par namu apsaimniekotāju, regulāri sarakstāmies. Ko vēlaties uzzināt, kā viņš, teiksim, raksturo Roizmanu? ;)

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    Lauris > Lauris 05.12.2013. 19.50

    Nu tāpēc, ka tur varat ieraudzīt ukraiņus, kas cīnās par savas tautas brīvību ārpus Krievijas ietekmes sfēras un par Ukrainu ES.
    Šādu cilvēku uz ielām izgāja vairāk kā miljons.
    Es pieņemu, ka Jūsu kolēģis neizgāja. Līdz ar to visticamāk jau arī ir tas, ka viņš nav īsts ukrainis, kas, piemēram, labi zina savas zemes vēsturi.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Vineta > Lauris 03.12.2013. 01.05

    Ločmelis
    Kas attiecas uz Ukrainas tautu.

    Tas būs kāc hohols vai maloross, savas saknes un seju zaudējis, degradējies organisms, ķipa Maksiks Ševčenko. Ukraiņi moskaļus zārkā redzēja, baltās čībiņās.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    Lauris > Lauris 02.12.2013. 20.13

    Atliek tikai secināt, ka ne pie ukraiņu tautas pieder Jūsu sarunas biedrs.

    Ukraiņi tagad simtiem tūkstošu – miljonu lielās demonstrācijās prasa savas valsts virzību uz Eiropu, prom no bij. psrs ietekmes sfēras. Ja atvērsiet jebkuru objektīvu informācijas avotu – France 24, Euronews, BBC, DW -, redzēsiet.

    Es domāju, ka vispārējie streiki savu panāks. Ukraiņi nav tā tauta, kas ļaus visādiem pīlīšu pūtējiem sevi aiz deguna vazāt.
    Uzēdis speķi, paņems pašbrūvēto un ies iedos maskalim pa … . Nu ja.
    Interesantākais būs, ka piem. pašā Krievijā, piem. Jekateniburgā kremļa pūķinistiem parādīs durvis. Varbūt Rīgā, tas kādu arī varētu pārsteigt, bet pēdējās vēlēšanu rezultāti rādi, ka šie scenāriji sāk iegūt reālas aprises.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

gliters 02.12.2013. 12.58

Nu jau sākas:
http://rus.tvnet.lv/novosti/za_rubjezhom/244103-putina_poprosili_vvjesti_rossiyskije_voyska_na_ukrainu?utm_source=www.tvnet.lv&utm_medium=self_ads&utm_campaign=Selfads_in_www.tvnet
Kas attiecas uz interviju, atradis gan gudrītis ar ko salīdzināt Ukarinu – ja Rumānija vairākus gadsimtus tiktu krievu kolonizēta, tad gribētu gan es redzēt, kādas iespējas būtu šādai sabiedrībai nonākt pie kopsaucēja attiecībā uz ģeopolitisko izvēli.
Kā jau parasti – ES negrib strīdēties ne ar Krieviju, ne ar Krievijas vietvaldi Janukoviču. Reālpolitika – kā parasti…

+6
-4
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu