Labklājības ministres uzruna konferencē „Atgriežoties pie izaugsmes: liekot pamatus iekļaujošai izaugsmei Latvijā”
Mūsu rīcībā ir neapgāžami makroekonomiskie pierādījumi tam, ka Latvija pēc pusaudziskās eiforijas, kas diemžēl izvērtās par sāpīgu mācību valsts vadītājiem un sabiedrībai, ir sākusi ilgtspējīgas valsts attīstības ceļu, kuras pamatā ir princips tērēt savu nopelnīto, nevis svešu vai neesošu naudu.
Finanšu krīze Latvijā ir beigusies un Latvija nav bankrotējusi nedz starptautiskās sabiedrības, nedz, atļaušos būt nepopulāra un apgalvot – Latvijas iedzīvotāju priekšā. Es tā uzdrīkstos apgalvot, jo krīzes laikā pēc palīdzības pie valsts vērsās vairāk nekā 200 tūkstoši bezdarbnieku un uzticējās tās sociālās drošības sistēmai. Šie 200 tūkstoši bija cilvēki, kuriem par spīti toreiz pilnīgi iztukšotajam valsts budžetam valsts varēja izmaksāt noteiktos sociālās apdrošināšanas pabalstus, nodrošināt atbalstu sociālās drošības tīkla ietvaros un iedibināt palīdzības programmas ekonomiskās aktivitātes veicināšanai kāda bija, piemēram, tā saucamā simtlatnieku programma.
Taču ekonomiskās krīzes beigas diemžēl nenozīmē arī sociālās krīzes beigas. Gluži otrādi, tā iet platu soli aiz ekonomikas rādītājiem, un daudzi cilvēki ir nesaprašanā, kāpēc politiķi, eksperti un mediji runā par krīzes beigām, ja viņu reālais materiālais stāvoklis ir tikpat slikts un cīņa par izdzīvošanu turpinās.
No krīzes laika 200 tūkstošiem bezdarbnieku palīdzību no valsts joprojām saņem 100 tūkstoši cilvēku, un mēs redzam, ka krīzes laika risinājumi šai sabiedrības daļai vairs nepalīdz. Vienlaikus sabiedrībā pieaug netaisnības izjūta – ja valsts runā par ekonomiskās krīzes beigām, tad kāpēc dzīve vairs nav tāda, kāda tā bija pirms krīzes?
Vispirms jau vairākkārt esmu uzsvērusi, ka tā vieglas naudas eiforija, kādu piedzīvoja atsevišķas sabiedrības grupas, Latvijā vairs nebūs. Tā greizo spoguļu valstība, kurā flīzētājs brauca ar BMW, kamēr skolotājam nepietika naudas autobusa biļetei, ir sašķīdusi. Tā greizo spoguļu valstība, kurā, lai nodrošinātu sev iztiku, nav nepieciešams izglītoties, papildināt savas prasmes mūža garumā un cīnīties par savu darba vietu veselīgas konkurences apstākļos, ir saplīsusi uz neatgriešanos.
Domājot par tālāko Latvijas scenāriju, kuru nosaka sarežģītie pēckrīzes izaicinājumi, vēlos nolasīt pantu no Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības likuma, kurā teikts, ka bērna tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu vairākus mērķus, no kuriem viens ir:
„Bērna orientāciju uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu”.
Kā atbildība ir šī cilvēku orientācija uz darbu kā vienīgo labklājības avotu? Politiķu? Skolotāju? Vecāku? Uzņēmēju? Varbūt mediju?
Sociālās krīzes daba ir citāda un daudzšķautņaināka par ekonomisko krīzi, taču kvalitatīvas diskusijas Latvijā par to pietrūkst. Tikai retais ir pievērsis uzmanību faktam, ka neienlīdzība Latvijā tā saucamajos treknajos gados bija augstāka nekā šobrīd. Tikai retais zina, ka laikā, kad visi līdzekļi un spēki tika ieguldīti cilvēku izdzīvošanā, valstij prevencijas darbam ar sabiedrību kopumā un cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība personīgo problēmu risināšanā, vairs resursu nepietika, ļaujot tādiem faktoriem kā atkarības un agresija ģimenē milzt kā augonim, kas tagad sprāgst un ietekmē cilvēku spēju iekļauties darba tirgū.
Tikai retais šodien skaļi runā par to, ka Latvijas nevienlīdzības rādītāju uzlabošanai kritiski svarīgs ir atbalsts sistēmiskām izmaiņām izglītības un veselības sistēmās. Atgādināšu, ka šo likumsakarību nepārprotami atklāj arī Pasaules Bankas veiktais pētījums: Latvijas biežākie bezdarba un strādājošo nabadzības paradoksa cēloņi ir nepietiekama izglītība, hroniskas, tātad ielaistas slimības un cilvēku atkarība no dzīvesvietas reģionos, kuros trūkst darba vietas.
Runājot par pēckrīzes sociālās politikas izaicinājumiem, mani uzmanīgu dara arī lielā sabiedrības daļā valdošais viedoklis, ka cilvēki, kuri šobrīd nespēj bez citu palīdzības nostāties uz kājām, tiek saukti par slinkiem, neveiksminiekiem, zaudētājiem, pat izraidāmajiem. Vienlaikus no citas sabiedrības daļas arvien pieaug pieprasījums pēc lielākas labumu pārdales, tā paužot nosodījumu pret turīgākajiem cilvēkiem, kas ar savu darbu ir nopelnījuši naudu.
Latvijā ir kontraversāla sabiedrība, kas ir raksturīga nenobriedušu demokrātiju pazīme. Tāpēc labklājības sfērā valda stereotipi, pieņēmumi, emocionāli lādēti viedokļi, aizspriedumi un pat fobijas, tieksme visām sabiedrības problēmām piemērot vienu risinājumu, nerēķinoties ar viņu individuālajām vajadzībām un tiesībām.
Tāpēc mums, Labklājības ministrijai, bija svarīgi virzīties ilggadējo demokrātiju īstenotās pieejas virzienā un veikt šādu neatkarīgu un visaptverošu pētījumu, uz kuru iespējams balstīt tālākos politiskos lēmumus. Es pateicos Pasaules Bankai, ka viņi ar savu starptautisko pieredzi un iestrādēm Latvijā, piesaistot arī labākos Latvijas nodarbinātības politikas ekspertus, šo pētījumu veica relatīvi īsā laikā. Šodien mūsu rīcībā jau ir neapstrīdams, neatkarīgs un visaptverošs darba materiāls, uz kā pamata varam veidot jaunas politikas iniciatīvas un reformu piedāvājumus, ko jau augustā iesniegsim Ministru kabinetam.
Mums bija svarīgi neatstāt šo darba materiālu tikai ministrijas gaiteņos iekšējai lietošanai. Mēs vēlamies, lai Pasaules Bankas pētījums un šī konference kļūtu par platformu tālākām diskusijām gan Ministru kabinetā, gan Saeimā, gan augstskolās, gan medijos, un, mēs ceram, arī Latvijas ģimenēs, kurām ir jāpieņem atbildīgi lēmumi un jāizdara izvēles, kas ietekmēs viņu nākotni.
Tuvākajos divos trīs gados mums priekšā stāv pēckrīzes perioda izaicinājumi. Risinājumi nav meklējami tikai vienas ministrijas ēkā. Tā ir plaša, visas valsts mēroga koordinēta sadarbība valsts un pašvaldību institūciju līmenī, un mūsu neiztrūkstošs un neatsverams sadarbības partneris ir Eiropas Komisija. Tāpēc vēlos pateikties, ka šodien ar savu klātbūtni mūs pagodinājis arī Eiropas Savienības Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības komisārs Lāslo Andors.
Autore ir labklājības ministre, Vienotība
Komentāri (48)
janis17 03.06.2013. 13.21
Labāk nu būtu paklusējusi…
7
Sandris Maziks > janis17 04.06.2013. 00.40
kolpants
Midzenis ir absolūtais ļaunums, jūsu smirdošā bidlostāna, kas drīz piedzīvos iztīrīšanu un taisnīgu sadalīšanu.
0
Sandris Maziks > janis17 03.06.2013. 17.43
dzeris49
“..ja jau varēja atzīt Kosovu, kāpēc gan nevarētu eksistēt tāda Dosetija.”
Albāņi ir sena un civilizēta tauta, osetīni šausmīga selekcija. Ja tie būtu cilvēki, par savu bērnu sadedzināšanu Beslanas skolā, būtu Maskavā sarīkojuši mazu “armagedonu”, bet ne apšaudījuši ar lielgabaliem gruzīnu ciemus. Tai selekcijai nav nākotnes.
http://ipvnews.org/2nd_column/images/1195.jpg
0
Egitazz > janis17 03.06.2013. 23.41
Albāņi ir sena un civilizēta tauta
=====
jā, jā, tagad ES sēž un domā, ko ar šo “civilizēto tautu” darīt, ar to midzeni, kas tagad Kosovā uztaisīts. I rāt “puišus” nevar, paši taču neatkarību iedeva, i atstāt nevar, vēl lielākas problēmas būs.
0
Sandris Maziks > janis17 03.06.2013. 17.35
nulle
Tumsonīgie un agresīvie osetīni, kas muka no krievu bajāru: sadistu un pederastu zvērībām un bada, ir ieceļotāji Gruzijas teritorijā. Tām netīŗam cūkām nav ne mazākās pateicības jūtas pret Gruzijas tautu par sniegto patvērumu un barību, gluži tapat kā vecticībniekiem Latvijā.
Osetīni Gruzijā ir neleģitīmi, tapat kā tavi smirdīgie Boģerajas un maskačkas draudzini, Latvijā.
0
ligakalnina > janis17 03.06.2013. 17.31
Jā, tur nav svēto, un gruzīni, īapaši tad, kad pie varas bija tas prezidents – nacionalists Gamsahurdia, paši daudz kur vainīgi, izraisot tos kariņus 90jos gados, jo sadomāja noņemt Osetijai, Adžārijai, un Abhāzijai jebkādas autonomiju tiesības un visu centralizēt, bet, tās ir viņu, nevis Krievijas problēmas.
Kaut, no otras puses, ja jau varēja atzīt Kosovu, kāpēc gan nevarētu eksistēt tāda Dosetija.
Adžāriju viņi atguva Saakašvili laikā, Dosetiju un Abhāziju, acīmredzot, zaudēja.
Abhāzija gan ir kaut kas cits, dabiski, tā arī pilnībā atkarīga no Krievijas, bet, viņi, vismaz, mēģina veidot neatkarīgu valsti, un necenšas izraisīt jaunu kariņu, lai tās viņu un Krievijas “augšas” uz tā rēķina nopelnītu.
0
ligakalnina > janis17 03.06.2013. 16.59
Tad, kad pie Latvijas – Krievijas robežas sāks vilkt dzeloņstiepļu žogu, pie kam 100m uz Latvijas pusi, kā tagad notiek uz Dosetijas – Gruzijas robežas, tad tā būs.
Gruzijas jaunais premjers Boriss Ivanovs ( B. Ivanišvilli), izliekas ārkārtigi šokēts, tā centās uzlabot att. ar Krieviju, vienīgais, ko neizdarīja – Putinam vienu vietu nenobučoja.
Toties bijusī opozicionāre, īstenībā, Kremļa marionete, Burdanadze uzskata, ka viss normāli, Krievija arī “jāsaprot”.
Krievija, dabiski, pateiks, ka tā ir “neatkarīgās DOsetijas iekšēja lieta”.
Saakašvili, toties, svin samērā negaidītu sava reitinga pacēlumu, un slavē Kremli, kas, kārtējo reizi, pierādīja, ka nekādas līdzvērtīgas attiecības tas nesaprot.
It kā kāds izteicies, Oniščenko, vai, ka tas esot, lai izsargātos no cūku mēra, Gruzija speciāli iesūtot tās Dosetijas teritorijā inficētas cūkas, tāds “cūcisks terorisms”.
Un tagad jautājums – ko vajadzētu darīt jebkurai valstij, ja tai okupē trešdaļu teritorijas, bet, ar to nepietiek, un sāk nekaunīgi atņemt vēl papildus teritoriju?
Un kas tas ir, ja ne provokācija, un vēlme izraisīt vēl vienu militāro konfliktu, daži uzskata, ka ar mērķi okupēt visu Gruziju?
0
gliters > janis17 03.06.2013. 13.29
Pievienojos. Labāk lai pameditē par vēlēšanu rezultātiem…
“Tuvākajos divos trīs gados mums priekšā stāv pēckrīzes perioda izaicinājumi.”
Velns rāvis!!! Tūvākajos 2-3 gados mūsu izaicinājums ir nepieļaut, lai Latvija pārvērstos par Dienvidosetiju, jo 5-10% latviešu Saeimas vēlēšanās nobalso par Nila brīvbiļeti un vēl 50% vispār neaiziet balsot, “jo nav par ko”, kā rezultātā SC dabū 60% ar visām sekām, kas no tā izriet.
0
Ieva Aile 03.06.2013. 16.48
”Vienlaikus sabiedrībā pieaug netaisnības izjūta – ja valsts runā par ekonomiskās krīzes beigām, tad kāpēc dzīve vairs nav tāda, kāda tā bija pirms krīzes?”
=========
Manuprāt,jautājums ir drusciņ citāds:kāpēc gan,tikko it kā beigusies krīze,valdošie sāk uzlabot apstākļus no biezā gala,palielinot algas visādiem padomniekiem,deputātiem utt.,pie tam par galvu reibinošām summām,bet nevis pirmām kārtām palīdz tiem,kuriem palīdzība vajadzīga visvairāk?
0
dro 03.06.2013. 17.32
Lai jau pūš burbuļus. Žurnalistikas zieds Daukšte, Streips, Ločmele, Agēšins šodien pie Tomsona arī izpaudās uz pilnu klapi. Galvenais sarūgtinājums viņiem, ka nacionālās idejas mūžam dzīvas, uz kurām uzķeroties lētticīgie…Labi vēl, ka neuzskata par trakiem un nesāk ārstēt:)
0