Katru gadu Latvijas valsts zaudē vairākās lietās Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT). Tas nozīmē, ka no nodokļu maksātāju līdzekļiem nākas izmaksāt kompensācijas cietušajiem. Taču vēl skumjāk ir, ka ikviens šāds ECT spriedums nozīmē to, ka tiesībsargājošo iestāžu darbinieku nezināšanas, paviršības vai apzinātas rīcības rezultātā ir pārkāptas kādas personas cilvēktiesības un tas nevairo ticību mūsu valsts tiesību sistēmai.
Katra šāda zaudēta lieta ir arī skaidrs un nepārprotams signāls, ka vai nu ir grozāma likumdošana, vai arī pārskatāma tiesiskā regulējuma piemērošana praksē. Turklāt likumdošana ir maināma, nevis “iespēlējot” kādas izmaiņas likumdošanā likumprojektu otrā vai trešā lasījuma stadijā, bet gan sniedzot sagaidāmā rezultāta pilnu invertējumu, tajā skaitā – arī no cilvēktiesību ievērošanas aspekta. Pretējā gadījumā sagaidāmi arvien jauni zaudējumi ECT, jauni tēriņi no budžeta un jaunas pieļautas netaisnības pret kādu cilvēku.
Viens no pēdējā laika plašāko rezonansi radījušajiem gadījumiem ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024. gada 24. oktobra nolēmums lietā “Sprūds un Citi pret Latviju”[1], kurā tiesa kārtējo reizi atzina, ka Latvijas Republika atkal ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju.
2013.gadā tieši ECT lemtā radītā spiediena un Direktīvas 2012/13/ES prasību rezultātā Latvijai nācās mainīt regulējumu, nosakot, ka personai ir tiesības iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums par apcietinājuma piemērošanu.
Bet attiecīgām instancēm nebūt nebija vēlmes ļaut personām un viņu advokātiem piekļūt materiāliem, jo daudzos gadījumos apgalvojumi par izmeklēšanas traucēšanu, izvairīšanos un tamlīdzīgi bija izdomāti. Tādēļ norma tika papildināta ar frāzi, kuru nekontrolēti varēja izmantot jebkurā situācijā: „Ciktāl šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu.”
M. Sprūda lietā ECT atzina, ka šajā lietā tiesas procesā ne pie izmeklēšanas tiesnešiem, ne Rīgas apgabaltiesā netika nodrošināts “pušu vienlīdzības” princips, kas būtībā norāda, ka tiesas procesus viņa lietā nevar uzskatīt par taisnīgiem.
ECT konstatēja, ka pirms apcietinājuma piemērošanas, par ko sēdēs lemj izmeklēšanas tiesneši, izmeklētāji noraidīja iesniedzēju advokātu lūgumus iepazīties ar lietas materiāliem un jo īpaši ar pierādījumiem, kas pamatoja ierosinājumus par apcietinājuma piemērošanu. Lai gan izmeklētājs, izmeklēšanas tiesneši un Rīgas apgabaltiesa bija iepazinušies ar lietas materiālu saturu šajā procesa stadijā, precīzs to saturs nebija nodots iesniedzējiem vai viņu advokātiem. Tādējādi ne iesniedzējiem, ne viņu advokātiem nebija pietiekamas iespējas apstrīdēt valsts iestāžu secinājumus un jo īpaši pierādījumus, uz kuriem viņi balstījās.
Sakarā ar to, ka netika ievērots pušu procesuālās līdztiesības princips, ECT atzina, ka process pie izmeklēšanas tiesnešiem un Rīgas apgabaltiesā neatbilda Konvencijas 5. panta 4. punktā nostiprinātajām garantijām (sk. Lamy, § 29 un Garcia Alva, §§ 40-43).
Eiropas Komisija jau 2023. gada 28. septembrī “Argumentēto atzinumu pārkāpuma procedūras lietā Nr. INFR(2021)2100” norādīja, ka Latvija nav pareizi transponējusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Direktīvas 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā 7. panta 1. punktu.
Ņemot vērā šo atzinumu, Tieslietu ministrija izstrādāja un Saeima 2024. gada 19. septembrī pieņēma grozījumus Kriminālprocesa likumā, ar kuriem tika izslēgta Kriminālprocesa likuma 60.2 panta 3.2 daļa.
Šī daļa līdz tam paredzēja, ka procesa virzītājs nodrošina tiesības iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli. Taču šai nodrošināšanai bija jau iepriekš pieminētā un vēlāk modificētā nozīmīgā atruna – iepazīstināšana notiek, “nepieļaujot lietas materiālos minēto personu pamattiesību apdraudējumu, nodrošinot sabiedrības interešu aizsardzību” un, kas šai gadījumā īpaši būtiski, „neapdraudot kriminālprocesa mērķa sasniegšanu”.
Šā gada 19. septembrī pieņemtie likuma grozījumi novērš pretrunu ar iepriekš minēto Direktīvu, kas savukārt noteic, ka apcietinātajai vai aizturētajai personai jebkurā kriminālprocesa stadijā jābūt piekļuvei kompetento iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību.
Tiktāl iepriekš pieļautās kļūdas ir ņemtas vērā un likumā tekstuāli ir labotas. Taču advokāti joprojām saskaras ar praksi, ka izmeklētāji par šīm izmaiņām likumdošanā vai nu neko nezina, vai vienkārši izliekas nezinām.
Lai ilustrētu situāciju, piemēra pēc var minēt kādu lietu, kurā apcietinājums personai turpinās no 2024. gada jūnija, kad ar VPGKrP Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes izmeklētājas lēmumu persona tika atzīta par aizdomās turēto un tai ar Rīgas pilsētas tiesas izmeklēšanas tiesneses lēmumu piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums.
Aizstāvība procesa virzītājai iesniedza rakstveida pieteikumu, lūdzot iepazīstināt ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots procesa virzītājas ierosinājums par apcietinājuma piemērošanu, taču uzrādīts tika tikai vienīgi lēmums par atzīšanu par aizdomās turēto, ierosinājums par apcietinājuma piemērošanu un veikto kratīšanu protokolu kopijas. Papildus tam tiesas sēdē procesa virzītāja aizstāvībai uzrādīja analītiskās izziņas par aizturētajam piederošā uzņēmuma bankas kontiem un Valsts probācijas dienesta pārbaudes aktu. Citi lietas materiāli, kas pamatotu apcietinājuma piemērošanu, aizstāvībai uzrādīti netika.
Lai arī aizstāvība pārsūdzēja izmeklēšanas tiesneses lēmumu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai, tiesnesis atstāja izmeklēšanas tiesneses lēmumu negrozītu un nekādus pārkāpumus nesaskatīja.
Rīgas pilsētas tiesai turpmāk divas reizes lemjot par apcietinājuma pagarināšanu, tika konstatēts, ka kriminālprocesa materiālos fiksētas arī konkrētas ziņas par faktiem, kas iegūtas pēc iepriekšējās tiesas sēdes. Tātad – it kā iegūti jauni pierādījumi, taču tie aizstāvībai uzrādīti netiek, bet apcietinājuma turpināšanas pamatošanai izmantoti tiek.
Ir acīmredzams, ka atkal tiek pārkāptas tiesības uz aizstāvību un uz taisnīgu tiesu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Direktīvas prasības tiek ignorētas. Izmeklētāju nostāja faktiski ir – mums pierādījumi ir, bet apsūdzētajam un aizstāvībai par tiem nekas nav jāzina. Un pilnīgi loģiski, ka šādā situācijā aizstāvjiem nav nepieciešamās informācijas, kas viņiem ļautu profesionāli veikt savus pienākumus.
Var tikai minēt, kāpēc izmeklēšanas iestādes tik klaji ignorē Direktīvas burtu un garu. Taču, ja pirmo reizi notikušo var uzskatīt par nejaušību, tad atkārtotos gadījumos tā jau ir likumsakarība, un uzmanību vajadzētu pievērst izmeklētāju un tiesnešu vadībai un uzraugošajām iestādēm. Nav jau noslēpums, ka tiesībsargājošo iestāžu prestižs tieši šādu gadījumu dēļ krītas un katra nākamā Eiropas Cilvēktiesību tiesā zaudētā lieta būs jauna sāpīga diagnoze par tiesisko situāciju mūsu valstī.
Te vietā gan ir jautājums – kādus instrumentus likumdevējs ir devis izmeklēšanas tiesnešiem gadījumā, ja konkrētā kriminālprocesa izmeklētājs tomēr paliek pie sava un turpina ignorēt gan likumdevēja rīcību, izslēdzot Kriminālprocesa likuma 60.2 panta 3.2 daļa, gan arī konkrētās Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Direktīvas 2012/13/ES, par kuru nepildīšanu Eiropas Komisija pat bija piedraudējusi Latvijai ar prasības celšanu Eiropas Savienības Tiesā?
Tiesnesim arī šādā situācijā nav pilnvaru kriminālprocesa materiālus no izmeklētāja pieprasīt, taču ir visas tiesības šādā gadījumā pieņemt lēmumu par aizdomās turētā atbrīvošanu no apcietinājuma. Ja tas netiek darīts, tad ne vairs tikai izmeklētājam, bet arī konkrētajam tiesnesim ir jāuzņemas atbildība par kārtējo Latvijas Republikas zaudēto lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Tiesībsargājošām institūcijām ir jāmaina attieksme pret apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanu gan vispār, gan tā piemērošanas ilgumam. Visā savā judikatūrā ECT ir atkārtojusi, ka, ņemot vērā gan nevainīguma prezumpciju, gan prezumpciju par labu brīvībai, apcietinājumam ir jābūt izņēmumam, nevis normai, un tikai kā galējam pasākumam. Un tas vēlreiz uzsvērts arī ECT spriedumā M. Sprūda lietā, vēršot uzmanību uz to, ka “brīvības atņemšanai ietekme uz cilvēka pamattiesībām ir dramatiska” (tiesa lieto tieši šo vārdu).
Autors ir zvērināts advokāts
[1] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024. gada 24. oktobra spriedums lietā Sprūds un Citi pret Latviju, iesniegumi Nr. 66499/17 un 2 citi.
Pagaidām nav neviena komentāra