A līmeņa nodokļu maksātāji – kā panākt, lai 18% pārtop par 80%?

Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir publiskojis Latvijas uzņēmumu nodokļu maksāšanas reitingu. Reitings ir VID vērtējums par nodokļu saistību izpildi, augstākais līmenis tajā ir “A”, kas nozīmē, ka uzņēmums laikus un pilnībā pilda savas saistības ar valsti un tam nav būtisku pārkāpumu risku. Saskaņā ar šo reitingu puse no visiem Latvijas uzņēmumiem ir iekļauti “B” un “C” līmenī, kas nozīmē, ka tie saskaras ar kādām nodokļu nomaksas sarežģījumiem. “A” līmenī ir tikai 18% uzņēmumu, kas liecina, ka t.s. “radošā pieeja” nodokļu nomaksai aizvien vēl ir gana izplatīta parādība. Ko darīt, lai 18% pārtaptu par vismaz 80%, proti, lai nodokļu maksāšana kļūtu par pašsaprotamu parādību, nevis “dīvainību”, kā to uztver dažās nozarēs?

Vairākkārt dzirdēts, ka Latvijai vajagot vairāk lielu uzņēmumu, jo ap tiem vēlāk veidosies arī mazi un vidēji uzņēmumi, un kopumā augs gan darba vietu, gan aktīvo uzņēmumu skaits. Kopumā piekrītot šai tēzei, uzskatu, ka primāri ir jārunā nevis par uzņēmumu lielumu, bet par atbildīgumu un godīgumu.

Uz 2024. gada 1. februāri 24 355 uzņēmumi jeb tikai 18% no visiem Latvijas uzņēmumiem VID nodokļu maksātāju reitingā ir novērtēti “A” līmeni.

Labi zinu, ka daži uzņēmēji pasmaida par šo reitingu, sak, ja jau ir tādi muļķi, kuri grib maksāt visu, lai taču maksā! Un tieši šajā attieksmē slēpjas daudzas Latvijas likstas, atpalicība no kaimiņiem un nabadzība lielā sabiedrības daļā. Okupeklis Pārdaugavā ir nojaukts, bet šī padomiskā vēlme šmaukties – no sīkumiem līdz lielām korupcijas lietām – aizvien ir palikusi.

Minēto 24 tūkstošu uzņēmumu vidū ir arī visi KRASO grupas uzņēmumi, par ko es un mani kolēģi esam lepni un gandarīti. Tomēr “A” līmenis taču nenozīmē kādas kosmiski augstas prasības – runa ir par visu nodokļu savlaicīgu nomaksu. Kas notiek ar pārējiem 50% jeb gandrīz 70 tūkstošiem Latvijas uzņēmumu (29% no reitingā iekļautajiem ir neaktīvi nodokļu maksātāji)? Vai valsts maz veicina uzņēmumu vēlmi iekļūt “A” līmenī? Piemēram, ja tas kļūtu par vienu no kritērijiem, lai piedalītos valsts iepirkumos, iespējams, minētie 50% krietni saruktu.

Tas gan ir cieši saistīts ar kādu citu būtisku problēmu, kas pamatā attiecas uz būvniecības nozari. Valsts iepirkumos dominē t.s. zemākās cenas prasība, un augstas konkurences apstākļos, zemāko cenu dažkārt nodrošina… “optimizējot” nodokļus. Ja ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas process ir efektīvs, bet Latvijas uzņēmumam nav tāds darbības mērogs kā mūsu globālajiem konkurentiem, var gadīties, ka nodokļi ir pēdējā (dažkārt – vienīgā) izmaksu pozīcija, lai konkurētu. Tas tā nedrīkstētu būt, tāpēc zemākās cenas princips būtu pārskatāms, kā prioritārus izvirzot citus kritērijus. Taču piederība “A” līmeņa nodokļu maksātājiem gan būtu jāiekļauj kā obligāta prasība ne tikai valsts iepirkumos, bet arī visos valsts finansētajos objektos un projektos kopumā, un ne tikai ģenerāluzņēmējiem, bet arī apakšuzņēmējiem, materiālu, iekārtu un tehnoloģiju piegādātājiem.

Cits risinājums, kas motivētu “A” līmenī iekļūt arī tādus uzņēmumus, kuri valsts iepirkumos nepiedalās, būtu pretimnākšana nodokļu nomaksas jautājumos. Piemēram, iespēja maksāt PVN tad, kad saņem naudu, nevis iepriekš, kas būtiski apgrūtina daudzu uzņēmumu naudas plūsmu. Ja uzņēmums ir sevi pierādījis kā augošs, tas nodrošina Latvijā darba vietas un jau ilgstoši ir bijis godīgs nodokļu maksātājs, šāda pretimnākšana būtu loģiska un pamatota. Tieši naudas plūsma bieži vien kavē vidēju un nelielu uzņēmumu attīstību, jo ik mēnesi nauda ir jāiegulda biznesā, tāpēc valstij būtu mērķtiecīgi šo attīstības kapitālu pēc iespējas atstāt uzņēmumos, nevis pēc iespējas ātrāk izņemt nodokļu veidā. Daļēji naudas plūsmas problēmas, protams, var risināt ar finansējuma piesaisti no ārpuses, taču jauniem uzņēmumiem šāda iespēja bieži vien ir pārlieku dārga vai pat vispār nav pieejama.

Patiesībā, arī finansējuma piesaiste ir saistīta ar raksta sākumā piesaukto “šmaukšanās gēnu”. Bankas taču labi zina un atceras biznesa un ekonomikas attīstības priekšvēsturi, piemēram, laikus, kad daļa uzņēmumu un privātpersonu parāda nomaksu uzskatīja par kaut ko savam godam neatbilstošu. Paaudzes mainās arī biznesā. Kā uzņēmējs, kurš aktīvajā biznesā ir jau 24 gadus, varu teikt, ka jaunākās paaudzes uzņēmēji nāk ar citu, krietni adekvātāku attieksmi. Šķiet, cilvēki tomēr sāk pamanīt un izprast saikni starp savu atbildīgumu nodokļu nomaksā un valsts sniegtajiem pakalpojumiem – medicīnā, izglītībā, tiesiskuma nodrošināšanā. Kāpēc sagaidām fanātisku un patriotisku darbošanos, piemēram, no skolotājiem, taču, kad jāmaksā nodokļi, pašos šis patriotisms izgaist?

Ar laiku, samazinoties skaidras naudas apritei, sašaurināsies iespējas darboties ēnu ekonomikā un nodokļu nomaksu sabiedrība uzskatīs par normu. Maksāšana “skaidrā” paliks kā eksotisks stāsts par vētrainajiem pārmaiņu laikiem Latvijā, kas sekoja privatizācijai un sākotnējai kapitāla pārdalei. Tomēr, lai šīs pārmaiņas paātrinātu un virzītu Latvijas ekonomikas attīstības virzienā, valstij ir jāizmanto savas iespējas – sabiedrības izglītošanā, nodokļu politikā un godīga, atbildīga biznesa veicināšanā. Reitinga izveide ir labs pirmais solis, nu jāsper nākamie.

Autors ir AS KRASO Group padomes priekšsēdētājs