Janvāris ir bagāts ar Latvijai nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem.
1905. gada 13. janvārī sākās Piektā gada nemieri. Demonstrācijā Rīgā pie Dzelzs tilta cara karaspēks šāva uz 40 000 lielu rīdzinieku demonstrāciju. Nav precīzi zināms upuru skaits, bet var lēst, ka nogalināja 56, bet ievainoja ap 70 tās dalībnieku.
Lai atzīmētu demonstrācijas 25. gadadienu, ielu, kur notika demonstrācija, 1930. gadā pārdēvēja par 13. janvāra ielu. 1905. gada notikumi ir arī attēloti Brīvības piemineklī, un 1960. gadā 13. janvāra ielas galā tika atklāts piemineklis 1905. gada cīnītājiem.
1905. gada revolūcija bija sākusies 9. janvārī Asiņainā svētdienā Sanktpēterburgā, kad tur apšaudīja protesta gājienu, kura rezultātā bija ap 130 nogalināto un 350 ievainoto.
1917. gada 5. janvārī sākās Ziemassvētku kaujas – latviešu strēlnieki pārrāva fronti pie Ložmetējkalna. Pēc vecā kalendāra, kas vēl bija spēkā tai laikā, šī diena bija tieši 1916. gada 23. decembrī. Kaujas beidzās 11. janvārī jeb pēc vecā stila – 1916. gada 29. decembrī.
Ziemassvētku kaujas atzīmē katru gadu – šogad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs piedalījās Ziemassvētku kauju 107. gadadienas atceres brīdī Ložmetējkalnā. Tajā pašā dienā Ziemassvētku kauju muzejā notika Zemessardzes 52.kaujas atbalsta bataljona zemessargu zvēresta un jaunsargu svinīgā solījuma ceremonija ar prezidenta piedalīšanos.
Jāatceras, ka latviešu strēlnieki cīnījās Krievijas cara armijas rindās pret vāciešiem.
Divus gadus vēlāk, neilgi pēc Latvijas valsts proklamēšanas, Vācijas okupētajā Rīgā jaunā valdība Kārļa Ulmaņa vadībā bija spiesta pamest Rīgu un bēgt caur Jelgavu uz Liepāju. Rīgā iesoļoja latviešu sarkanie strēlnieki, un 13. janvārī Rīgā notika Apvienotās Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju 1. kongress, kurā pasludināja Padomju Latviju, pieņēma tās satversmi un par valdības galvu iecēla Pēteri Stučku.
Turpinājumā Ulmanim lojālās bruņotās vienības cīnījās kopā ar vāciešiem pret Padomju Krievijas atbalstītiem lielinieku spēkiem. Sadarbība ar vāciešiem ilga mazāk nekā pusgadu, bet tas ir stāsts citam mēnesim.
1991. gada 13. janvārī Rīgā, 11. novembra krastmalā, notika Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija ar 500 000 dalībniekiem sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un padomju armijas bruņotajām akcijām Lietuvā. Sākās Barikāžu laiks.
Tas viss tikai janvāra pirmajā pusē!
Autors ir laikraksta Latvietis izpildredaktors, raksts pirmpublicēts Latvietī
Komentāri (3)
Uldis.M42 13.01.2024. 23.02
Ziemassvētku kaujas ierakstīja Latvijas vēstures vienas no vismelnākām lappusēm. Latviešu karavīri tur parādīja izcilu drosmi, bet par varoņiem tos nevar nosaukt, jo viņi noturēja frontes līniju Latvijā, tā liekot papildus ciest Latvijas iedzīvotājiem, nedodot iespēju frontei pārvietoties uz austrumiem, tā vietā, lai kopā ar vāciešiem aizietu līdz Maskavai un atbrīvotu Cilvēku planētu no absolūtā ļaunuma un tā nesējiem, ļaundabīgā audzēja – krievu pasaules.
Paldies Dievam 24 gadus vēlāk latviešiem jau bija nokritušas zvīņas no acīm, īpaši pēc krievu necilvēku sarīkotā bezprecedenta etnocīda “Baigā gada” un līdz pat šai dienai katra krieva ģenētiskā atminā ir viņa senču, sarkanarmiešu aiz bailēm piepļūtītie kerzaviki un tie tur paliks līdz pēdējam krievam.
1
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
@Uldis.M42 > Uldis.M42 15.01.2024. 18.19
Bez tiem krievu necilvēku nogalinātiem 100 000 latviešiem “Baigā gada” etnocīdā, arī no 14 000 izsūtīto maz atgriezās mājās, bet pavisam kopā karā, kas tika sarīkots, lai krievi varētu pierīties cilvēku asinis, tika nogalināts vismaz pus miljons latviešu.
1
Uldis.M42 > Uldis.M42 16.01.2024. 12.51
Varbūt es kļūdos, ja tā, tad lai man kāds atgādina, kad latvieši būtu iebrukuši jūdu un izraēļu zemēs Palestīnā, kur kā tarakāni tagad savairojušies arābi, jeb hazāru zemēs Pievolgā.
Par Latvijā iebrukušā žīdu necilvēka, faktiski jau krieva, Šļomas Šustina https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Simons_%C5%A0ustins.jpg un viņa rokaspuišu zvērībām Latvijā gan daudz dzirdēts. Žīdi Eiropā kalpoja kā 5. kolonna abu fizisko un morālo kropļu: Staļina un Rūzvelta, karā pret Eiropas civilizāciju, tāpēc Rūzvelts tos kategoriski atteicās pieņemt ASV, bet Staļins neļāva repatriēties uz žīdu vēsturiskām zemēm Pievolgā. Tāpat tiem nebija ļauts pārcelties uz Madagaskāru. Krievu tanku bučotāju gājiens 1940. gada jūnijā Rīgā. https://www.latvietis.lv/BaigaisGads/BG/Img/110.jpg
p.s. Ne 6. reizes. Atgādinu, ka pat ar triljons Latvijā iebrukušo necilvēku dzīvībām nevarētu samaksāt par vienu latviešu bērna asariņu un pie reizes man ir jātgādina par tik svarīgu lietu kā hronoloģija, ko zemākie primāti, homo russicus, vienmēr ignorē, kad tiem tā ērtāk. Karu neiesāka vācu atbrīvotāju armija 1941. gada 22. jūnija plkst 4.00 no rīta, bet gan krievi ar iebrukumu Spānijā 1936. gadā, iebrukumu miermīlīgās Polijā un Somijā 1939. un miermīlīgās: Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Rumānijā 1940.
0