Emocionālā veselība darbā: kā attīstīt problēmu risināšanas prasmes

Spēja risināt problēmas ļauj veiksmīgāk pārvarēt dažādus dzīves izaicinājumus, ar ko saskaramies gandrīz ik dienu, un veicina personīgo izaugsmi, ļaujot iepazīt sevi dažādās situācijās un analizēt noteiktas uzvedības cēloņus un sekas. Šīs prasmes noder arī proaktīvas un uz risinājumiem orientētas attieksmes veicināšanai.

Pievērs uzmanību kritiskajai domāšanai. Kritiskā domāšana nozīmē objektīvi analizēt un izvērtēt informāciju, apsvērt dažādas perspektīvas un pieņemt pamatotus lēmumus. Tā mums ļauj uzreiz nepieņemt jebkuru informāciju par pareizu, bet gan pēc noteiktiem kritērijiem izvērtēt situāciju, ievākt papildu informāciju, saprast, vai informācijas avotam var uzticēties, apkopot uzzināto, lai veidotos skaidri secinājumi un savs situācijas redzējums, līdz ar to – iespējami veiksmīgāks problēmas risinājums. Analizējot situācijas, uzdod jautājumus, kas sākas ar vārdiem “kā” un “kāpēc”. Ne viss, ko redzam, ir tieši tāds, kā izskatās. Kad vērojam maza bērna zīmējumu, mēs bieži vien uzdodam papildu jautājumus, lai labāk saprastu, ko viņš ir uzzīmējis. Līdzīgi jādara situācijās, kas jāatrisina, – soli pa solim jāmēģina ieraudzīt situāciju un tās kontekstu.

Kritisko domāšanu var attīstīt:

• iesaistoties debatēs,
• spēlējot stratēģijas spēles,
• vērojot un analizējot politiskos procesus valstī,
• pierakstot savus ikdienas notikumus un izsverot iespējami labākos risinājumus u. tml.

Izproti emocijas un regulē tās. Emocijas var ietekmēt spēju pieņemt lēmumus un risināt problēmas. Bieži vien tieši emocijas mudina kādu aizskart personīgi. Piemēram, vadītājs vairākkārt norāda uz nepilnībām darbā, tas raisa ārkārtīgas dusmas, un cilvēks uzraksta atlūgumu tā vietā, lai pārrunātu situāciju ar vadītāju vai izvērtētu savu sniegumu. Bet varbūt cilvēks jau labu laiku naktī neizguļas, tāpēc patiešām darbā ir pieļautas kļūdas.

Ir svarīgi apzināties, kā konkrētajā situācijā jūtamies, un apjaust, vai, ātri rīkojoties, kā tas parasti notiek stresa situācijās (uzbrūkot, bēgot, sastingstot), neiegūsim tikai ātru un īslaicīgu atvieglojumu, problēmu pēc būtības neatrisinot. Varu pateikt, ka esmu saslimis, neiet uz darbu un visu dienu skatīties seriālus. Uz mirkli jutīšos apmierināts, jo man nav jārisina darba jautājumi un neviens man neko nepārmet, bet tas nerisina problēmu pēc būtības. Veselīgāk būtu apjaust, ka netieku ar kaut ko galā, un meklēt reālus resursus, kā to sakārtot.

Regulēt emocijas palīdz emociju izprašana, pajautājot sev, kā šī situācija liek justies un kas palīdzētu emocijas regulēt. Lai to iemācītos, būtiski ir ikdienā iekļaut:

• dažādas apzinātības prakses,
• elpošanas vingrinājumus,
• muskuļu sasprindzināšanu un atslābināšanu,
• kontrastdušas,
• pateicību praktizēšanu u. c. emociju regulācijas aktivitātes.

Pielāgojies un attīsti dzīvesspēku. Dzīve ir dinamiska, mēs visi sastopamies ar izaicinājumiem un kļūdāmies, bet svarīgi ir tas, kā pret to izturamies. Spēja pielāgoties jeb elastīgums nosaka, kā mums izdodas atgūties pēc kāda negaidīta notikuma. Elastīga domāšana ļauj mainīt uzvedību atbilstoši konkrētajai situācijai. Ja cilvēks paliek pie sava tikai tāpēc, lai justos kā uzvarētājs, viņš rada ciešanas gan sev, gan citiem. Palikt pie sava bieži vien nozīmē nelokāmību un agresīvu aizstāvēšanos. Tā nav prasme risināt problēmsituācijas, bet gan slazds, no kura cilvēks neprot tikt ārā. Dzīvesspēks ļauj redzēt situāciju ne tikai no tumšās puses jeb, kā mēs latvieši mēdzam teikt, – “viss slikti”, tas ļauj ieraudzīt arī iespējas un izjust gandarījumu, piemēram, ieraudzīt vērtīgu mācību, ko likusi apjaust grūta situācija.

Spēju pielāgoties var attīstīt, iekļaujot dzīvē vairāk spontanitātes:

• nogaršo jaunu ēdienu,
• piesakies uz iepriekš neapmeklētām sporta nodarbībām,
• tā vietā, lai dusmotos par to, ka nav piena kafijai, izvēlies kādu citu dzērienu,
• dodies uz darbu pa neierastu maršrutu u. tml.

Runā par notiekošo un sadarbojies ar citiem. Daudzu problēmu risināšanā ir svarīgi dot sev laiku, ne vienmēr viss ir jāatrisina uzreiz. Bieži vien ir nepieciešami atšķirīgi viedokļi, un darbs komandā var sniegt daudzveidīgu ieskatu situācijā. Ir svarīgi, lai uzņēmumā būtu atbalstoša darba vide un labbūtība, piemēram, praktisku padomu un lekciju organizēšana darbiniekiem par to, kā sadarboties komandā, vieicināt labbūtību uzņēmumā un kopā risināt dažādas situācijas, līdzīgi, kā to dara Narvesen. Šādas zināšanas palīdz brīžos, kad cilvēki iestrēgst domāšanas kļūdās, piemēram, domā citu cilvēku vietā. Tas ir iemesls, kāpēc mēdzam nelūgt palīdzību vai nepadalāmies ar to, kādā situācijā šobrīd atrodamies. Mums šķiet, ka citi mūs nesapratīs, nodomās, ka esam neveiksminieki, nejēgas, netiekam galā ar savu dzīvi. Bet bieži vien tās ir nevis citu cilvēku, bet gan mūsu pašu domas par mums. Viņa norāda – lai veiksmīgāk spētu atrisināt problēmas, ir būtiski apzināties, ka citu cilvēku viedoklis par situāciju var palīdzēt labāk izvērtēt un plašāk ieraudzīt grūtības, ar ko saskaramies.

Spēt noformulēt savas vajadzības sev un citiem ir ārkārtīgi svarīgi. Ir svarīgi apjaust, kā man citi var palīdzēt, un tā arī teikt – es vēlos dzirdēt tavas domas, gribu, lai pasaki, kā tu šo situāciju risinātu vai arī – es gribu, lai tu mani atbalsti. Citu viedoklis dod iespēju ieraudzīt plašāku situācijas kontekstu un mazināt grūti izturamas emocijas, jo rodas ticība, ka to var atrisināt dažādos veidos.

Tāpat, attīstot prasmi sadarboties, mazinās sajūta, ka viss jādara vienam, vai pārliecība, ka tikai es varu visu atrisināt.

Ja parasti visu uzņemies viens, pamēģini pārskatīt savus pienākumus (gan mājās, gan darbā) un lūdz palīdzību citiem. Vispirms vērsies pie cilvēka, kuram uzticies vai kurš tev ir nozīmīgs. Varbūt šim cilvēkam piemīt kaut kas tāds, kas nepiemīt tev, un tas šoreiz ir nepieciešams. Runājot par notiekošo, tu vadi situāciju uz kaut kādu iznākumu un bieži vien arī pats spēj labāk ieraudzīt risinājumus. Bet vissvarīgākais ir tas, ka, daloties ar citiem, tu nejutīsies viens. Tā ir pleca sajūta, kas sniedz prieku un mazina stresa reakcijas par notiekošo. Cilvēki jūtas novērtēti un vajadzīgi, kad viņiem lūdz palīdzību. Tāpēc tā ir tava izvēle – palikt vienam vai būt kopā ar kādu, meklējot labāko problēmas risinājumu.

 

Autore ir psiholoģe