Sarežģītā šķirošana

Katram Latvijas atkritumu apsaimniekotājam savi noteikumi par to, ko drīkst mest miskastē. Kāpēc tā?

Veic izmaiņas! Tā angļu valodā rakstīts uz debeszila krekliņa, kas izsviests vienā no iepakojumu konteineriem Vidzemē. Visticamāk, tā īpašnieks pats nav bijis kārs uz pārmaiņām, it īpaši tādām, kas palīdzētu mūsu planētu saglabāt nākamajām paaudzēm. Jo tad viņam vajadzētu šo apģērba gabalu izmest tekstila šķirošanas konteinerā. Vai vēl labāk — jau pērkot apģērbu, divreiz padomāt, vai tas tiešām vajadzīgs!

Šo kreklu no atkritumu kaudzes izvilka biedrības Zero Waste Latvija brīvprātīgie, kad 2020. gada vasarā veica pētījumu atkritumu apsaimniekošanas centrā Daibe. Viņi mēģināja saprast, kāpēc līdz pat 30% no materiāliem, kas nonāk Vidzemes reģionā lielākā apsaimniekotāja ZAAO dalīti vākto iepakojumu konteineros, nav derīgi pārstrādei. Lai atrastu atbildi, nācās pārcilāt aptuveni 200 kilogramus atkritumu. 

80% no nederīgajiem materiāliem bija iedzīvotāju kļūda vai ļaunprātība — konteinerā samestas drēbes un plastmasas rotaļlietas. Tomēr piekto daļu no kopējā svara veidoja tādi materiāli, kas ir iepakojums, tomēr pārstrādei neder, piemēram, krējuma trauciņi un maizes maisiņi. Ja tas jums nešķiet daudz, tad iztēlojieties, cik daudz maizes maisiņu būtu jāsaliek uz svariem, lai tie būtu tikpat smagi, cik plastmasas lelle! Pēc pētījuma beigām visi pārstrādei nederīgie atkritumi tika guldīti poligona Daibe zemē. 

Arī citiem atkritumu apsaimniekotājiem ir līdzīga pieredze. Piemēram, Clean R spēj pārstrādāt aptuveni 60% no dalīti vāktā iepakojuma, Eco Baltia vide — 75%.

Kāpēc atkritumu apsaimniekotāji nespēj nodrošināt visu iepakojumu pārstrādāšanu, turklāt katrs no vairāk nekā 50 operatoriem drīkst izdomāt savus noteikumus par to, kas ir pārstrādājams un kas ne?

Katram savi noteikumi

Dažādi Latvijas atkritumu apsaimniekotāji prasa atšķirīgu maksu par iedzīvotāju atkritumu konteineru iztukšošanu un nosaka arī dažādus noteikumus, ko iedzīvotāji tajos drīkst mest. Piemēram, Babītes novadā tukšā tetrapaka jāizmet dzeltenajā iepakojumu miskastē, bet Ogrē šī pati paka būtu jāliek zilajā papīra tvertnē.

Ja esat kādā no Kurzemes pašvaldībām, kurās saimnieko uzņēmums Piejūra, polipropilēna jogurta vai krējuma trauciņš (to var pazīt pēc cipara 5 nelielā trijstūrītī vai norādes «PP» uz iepakojuma) jums jāmet pie nešķirotajiem sadzīves atkritumiem, bet Rīgā un virknē citu pašvaldību — pie dalīti vāktā iepakojuma. Vēl nesen atšķirīgi noteikumi attiecās pat uz dažādos Rīgas mikrorajonos dzīvojošajiem! Tikai šogad visiem trim lielajiem galvaspilsētas operatoriem izdevies vienoties par kopējiem noteikumiem. 

«Es pat nesaprotu, kas ir galvenais iemesls,» vaicāts par šīm atšķirībām dažādos Latvijas nostūros, nopūšas vides zinātnieks un biedrības Zaļā brīvība vadītājs Jānis Brizga. Par vienotiem standartiem visiem atkritumu apsaimniekotājiem tiek runāts gadiem, tomēr normatīvajos aktos tas joprojām nav paredzēts. «Latvija ir maza valsts, un cilvēki nesaprot, kāpēc Madonā pēkšņi tetrapaka jāmet citā konteinerā,» šo absurdu komentē Brizga.

«Nav īsti loģiski, ka katrā Latvijas vietā katrs apsaimniekotājs nosaka ko citu,» piekrīt arī Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere. Ministrija strādājot pie vienotiem standartiem, ko cer virzīt uz priekšu nākamajā gadā.

Vai spēcīgais atkritumu nozares lobijs šo iniciatīvu nenoslāpēs? Galu galā, pudeļu depozīta sistēmu nespējām ieviest 20 gadus, līdz to kā neizbēgamu izvirzīja Eiropas Savienības prasības. «Nē, nē, mēs arī ar šo lobiju esam diezgan ilgi strādājuši, lai viņi saprastu, kāpēc tas ir vajadzīgs. Viņi paši atzīst, ka tas būtu loģisks un pareizs ceļš,» norāda Vesere.

Par ministrijas ieceri piesardzīgs gan ir Clean R valdes loceklis Guntars Levics: «Man ir bažas, ka tas, ko pieņems, būs limitēts apjoms, kas obligāti būs jāņem, — PET pudeles, polietilēna maisi, dzelzs un alumīnija skārdenes un vēl pāris materiāli. Bet visi tie desu iepakojumi, čipsu un tetrapakas tur nebūs iekšā, jo tas it kā ir un it kā nav pārstrādājams. Nav bijis diskusijas par konkrētiem produktiem. Problēmu rada jauktie iepakojumi, kas veido 40% no visas masas un kas nav normālā veidā pārstrādājami.» Kādi šie vienotie standarti būs un vai tie iekļaus arī «strīdīgos» iepakojumus, cerams, ministrija spēs izšķirties jau nākamgad.

Atkritumu apsaimniekotāja pašdarbība, nosakot, ko atzīt par pārstrādājamu un ko ne, galvenokārt veidojas tāpēc, ka ne visiem izdodas atrast atkritumu pārstrādātājus Latvijā vai ārzemēs, kas būtu gatavi pieņemt mazāk pieprasītus materiālus. Viens no sarežģītākajiem materiāliem ir polipropilēns (PP). To bieži izmanto krējuma un jogurta trauciņiem, maizes vai makaronu maisiņiem. «Šo materiālu savācam, ļaujam iedzīvotājiem to mest dalīti vākto atkritumu konteinerā, bet ar tā realizāciju ir problēmas. Nav, kam to vajag!» stāsta uzņēmuma ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis. 

Šobrīd materiāli tiek vākti ķīpās, jo ZAAO izdevies iesākt sarunas ar kādu uzņēmumu, kas izteicis gatavību pieņemt materiālu, bet drošas atbildes par to vēl nav. Līdz šim atkritumu apsaimniekotājs polipropilēnu uzskatījis par nepārstrādājamu un apracis poligonā Daibe. Ja sadarbība ar potenciālo sadarbības partneri neizdosies, tā tas arī turpināsies. 

Līdzīgi apsaimniekotājam iet ar daudzslāņu dzērienu iepakojumiem, ko bieži vien dēvējam populārā uzņēmuma Tetrapak vārdā. Arī šo iepakojumu šobrīd uzņēmums krāj noliktavās, lai gan vēl nav īsti skaidrs, vai izdosies atdot pārstrādei.

Ja veikalā gribat pirkt tādu produktu, kura iepakojumu varēs pārstrādāt, visdrošāk izvēlēties tādu iepakojumu, uz kura trijstūrītī redzami cipari 1, 2 vai 4 — tie ir plastmasas paveidi PET, HDPE un LDPE. Tomēr pat par tiem nevar apsolīt, ka vienmēr būs pārstrādājami! Piemēram, PET pudeles lieliski ļaujas pārstrādei, turpretim PET olu kastītes nonāks poligonā. «Viss, kas čaukst un ir ass, ir nepārstrādājams — čipsu pakas, cīsiņu plēvītes,» cenšas vienkārši izskaidrot Gints Kukainis.

Patērētājam tik tiešām nav viegli saprast, kuru materiālu galu galā būs iespējams pārstrādāt. «Tur ir virkne nianšu. Pat es, mājās šķirojot, bieži vien skatos un nezinu. To veidu ir vājprātā daudz,» saka Clean R valdes loceklis Guntars Levics. Clean R savās dzeltenajās atkritumu urnās aicina mest visus plastmasas, papīra un metāla iepakojumus, bet darbinieki pie šķirošanas līnijām pēc tam tos sašķiro. Aptuveni 60% no atkritumiem ir derīgi pārstrādāšanai.

Liela ķeza ir ar daudzslāņu materiāliem. Gan kartona dzēriena iepakojumiem, gan čipsu pakām. «Pārstrādāt var tikai konkrētus materiālus pa vienam. Ja pakas iekšpusē ir viens, bet ārpusē cits materiāls un tie ir sakausēti kopā, to vairs nevar pārstrādāt un atdalīt ir ļoti dārgi. Pārstrādātāji ar šiem iepakojumiem negrib ņemties, lētāk ir radīt jaunus,» skaidro Levics. Pārstrādāti netiek arī plastmasas iepirkumu maisiņi. «Lielākajai daļai lielveikalu ķēžu maisiņu apakšā rakstīts — 30% biopiejaukums vai 50% pārstrādātas plastmasas piejaukums. Pārstrādātu plastmasu vēlreiz īsti nepārstrādā, bet bioplastmasai polimēru ķēdes atšķiras, un tā nekūst — arī to nepārstrādā. Līdz ar to 90% no lielveikalu maisiņiem pārstrādāt tehnoloģiski nav iespējams. Protams, ir arī tīri polietilēna maisiņi, bet to ir ārkārtīgi maz, un kopējā plūsmā tos atšķirot ir faktiski neiespējami.»

Visai izaicinošs izklausās arī darbinieku uzdevums pie šķirošanas līnijām, kur jāatlasa pārstrādei derīgie materiāli. Tā kā Latvijas tirgū esošo produktu daudzums nav bezgalīgs, darbinieki iepakojumus bieži vien iemācoties pazīt pēc zīmoliem. «Šķirošanas cehā ir milzīgs dēlis, un tur ir pateikts konkrēti: Domestos nevar, Head & Shoulders var,» piemēru min Levics.

Šļura neder nekam

Lai gan uzņēmuma Tetrapak iepakojumus iespējams nogādāt pārstrādei uz paša ražotāja uzturētajiem cehiem Somijā vai Polijā, Clean R tomēr ved tos kurināšanai uz Brocēniem, pie cementa ražotāja Schwenk. «Jāsaprot, ka jebkuram materiālam ir jāsavāc viena pilna krava, tā ir viena fūre, 20—24 tonnas. Gadu vai pusotru krāt tetrapakas pa veidiem — mums tam nepietiek vietas, tāpēc kopā ar pārējiem materiāliem atdodam dedzināšanai,» skaidro Levics.

Brocēnos nonāk ne tikai tetrapakas, bet faktiski visi Clean R vāktie iepakojumi, kas nav derīgi vai rentabli pārstrādāšanai. Tie ir 40% no dalīti vāktā iepakojuma un aptuveni vēl 10—20%, ko izdodas izmakšķerēt no nešķirotajiem sadzīves atkritumiem. Uz Brocēniem netiek vestas fūres ar atkritumiem, bet gan no tiem izgatavots īpašs degmateriāls, ko dēvē par SRF. Lai tas derētu cementa ražošanai, sastāvā jābūt diezgan precīzai plastmasas, kartona un tekstila kompozīcijai, turklāt materiālam jābūt pietiekami sausam. 

Īpaši sarežģīti ir izgatavot sausu materiālu no tādiem gružiem, kas izvilkti no nešķirotajiem atkritumiem, kur līdzās krējuma paciņai un maizes maisiņam samestas arī kartupeļu mizas un mazuļu pamperi. «Tas ir mūsu know-how. Trīs gadi pagāja, lai saprastu, kā uztaisīt tā, lai Schwenk derētu,» detaļās atsakās ieslīgt Levics. 

Tikmēr mazāki atkritumu apsaimniekotāji, kuriem neizdodas dabūt atkritumus pietiekami sausus, šo dedzināšanas iespēju neizmanto un pārstrādei nederīgos iepakojumus apglabā poligonos. Piemēram, ZAAO nav Schwenk sadarbības partneris. «Mēs labprāt tā darītu, bet atrodamies Daibē, un līdz Brocēniem transporta izmaksas ir salīdzinoši augstas. Materiālu viņi pieņem par samaksu, un nav tā, ka Schwenk ņem pilnīgi visu. Ir jāveic sarunas, kuras mums līdz šim nav bijušas īpaši veiksmīgas,» stāsta Gints Kukainis.

Kvalitātes prasības Scwenk patiešām ir augstas. Katra atvestā alternatīvā kurināmā krava uzņēmumā tiek analizēta uz vietas laboratorijā, lai pārliecinātos par sastāvu un kvalitāti. Kurināmais vēlāk nonāk cementa sastāvā, tāpēc nekādas nobīdes netiek pieņemtas. Lai pagatavotu cementa sastāvā esošo klinkeru, kaļķakmens, māls un smiltis tiek karsēti 1500 grādu karstumā, turklāt sastāvam pievieno arī pelnus no kurināmā. Kopumā 90% no izmantotā kurināmā uzņēmumā Schwenk ir alternatīvais, lielākā daļa no tā — SRF, gadā nepieciešami 120—130 tūkstoši tonnu šā kurināmā, skaidro Schwenk vides nodaļas vadītāja Santa Kļava. 

Latvijas atkritumu apsaimniekotāji spēj nodrošināt aptuveni 35% no šī apjoma, bet pārējais daudzums tiek ievests no ārzemēm. Uzņēmums labprāt ņemtu vairāk kurināmā materiāla no Latvijas kompānijām, tomēr piedāvājuma neesot. Pie tā Kļava daļēji vaino līdzšinējo politiku, kas uzņēmumiem par finansiāli izdevīgāku radījusi iespēju noglabāt atkritumus poligonā, nevis sagatavot reģenerācijai. Tikai pēdējo gadu laikā dabas resursu nodoklis par apglabātiem atkritumiem ir strauji audzis un līdz ar to arī interese par sadarbību ar Schwenk, tomēr daudzus joprojām attur sarežģītais materiāla sagatavošanas darbs. 

«Mēs nemākam šķirot. Ja vienā konteinerā tiek samests viss — plastmasa, papīrs, kartupeļi, gurķi —, tad var teikt, ka šī konteinera saturs vairs nederēs nekam — ne pārstrādei, ne kurināmā ražošanai, jo tas ir slapjš. Viena liela šļura,» lielāko šķērsli nosauc uzņēmuma Schwenk pārstāve. Iedzīvotāju nevēlēšanos mainīt paradumus viņa uzskata par lielāko problēmu, tikmēr paši atkritumu apsaimniekotāji gan lielāku akmeni met ražotāju dārziņā.

Mēs nedaudz sašutām

«Kādam par ilgtspēju uzņēmumā atbild vecās paaudzes mārketings, un tad viņiem produkts ir krāsaināks, spīdīgāks un ar lodziņu pa vidu. Un kādam par ilgtspēju atbild cilvēks, kas ir tuvāk ražošanai. No tā arī atkarīgs, kas nonāk plauktos. Gribētos lielāku ražotāju interesi par to, lai iepakojums būtu pārstrādājams,» norāda Eco Baltia vide valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts.

Zero Waste Latvia aplēsuši, ka aptuveni trešā daļa no visiem iepakojumiem, kas nonāk veikalu plauktos, nav derīgi pārstrādei. «Visās pusēs ir apjukums, tā ir ļoti sarežģīta tēma. Diskusija nevar apstāties pie tā — kā lai cilvēkus iemāca pareizi šķirot? Pat ja Rīgā pie visām mājām saliksim dzeltenos konteinerus, kas būtu labi un vajadzīgi, tas neatrisinās plastmasas iepakojumu problēmu. Mums ir jāskatās, kas nonāk veikalos. Es pat teiktu, ka ražotāji reizēm ir lielāks maldināšanas upuris nekā iedzīvotāji,» saka biedrības līdzdibinātāja un Rīgas domes deputāte Mairita Lūse. 

Kas viņai liek tā teikt? Latvijas normatīvajos aktos nav skaidru norāžu par to, kuri materiāli skaitās pārstrādājami un kuri ne — tā ir katra apsaimniekotāja brīva interpretācija. 

Šī situācija uz grābekļa lika uzkāpt uzņēmumam Dobeles Dzirnavnieks. Gada sākumā uz saviem jaunā dizaina PP iepakojumiem viņi lepni uzlika norādi «100% pārstrādājams», jo iepakojuma piegādātāji ārzemēs bija tā norādījuši uzņēmumam. Taču atkritumu apsaimniekotāji Latvijā šādus makaronu maisiņus vai nu dod dedzināšanai Schwenk, vai noglabā poligonos. 

Smaga bija uzņēmuma vilšanās, kad vides aktīvisti vasarā sāka sūtīt vēstules, pārmetot maldināšanu. «Nedaudz pārsteidzāmies ar to uzrakstu, nepapētot Latvijas situāciju. Bet sadarbojamies ar daudziem starptautiskiem uzņēmumiem, mums regulāri nāk dažādas vadlīnijas, kurās veikalu ķēdes norāda, kādus iepakojumus akceptē. PP visās vadlīnijās skaitās labs, otrreiz pārstrādājams materiāls. Pēc tam diemžēl uzzinājām, ka Latvijā tā nav un iepakojums skaitās nepārstrādājams,» skaidro Dobeles Dzirnavnieka mārketinga vadītāja Maija Brikmane.

«Tad mēs mazliet sašutām, kāpēc Latvijā tas netiek pārstrādāts,» piebilst arī valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils. «Manuprāt, nosacījumiem jābūt vienādiem visā ES. Ja atsevišķās valstīs materiāls tiek uzskatīts par pārstrādājamu, kādēļ lai Latvija pēkšņi izlēktu,» viņš turpina.

Uzņēmums izskatījis arī citus iepakojuma veidus, piemēram, ļoti viegli pārstrādājamo LDPE (trijstūrītis ar 4), bet tas neesot tik izturīgs, tāpēc rada riskus produktam. «PP ir ļoti populārs. Tas labi uzvedas fasēšanas līnijā, labi aizkausējams un nodrošina, ka produkts tiek pasargāts no ārējās vides. Tas neplīst transportējot vai veikalā stāvot uz plaukta. Tas ir cietāks. Pačamdot LDPE iepakojumu, var just, ka tas ir ļurīgāks, nesaturīgāks. Produktiem, kas nav mīksti un apaļi kā maizes kukulītis, tomēr vajag stingrāku materiālu,» Brikmane pamato, kāpēc uzņēmums izvēlējies tieši PP iepakojumu. Turklāt jaunam materiāla veidam būtu jāpielāgo visa ražošanas līnija, tās būtu lielas investīcijas.

Ko darīsim?

Tikmēr plastmasas ražošana pasaulē arvien pieaug. Ja tempu nesamazināsim, 2030. gadā šīs nozares radītās emisijas sasniegs 1,34 gigatonnas, bet 2050. gadā — 2,8 gigatonnas, aprēķinājis Starptautiskais vides likumu centrs. Ja 2050. gada prognoze piepildīsies, plastmasas ražošanai tiks tērēti aptuveni 13% no visas pasaules oglekļa budžeta.

Eiropas Savienība ir apņēmusies samazināt plastmasas patēriņu un palielināt tās pārstrādi. Šī iemesla dēļ Latvijai pirmo reizi būs jāšķiras no valsts budžeta naudas — 20,8 miljoniem eiro, kas jāieskaita ES budžetā par šogad nepārstrādāto plastmasas iepakojuma daudzumu. Maksa ir 80 centi par katru kilogramu. Turklāt jau no nākamā gada Eiropas standarti kļūs vēl striktāki un reģenerāciju — atkritumu lietderīgu izmantošanu ražošanas procesos vai enerģijas ieguvei — vairs neatzīs par pārstrādi. 

Piemēram, 2019. gada statistikas dati rāda, ka esam pārstrādājuši vai reģenerējuši 82% no radītā plastmasas iepakojuma daudzuma, kas izskatās pat ļoti labi. Taču tieši pārstrādāti ir tikai 35%.

Lai motivētu ražotājus arvien vairāk izvēlēties saviem iepakojumiem pārstrādājamus materiālus, ministrija virza ideju normatīvos noteikt, kādi materiāli atzīstami par pārstrādājamiem, pie nepārstrādājamajiem ieskaitot arī grūti pārstrādājamos. Tie uzņēmumi, kas izmantotu nepārstrādājamus materiālus, nevarētu saņemt pilnīgus dabas resursu nodokļa atvieglojumus. Šobrīd uzņēmumi tādus saņem, ja viņu nolīgtie sadarbības partneri, ražotāju atbildības sistēmas, savāc un nodod pārstrādei pietiekamu daudzumu līdzvērtīga materiāla. «Tas pakāpeniski novedīs pie tā, ka nepārstrādājami vai grūti pārstrādājami materiāli vienkārši izies no tirgus,» skaidro ministrijas pārstāve Vesere.

Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka vēlamās pārmaiņas iespējams panākt tikai tad, ja savus paradumus mainām mēs visi. Katrs Latvijas iedzīvotājs gadā vidēji rada 470 kilogramus atkritumu, bet iepakojums veido nepilnu trešdaļu no visiem sadzīves atkritumiem. 

«Lai gan beziepakojuma veikali jau ir ražotājus izaudzinājuši un arī viņi jau uzstādījuši beziepakojuma stendus, uzņēmējiem tomēr vēl vairāk jādomā — ja varam kaut ko tirgot bez iepakojuma, tad tirgojam, piemēram, graudaugus, pākšaugus. Nevaram cerēt, ka visu maģiski pārstrādāsim. Jo — ko nozīmē pārstrāde? Mēs plastmasu lielākoties nepārstrādājam iepakojumā, mēs to pārstrādājam kleitiņā, paklājiņā, slotas kātā. Bet cik daudz mums to kleitiņu un slotas kātu vajag? Un kas ar tiem notiek pēc tam, kad mums tos vairs nevajag?» aicina aizdomāties Mairita Lūse.

Nākamajā numurā: Getliņos uzstādītas jaudīgas bioloģisko atkritumu pārstrādes iekārtas, un tuvākajos divos gados tādas atklās arī citos atkritumu poligonos. Ko tas mainīs?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem