Kā atkritumu izvešana Rīgā var kļūt par nozares balstu

Medijos izskanējušas divas it kā nesaistītas ziņas. Satiksmes ministrija paziņoja par klimatneitrālas ekonomikas veicināšanu transporta sektorā; lai tas notiktu iedzīvotājiem iespējami draudzīgā veidā, siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanu transporta sektorā iecerēts balstīt uz “trīs transporta vaļiem” – sabiedriskā transporta tīkla, mikromobilitātes un videi draudzīgāka autoparka attīstību. Cita starpā Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs un Saeimas deputāts Jānis Butāns piebilst: “Mūsu mērķis ir radīt atbilstošus apstākļus, kas veicinātu iedzīvotāju paradumu maiņu un arī atstātu pozitīvu ietekmi uz tādiem aspektiem, kā tīrāks gaiss pilsētās un labāka veselība iedzīvotājiem. Tādā veidā “trīs transporta vaļi” rada nosacījumus iedzīvotāju paradumu maiņai.”

Otrā ziņa – Saeimā deputāti rosina vēlreiz mainīt Rīgas atkritumu saimniecības regulējumu, lai atceltu Rīgas sadalīšanu zonās un ieviestu brīvāku konkurenci. Jaunais deputātu  priekšlikums paredz, ka galvaspilsētā atkritumus varēs izvest katrs, kurš atbildīs Ministru kabineta noteiktām prasībām un būs saņēmis un apmaksājis licenci.

Abas savstarpēji nesaistītās ziņas rada pozitīvu sajūtu par Saeimas un pašvaldības deputātu darbībām un sekošanu aktuāliem tautsaimniecības jautājumiem, ieviešot klimatneitraliāti un videi draudzīgu transportu, veicinot konkurenci atkritumu apsaimniekošanā un rūpējoties par Rīgas iedzīvotājiem Rīgas domes priekšvēlēšanu gaisotnē.

Tomēr, saliekot šīs ziņas kopā, rodas jautājums, vai ir izvērtēts, kāda būs atkritumu izvešanas loģistikas tīkla ietekme uz SEG emisiju mazināšanu pilsētā un transporta sektorā?

Pašlaik pilsēta ir sadalīta zonās atbilstoši izpilddirekciju robežām, un apsaimniekošanas pakalpojuma sniegšanai tiek veikts publiskais konkurss. Uzvarētājs plānos apsaimniekošanu un veidos atkritumu izvešanas maršrutus, lai pēc iespējas efektīvāk noslogotu savas transporta vienības, proti, lai tās savāktu pēc iespējas pilnākas kravas un brauktu pēc iespējas īsākus attālumus, tādējādi pēc iespējas mazinot transporta vienību skaitu uz ielām un radītos izmešus gaisā. Tas arī ļauj uzņēmējam plānot investīcijas šķirošanas infrastruktūrā vai, piemēram, videi draudzīgākās atkritumu izvešanas transporta vienībās, autoparkā un kopējā infrastruktūrā, kas palīdzētu sasniegt klimatneitralitātes mērķus.

Savukārt pilnīgi brīva un nekontrolēta atkritumu izvešana, kur nekontrolēts skaits “licenci” ieguvušo uzņēmēju katrs individuāli ar savu transporta vienību brauktu pakaļ katram individuālam miskastes maisam, var veicināt nekontrolētu transporta vienību skaita palielināšanos Rīgas ielās, kas brauks nekontrolētos maršrutos pie individuāliem klientiem, ar kuriem būs noslēgti individuāli līgumi. Nemaz nerunājot par klientiem attālākās teritorijās, kuru apkalpošana ir ekonomiski nepamatota pie jebkura regulējuma un tiek sakārtota tikai, pateicoties iekļaušanai vienā vai otrā atkritumu apsaimniekošanas zonā.

Lai pārspīlēti ilustrētu pašlaik teorētiski iespējamo scenāriju, ir vērts atcerēties Bez tabu stāstu par kādu Ķengaraga iedzīvotāju ar iesauku “Pigmejs”, kurš ar savu 16 gadus veco žigulīti bez tehniskās apskates rūpējas par atkritumu izvešanu teritorijā, kurā kādu nezināmu iemeslu pēc pašvaldība vai atkritumu apsaimniekotājs netiek galā.

Situācija ar nepārtraukti mainīgo un neprognozējamo uzņēmējdarbības vidi atkritumu apsaimniekošanā jau tagad ir “sakārtojusi” nozari tik tālu, ka neviens ārvalstu investors Latviju un Rīgu nevērtē kā vietu, kur investēt un sākt savu darbību. (Ja neskaita Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas aizdevumu un kļūšanu par vienu no pašlaik strādājoša atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma mazākuma akciju turētāju.) Pie pilnīgi liberalizētas nozares arī turpmāk ne investori, ne uzņēmēji kopumā nespēs plānot savu darbību un veikt kaut cik nozīmīgas investīcijas atkritumu šķirošanā, depozīta sistēmā vai jau pieminētajās videi draudzīgas atkritumu izvešanas transporta vienībās.

Manuprāt, ja valsts ir vienojusies par kādiem kopējiem mērķiem, kas šajā gadījumā būtu klimatneitralitātes sasniegšana 2050. gadā, tad arī visi saistošie lēmumi būtu jāveido, vērtējot, kā tie palīdzētu sasniegt klimatneitralitātes mērķi.

Nobeigumā vēlos salīdzinājumam minēt atkritumu izvešanas transportu Aberdīnā, Skotijā. Tur sakārtotie atkritumu izvešanas maršruti jau tagad ļauj investēt videi draudzīgos risinājumos un testēt ar ūdeņraža elektrisko dzinēju darbināmas atkritumu izvedējmašīnas un ielu tīrīšanas mašīnas. Tas palīdzētu Skotijai sasniegt klimatneitralitātes mērķus jau 2045. gadā, vienlaikus neuzliekot papildu slogu iedzīvotājiem.