Publicēts žurnālā Domuzīme, 2020, nr. 1.
Rietumu centieni ignorēt realitāti un iztēlē Maskaviju eiropeizēt vienmēr beigušies ar fiasko
Krievzemi aptvert nespēj prāts,
Te neder ierasts mērs un svari
Fjodors Tjutčevs (1866)
Neviena paaudze nekad nav mācījusies no iepriekšējo paaudžu kļūdām. Arī Eiropa un Krievija savstarpējā saskarsmē kopš kontaktu sākuma 16. gadsimtā pārmanto vienus un tos pašus «grābekļus», vienmēr no jauna cerot — ja grābeklis nokrāsots citā krāsā, tad rezultāts būs cits.
Maskavas caristei jeb Maskavijai un tās mūsdienu mantiniecei Krievijai vienmēr bijusi raksturīga neprognozējamība, tā pratusi sanaidoties ar jebkuru kaimiņu un iztikusi bez ilgtermiņa sabiedrotajiem. Tas mulsināja pasauli agrāk un mulsina arī pašlaik: Krievija, kaut savdabīga, tomēr it kā ir eiropeiska valsts, bet piepeši rūpīgi būvētais starpvalstu attiecību kāršu namiņš sabrūk, un no Maskavas puses nāk tāds demaršs, kāds Rietumiem pat sapņos nav rādījies. Eiropiešu izbrīns ir neviltots kā mazam bērnam, pirmo reizi ieraugot ziepju burbuļus, jo ignorējuši tos aspektus Maskavas politikā, kas nav sakrituši ar viņu priekšstatiem par to, kā ir jābūt, un tā tas gājis pēdējos 500 gadus.
Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais
2014. gada pavasarī Krievija anektēja Ukrainas teritoriju Krimas pussalā, pēc tam Ukrainas austrumu apgabalos sākās plaša, bruņota «sacelšanās», kuras gaitā ļoti ātri nevienam līdz tam nezināmas, lieliski bruņotas un organizētas militāras vienības pārņēma varu savās rokās. Tas viss tika pasniegts kā «tautas sacelšanās». Taču principā valsts vara spēj apspiest jebkuru separātistu dumpi, ja vien tiem nepalīdz kāda nedraudzīga valsts no ārienes. «Tauta» izrādījās bruņota nevis ar izkaptīm un cirvjiem vai medību bisēm, kas izvilktas no piemājas šķūnīša, bet gan ar visnotaļ mūsdienīgiem ieročiem un tērpusies Krievijas armijas uniformās bez atpazīšanas zīmēm.
Sākoties starptautiskam skandālam, Kremlis noliedza jebkādus apgalvojumus, ka būtu ievedis savu karaspēku Ukrainas teritorijā — karadarbību īstenojot vietējie separātisti pašu spēkiem. Maskava visus pierādījumus Krievijas militārajai klātbūtnei Ukrainā noraidīja kā tukšus izdomājumus. Tā paša gada martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins preses konferencē paziņoja: uniformu varot jebkurš nopirkt mednieku un makšķernieku piederumu veikalā, gūstā saņemtie Krievijas karavīri sen esot atvaļināti, savukārt spiegošanas satelītu «miglas bildītes» neko nepierādot. Rietumu diplomātiem uz ko tādu nebija, ko atbildēt.
Gluži tāpat pirms 100 gadiem, 1919. gada 6. janvārī, izgāja Ukrainas Pagaidu valdības vadītājam Volodimiram Čehovskim, saņemot Padomju Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina notu: «Jūsu 31. decembra un 2. un 4. janvāra radiotelegrammas saņēmām. (..) Nekādas Krievijas Padomju Sociālistiskās Republikas armijas Ukrainā nav. Karadarbība tur notiek starp Direktorijas karaspēku un Ukrainas Padomju valdības spēkiem, kas ir pilnīgi neatkarīgi. Starp Ukrainu un Padomju Krieviju šobrīd nav nekādu bruņotu sadursmju.»
Līdzīgu situāciju 1939. gada 4. decembrī piedzīvoja arī Nāciju līgas otrais ģenerālsekretārs Žozefs Avenols, saņemot PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova atbildi, ka neesot nekādas nepieciešamības starptautiski apspriest «Somijas jautājumu», jo tāda nemaz neesot — PSRS neesot kara stāvoklī ar Somiju, bet tikai brālīgi palīdzot ar materiāliem Somijas Demokrātiskajai Republikai pilsoņu karā.
Palūkojoties vēsturē, ir saprotams, ka acīmredzamā noliegums nebūt nav sagadīšanās, bet gan izkopta un tradicionāla diplomātiskā prakse, kuras saknes meklējamas vēl senākā pagātnē. Identisks ārpolitikas konfliktu traktējums sastopams jau pašos Maskavas valsts pirmsākumos.
Atsaukšos uz 1566. gada pamiera sarunām starp Maskavas cara Joana IV pārstāvjiem un Lietuvas lielkņazistes sūtniecību. Lietuviešu šļahtičus gandrīz ķēra trieka, kad moskovitu bajāri paziņoja, ka miers un status quo atjaunošana neesot iespējama, jo Livonija izsenis esot piederējusi Maskavai kā tās «tēvutēvu mantojums», un lietuvieši esot ielauzušies sensenajā «Krievzemē». Vaivads Jerži Tiškevičs sašutumā aizmirsis visu diplomātisko pieklājību un brēcis: «Neviens nekad nav dzirdējis, ka Livonijas zeme piederētu maskaviešiem, tāpēc nepiedienas to valdniekam Livoniju saukt par savu! Tas neko nenozīmē, ka iepriekšējie [krievu valdnieki] gājuši uz Livoniju karot! Galu galā, arī tatāri ir gājuši uz Maskaviju karot, ko varam visās hronikās izlasīt, — tad tagad tie būs tiesīgi Maskavu par savu senču dalienu dēvēt?!» Uz to moskovitu pārstāvis Zaicevs mierīgi atbildējis: «Nekad neesam dzirdējuši, ka tatāri būtu nākuši uz Maskavu karot, un nekur nekas tāds nav pierakstīts, bet jūs savās hronikās varat rakstīt, ko vien vēlaties.»
Skaidrs, ka Zaicevs apzināti meloja. «Tatāru jūga» diskursu Maskavas lielkņaziste aktīvi izmantoja, pamatojot Kazaņas un Astrahaņas iekarošanu, taču acīmredzamā un pašsaprotamā noliegums lietuviešiem neatstāja pretargumentus, un kaujas lauks palika moskovitu rokās. Turklāt paši moskoviti nebūt neuzskatīja, ka melotu, — tas bija viņu viedoklis, kas palīdzēja aizstāvēt «pareizo» pozīciju, tātad patiess.
Austrumu tirgus vilinājums
Kopš Austrumbaltijas iekļaušanās Eiropas civilizācijas telpā 13. gadsimtā eiropieši ar rietumsenkrievu zemēm Pleskavu, Polocku un Novgorodu komunicēja savstarpēji saprotamā gultnē. Tirgojās, strīdējās par teritorijām, palaikam karoja, tad atkal slēdza mieru un tirgojās, kā jau pierobežas joslā pierasts. Senkrievu zemju tirgotāju «sētas» (faktoriju kvartāli) atradās lielākajās Livonijas pilsētās, savukārt Hanzas savienības «sētas» — Pleskavā un Novgorodā, daudzi tirgotāju klani bija pat savā starpā saradojušies. Bija miera periodi un militāras sadursmes, taču visas iesaistītās puses zināja, ko no pārējiem gaidīt. Gan Livonijas, gan senkrievu zemju militārais potenciāls bija orientēts uz sīkām pierobežas sadursmēm, neparedzot plašāku karadarbību vai kaimiņu zemju iekarošanu. Situācija visai būtiski mainījās 15. gadsimta beigās līdz ar Maskavas lielkņazistes ekspansijas sākšanos.
15. gadsimta 70. gadu vidū Pleskava nonāca Maskavas lielkņazistes atkarībā, un tās iejaukšanās mainīja spēku samēru un attiecības reģionā. Sākās karu virkne, ko Krievijas historiogrāfijā pieņemts dēvēt par Livonijas karu, kaut pareizāk būtu runāt par Livonijas kariem. 1478. gadā moskovitu karapūļi, kas devās karā pret Novgorodu, pa ceļam izpostīja arī Tērbatas bīskapijas pierobežu. Tobrīd livonieši kārtējam robežstrīdam lielu uzmanību nepievērsa, būdami aizņemti savstarpējos konfliktos. Novgoroda kritusi? Nekas. Mainās zemes kungi, bet ienākumus no tirdzniecības vajag tiem visiem. Rēveles un Tērbatas delegācijas pat vērsās pie lielkņaza un lūdza kara gadījumā nekavēt tirdzniecību — lai zemes kungi paši aizstāvot savas robežas.
Lūgums neatbilda moskovitu priekšstatiem par pasaules kārtību: ja Livonijas pilsētas nepakļaujas savam zemes kungam, tad tai jāpakļaujas citam, jo tādu jēdzienu kā pilsētu autonomija moskoviti vienkārši nesaprata. Maskava sāka prasīt no livoniešu sūtņiem ko agrāk nedzirdētu, proti, «pazemīgi lūgt» (burt. «sist pieri [pret zemi]» — бить челом). Diplomātiskajā valodā tas nozīmēja vienu: atzīt savu vasalitāti un padotā statusu. Livonijas pilsētu tirgotāji peļņas vārdā metās ceļos, neapdomājot, ko tas nozīmē otrai sarunu pusei. Viņi pat nenojauta, ka jau 1489. gadā Vīnē lielkņaza sūtnis pašsaprotami paziņos: «Livonijas zemju vācieši ir mūsu valdnieka pavalstnieki.» Un no Maskavas viedokļa tā bija taisnība — livonieši ceļos metās, pieri pret grīdu sita.
Jaunais tirdzniecības un miera līgums starp Livonijas zemēm un Novgorodu tika parakstīts 1487. gadā, tikai šķietami apstiprinot jau tradicionālo kārtību. No dokumenta pagaisa vispārpieņemtā frāze, ka «kopš seniem laikiem» pieņemtā kārtība jāievēro abām pusēm. Turklāt Maskavas lielkņaza vietvaldis atsacījās līguma parakstīšanas brīdī dot zvērestu un skūpstīt krustu, uzticot šo ratifikācijas aktu Novgorodas bajāriem un tirgotāju pārstāvjiem. Mājiens bija nepārprotams: lielkņazam šāds līgums nav saistošs, un to ievēros tikai tik ilgi, kamēr tas būs izdevīgi.
Hanzas pilsētu sanāksmē svinētās uzvaras saldmi ievērojami sabojāja ziņa, ka jau pāris mēnešus pēc tā parakstīšanas lielkņazs padzina no Novgorodas visus tirgotājus un bajārus ar ģimenēm, to vietā atsūtot savus cilvēkus, kas nu nodarbošoties ar tirdzniecību. Tas nozīmēja gadu desmitiem veidotās ciešo attiecību struktūras iznīcināšanu. Jaunā slota patiesi slaucīja citādi: lielkņaza administrācijas ļaudis aktīvi sāka iejaukties tirdzniecības operācijās, diktēt savus noteikumus, uzraudzīt un sodīt, mainīt mērus un neprognozējami palielināt muitas nodevas. Vai ik mēnesi no Hanzas sētas Novgorodā pienāca sūdzības par dažādiem pārkāpumiem un pazemojumiem. Savukārt paši moskoviti nebūt neuzskatīja, ka būtu izturējušies nepieklājīgi — jau tas vien, ka netiek izlietas asinis, lai ierādītu «latīņiem» viņu vietu, ir ļoti liela laipnība.
Hanzas un Livonijas pilsētu vēlmes Maskavas lielkņaza galmā tika reti uzklausītas, un lielkņazs reti pieņēma sūtņus, uzticot sarunu vešanu saviem vietvalžiem, ik pa brīdim laužot panākto vienošanos ar paskaidrojumu, ka vietvaldis nav izpratis valdnieka gribu. Palaikam kādu tirgotāju iemeta ķēdēs sakaltu kazemātā ar izdomātu iemeslu un izlaida tikai pēc izpirkuma naudas samaksāšanas, ik pa brīdim «pazuda» pasta jātnieki un kādi kalpotāji, kuru meklētājiem moskovitu varas iestādes atbildēja, ka tādi nav manīti. Pat sūtņi Maskavā nebija neaizskarami.
1494. gada rudenī Livonijas pilsētu sūtņiem, tikko tie bija šķērsojuši robežu, Ivangorodā pieprasīja maksāt sešus Reinas guldeņus, tad sūtniecībai nācās trīs nedēļas gaidīt ceļošanas atļauju, lai gan sūtņus šādi aizkavēt nedrīkstēja. Pēc tam, kad vietvalži bija apdāvināti, dokumentus ceļošanai izsniedza, taču pieprasīja par tiem maksāt deviņus ungāru guldeņus un 27 sudraba mārkas un atņēma visus sūtniecības papīrus. Nonākusi Maskavā, sūtniecība gaidīja divas nedēļas, līdz to pieņems lielkņazs Joans III. Tika arestēts sūtniecības tulks, līdz ar to sūtņi nevarēja vērsties pie valdnieka mutiski.
Pēc ļoti grūtajām sarunām sūtniecība bez paskaidrojumiem tika aizturēta uz desmit dienām. Tad sūtņus izsauca pie lielkņaza un pavēstīja, ka saņemta divu grieķu tirgotāju sūdzība par netaisnībām Rēvelē, tāpēc sūtniecībai jāsamaksā kompensācija — 360 ungāru guldeņi, citādi visus sakals ķēdēs un ieslodzīs. Protams, nevienam tādas naudas nebija, jo viss bija iztērēts neparedzēti ieilgušajā ceļojumā un negaidītajās izmaksās. Kad sūtņiem izdevās naudu aizņemties no Maskavā dzīvojošajiem eiropiešu amatniekiem, Kremļa pārstāvji ļoti sapīka un nu lika maksāt 429 guldeņus. Nauda tika samaksāta, sūtniecība devās mājupceļā, taču pie Broņņiciem tika arestēta, aizvesta uz Novgorodu un uz trim nedēļām ieslodzīta cietumā. Tur priekšā jau atradās visi Hanzas sētas tirgotāji — faktorija bija slēgta, preces un naudas līdzekļi atņemti. Sūtņiem nu lika maksāt 900 Novgorodas rubļus par Livonijā it kā notikušajām «netaisnībām». Šādu gadījumu bija tik daudz, ka tiem vien varētu veltīt veselu monogrāfiju.
Politika mainījās atkarībā no Maskavas interesēm Eiropā — kad tā ko vēlējās no Svētās Romas impērijas ķeizara, spiediens uz tirgotājiem samazinājās, un otrādi. Pamazām daudzi livonieši nonāca pie atziņas, ka uz Maskavas solījumiem un līgumiem nevar paļauties. Romiešu tiesību tradīcijā dzīvojošajiem bija ļoti grūti pieņemt, ka moskovitiem līgums ir tikai simbols labām attiecībām. Ja attiecības sabojājas, tad līgums ir tikai aprakstīts pergamenta gabals, savukārt uzturēt labas attiecības var tikai tad, ja vājākais piekāpjas stiprākajam.
Maskavijas ģeopolitiskā doktrīna
Vēsturnieks Aleksandrs Fiļuškins savā monogrāfijā Izdomājot Eiropas un Krievijas pirmo karu raksta par to, kā 16. gadsimtā Maskavā izveidojās un nostiprinājās ideoloģiskā paradigma: senāk pastāvējusi vienota «Krievzeme», tad tā sašķēlusies, un Maskavas kā tās mantinieces vēsturiskā misija ir to atjaunot. Tāpēc svešu zemju iekarošana nav nekāda iekarošana, bet gan savu «senču zemju apvienošana» Dieva noteiktajās robežās. Turklāt Providence šīs robežas bija nospraudusi visai amorfas, aptverot milzu teritoriju no Baltijas jūras rietumos līdz Melnajai dienvidos un Volgai austrumos — tā visa esot «krievu zeme» (русская земля), pat ja to apdzīvojošās tautas un ciltis par to pat nenojauš.
Tēze, ka visas senslāvu zemes esot Maskavas lielkņazu «senču daliena», diplomātiskajā diskursā pirmo reizi parādās 1503. gadā, bet pretenzijas tās «apvienot» — 1536. gadā. Ikvienas svešas zemes sagrābšanai tika radīts savs morāls attaisnojums: Kazaņas haniste esot «augonis krievu zemēs», Astrahaņas haniste tika pasludināta par seno «krievu Tmutarakaņas kņazisti», Livonija esot izsena senkrievu zeme, kuru izveidojis lielkņazs Jaroslavs Gudrais, lietuviešu, baltkrievu un ukraiņu zemes esot jāatbrīvo, jo «tās karalis netaisni atņēmis», un tā tālāk. Tika radīts vienkāršs skaidrojums, kāpēc šīs zemes vēl nav Maskavas pakļautībā — to iedzīvotāji esot «nodevēji». Līdz ar to «mēs nekad neuzbrūkam», taču, tikko spējam, tā «sodām» nodevējus, bet sodīšana a priori ir taisnīga.
Ap 1560. gadu Maskavas ārpolitikas modelis jau bija noslīpēts līdz pilnībai: cars ieceļ svešas valsts tronī sev vēlamu personu, pamatojoties uz šīs zemes iedzīvotāju «lūgumu», bet, ja nepateicīgie pavalstnieki tomēr nodevīgi gāž no troņa ielikteni, spiests tos sodīt, sūtot karaspēku. Karagājiens pret kaimiņiem nav vis tādēļ, lai iekarotu to zemi, bet gan lai tos sodītu par viņu ļauno rīcību vai preventīvi apsteigtu ļaunprātību. Par spīti Dieva deleģētajām tiesībām Maskavijas valdniekam uzturēt pasaules kārtību (šī koncepcija aizgūta no Mongoļu impērijas), tas līdz šim nav īsti izdevies tikai tāpēc, ka Maskaviju no visām pusēm ielenc pretinieki (супостаты).
Moskoviti bija svēti pārliecināti, ka nudien nevienam neuzbrūk, bet gan spiesti pastāvīgi aizstāvēties no ļaunu vēlošo pretinieku tīkojumiem. Jebkuras zemes iedzīvotāji bija tiesīgi arī paši izrādīt iniciatīvu, lūdzot ņemt tos Maskavas paspārnē — nekad netika atteikts, un tā Maskavas valsts strauji pletās plašumā. Ja 16. gadsimtā sūtņu palātas djakam, vojevodam vai pat vienkāršam strēlim mēģinātu iestāstīt, ka tā patiesībā ir agresīva ekspansija, tie vienkārši nesaprastu. Un ir aizdomas, ka arī mūsdienās Krievijas politiķi nesaprot: kas tiem rietumniekiem īsti nepatīk?
Šāda aina, kurā Maskavija ir visu kaimiņu sazvērestības mērķis, 15.—16. gadsimta mijā kļuva noteicoša moskovitu pasaules redzējumā. Eiropa tika uztverta kā visu iespējamo netikumu, izvirtību un ķecerību perēklis, kur naktis neguļ, kaļot plānus, kā iznīcināt pēdējo īsteno kristietības bastionu. Uzveļot eiropiešiem visus iespējamos pārmetumus, tiem tika piedēvētas pašu maskaviešu fobijas, par kurām Eiropā nevienam nebija ne jausmas. Maskavija pašu moskovitu acīs ir «pareizības» sala naidnieku jūras ielenkumā. Pat svešzemju algotņi kaimiņvalstu karaspēkā bija tam pierādījums, jo Maskavas izpratnē neviens pavalstnieks bez valdnieka ziņas nevarēja likumīgi doties kalpot kādam citam. Ja pie Pleskavas bija sastopami venēciešu algotņi, bet Krimas hans noalgojis dženoviešus, tātad skaidrs, ka Itālijas zemes ir naidīgas un noteikti kaļ slepenus plānus Maskavijas saplosīšanai. Jebkurš miers ir pagaidu stāvoklis, bet pretstāve kaimiņiem ir mūžīga.
Iespējams, moskovitu apsēstība ar savu statusu un unikalitāti (Maskava kā «Jaunais Izraēls», «Dieva izredzēta valsts») saistīta ar to, ka tikai pirms pāris paaudzēm lielkņaziste bija sarāvusi vasaļattiecības ar Ordu. Savas varenības un pārākuma uzsvēršana bija nepieciešama, lai visiem, arī sev, demonstrētu izredzētību. Šādas apsēstības ietvarā Maskavas valdnieki redzēja savu lomu un statusu sev zināmajā pasaulē, veidoja attiecības ar citām zemēm.
Eiropai, kas 15. un 16. gadsimtā «atklāja» līdz tam nezināmo Maskaviju un sākumā no sirds sajūsminājās, to idealizējot, turpmākā saskarsme nesa tikai pārpratumus, konfliktus un vilšanos.
Vai līgums ir līgums?
Maskavas skatījumā līgumu slēgšana ar citu zemju valdniekiem nekādi neparedzēja šo līgumu ievērošanu. Ir daudz liecību par to, ka abas puses — gan moskoviti, gan eiropieši —, jau līguma nosacījumus apspriežot un parakstot, zināja, ka tas sīkumos netiks ievērots. Taču bija ārkārtīgi svarīgi panākt, lai līgumā tiktu iekļauti izdomāti formulējumi, kaut tie bieži vien absolūti neatbilda īstenībai.
Visai uzskatāmi šī prakse parādās Maskavijas un Dānijas sarunās 1562. gadā. Cars pieprasīja līgumā iekļaut, ka Maskavijai pieder Rīga, Pērnava un virkne citu pilsētu, ko moskoviti vēl nemaz nebija iekarojuši un pār kurām Dānijas karalim nebija nekādas jurisdikcijas. Tā sacīt, dalām Livoniju: jums Ziemeļigaunija, mums viss pārējais. Dānijas sūtņi bija sprukās, jo šāda akta parakstīšana neizbēgami novestu pie konflikta ar Žečpospolitu un Zviedriju, taču tad moskoviti piedāvāja kompromisu: Dānijai nepieņemamais teksts tika ierakstīts tikai krievu līguma eksemplārā, bet uz Kopenhāgenu vedamajā eksemplārā Maskavijas pretenzijas uz Livoniju ierakstītas tikai kā pretenzijas, neuzliekot Dānijai nekādus pienākumus. 7. augustā šāda līguma versija ar atšķirīgu eksemplāru katrai pusei tika parakstīta. Abas puses saprata, ka tas ir absurds, taču ilgie strīdi un katra punkta skrupulozā apspriešana liecina — līgums, lai arī juridiski bezjēdzīgs, tika uzskatīts par ļoti nozīmīgu. Līguma parakstīšana caram bija svarīga nevis kā juridisks, bet kā simbolisks, viņa ambīcijas nostiprinošs akts.
Līgumi tika slēgti gan «uz mūžīgiem laikiem», gan uz pāris gadiem, sūtniecības brauca uz Eiropu un atpakaļ, taču nezinu nevienu Joana IV slēgtu līgumu, kurš beigu beigās netiktu lauzts. Protams, tikai un vienīgi otras puses «nodevības» dēļ.
Kauns par savu rīcību, ja tā bijusi amorāla, un savas vainas atzīšana gan viduslaikos, gan mūsdienās Maskavijas politikā ir tabuizēta tēma — šajā kultūrā pašu vaina atzīta netiek, vainīgi vienmēr ir citi, pat ja tas ir pretrunā ar acīmredzamo.
Diplomātiskās valodas zemteksti
Fiļuškins uzskaita vairākas formulas, uz kurām balstīta Maskavijas ārpolitika 16. gadsimtā. Pamatkategorijas, kurās balstījās politiskie un tiesiskie pienākumi un attiecības, sakņojas pareizticības ētikas terminos: mīla—nemīla, draudzība—nedraudzība, brālība—nebrālība, labs—nelabs utt. Tie bija gadsimtu attiecībās ar Ordu tapuši diplomātiskās kultūras pamatelementi, kuru skaidrojums dots daudzajās instrukcijās sūtņiem, kā arī hanu vēstulēs lielkņaziem.
Ar jēdzienu «mīla» (любовь) Maskavijas slēgtajos starpvalstu līgumos apzīmēja maksimāli tuvas un draudzīgas attiecības, ciešu militāru savienību, kas paredzēja «kopā stāties pretī nedraugiem». Tā varēja būt divējāda: mīlestība kā visciešākās attiecības un brālīga mīlestība kā ne tik ciešas, pieļaujot tuvākajā nākotnē īstu «mīlestību».
Šī formula vairākkārt izspēlēja nelāgu joku ar eiropiešiem, kas, vēloties ciešu savienību un cenšoties piemēroties Maskavas diplomātiskajai valodai, piekrita iekļaut to līgumā un bija nepatīkami pārsteigti, ka nākamais moskovitu solis bija piedāvājums tūdaļ sastādīt «nedraugu» sarakstu, pret kuriem kopā sākt karu. Anglijas sūtņiem 1582. gadā šādā situācijā izdevās veiksmīgi izvairīties, piedāvājot, lai moskoviti uzraksta savu nedraugu sarakstu, un Anglijas karaliene ar savu ietekmi tos padarīšot par draugiem. Diemžēl prieks bija īss: uzreiz tika piedāvāts, lai Elizabete I padarot par draugu Žečpospolitas karali Stefanu Batoriju un piespiežot to atstāt Livoniju, bet, ja tas nepakļausies, lai angļu karaspēks dodas karā. Uz to angļu sūtnis samulsis atbildēja: «Neko tādu es savai karalienei piedāvāt nevaru, viņa taču mani nosauks par muļķi!»
Nākamā starpvalstu attiecību hierarhijā bija «brālība» (братство), ko mūsdienu valodā varētu skaidrot kā draudzīgas kaimiņattiecības, respektējot vienam otra suverenitāti un palīdzot otram krīzes situācijā. Instrukcijās sūtņiem norādītas brālības pazīmes: kopējas intereses ārpolitikā un līdztiesīgi diplomātiskie, tirdzniecības un militārie sakari. «Brāļi» informē viens otru par savām uzvarām karā un izmaiņām ārpolitikas plānos, saskaņo intereses. Taču «brālība» bija iespējama tikai ar statusā līdzvērtīgu valdnieku, piemēram, Osmaņu sultānu, Sv. Romas impērijas imperatoru, Spānijas un Anglijas karaļiem, Polijas karaļiem (no Jagellonu dinastijas). Maskavija labāk atteicās no acīmredzami izdevīgām attiecībām nekā no statusa svarīguma. Žečpospolitas valdnieku Stefanu Batoriju, kuru par karali ievēlēja Seims, Joans IV kategoriski atteicās atzīt par līdzvērtīgu un nosaukt par «brāli», jo Batorijs esot pats kāpis tronī, nevis to mantojis, tātad neesot īsts, Providences iesvaidīts valdnieks.
Tiesa, sākot karā par Livonijas mantojumu ciest citu sakāvi pēc citas, Maskava savu nostāju mainīja. Batorija militārais spēks moskovitu acīs viņu automātiski paaugstināja rangā, un diplomātiskajā sarakstē to beidzot sāka dēvēt par «brāli», tomēr paskaidrojot, ka brālības cienīgs ir nevis pats Stefans, bet gan Jagellonu tronis, kurā tas sēž. Nostājas maiņai bija nepieciešami gadi un ievērojamas militāras sakāves. Sabiedrotie tika uzskatīti par partneriem vai satelītiem tikai atkarībā no to militārā spēka, savstarpējo līgumu tiesiskās normas atstājot otrajā plānā.
Intensitātes ziņā mazliet zemākas kategorijas attiecības bija «draudzība» (дружба), kas izrietēja no «mīlas» un «brālības», proti, neapēnota līdzāspastāvēšana, pastāvīgi diplomātiskie sakari, brīva tirdzniecība un pat īslaicīga militāra savienība: «kas būs tavs draugs, tas būs arī mans draugs; kas būs tavs nedraugs, tas būs arī mans nedraugs». Draudzības ekvivalents bija «viendomība» (единачество) — partneru sadarbība uz vienu mērķu un domu pamata. Tikai ar «brālīgiem» monarhiem bija iespējama «mīla» un «draudzība», t. i., līdztiesiskums, ar «kaimiņiem» pastāvīga ir «nedraudzība» (недружба), bet ar visiem pārējiem — to vešana pie prāta ar militāru spēku.
Tieši kaimiņu valdnieka statusa svarīgums un attiecību hierarhija, nevis tas, ko mūsdienās dēvē par veselo saprātu vai interesēm, noteica Maskavijas ārpolitikas vadlīnijas. Tās diplomātiem visās sarunās līdzi bija striktas instrukcijas, kuras vajadzēja skrupulozi ievērot pat tad, ja situācija bija mainījusies un prasības neatbilda realitātei. Pretējās puses vēlmes un argumentācija moskovitus vienkārši neinteresēja. Eiropieši, kuru jurisprudences tradīcijā abas līguma slēdzējas puses bija līdztiesīgas, sākot sarunas, lai vienotos par abpusēju izdevīgumu, to nespēja un joprojām nespēj saprast.
Starp dzirnakmeņiem
Pirmie ar jauno ģeopolitisko situāciju sastapās livonieši. Maskavas lielkņazs uzskatīja zem sava goda sarunāties ar Livonijas pilsētām un pat zemju kungiem. Labāk netirgoties un ciest saimnieciskus zaudējumus, nekā skūpstīt krustu, apstiprinot līgumu ar statusā zemāk esošajiem. Livonijas zemju kungi 1489. gadā vērsās pēc palīdzības pie pāvesta un imperatora, taču izdarīja sev lāča pakalpojumu. Maskavas lielkņazs vispār pārstāja tos uzskatīt par līdzvērtīgiem sarunu partneriem, ar kuru viedokli kaut pieklājības pēc jārēķinās.
Atšķirībā no Maskavijas 16. gadsimta Eiropā, kur katram valdniekam bija savas prioritātes un intereses, nepastāvēja vispārējs diplomātisko attiecību kanons. Tolaik Eiropa, tāpat kā Livonija, bija dažādu valstu konglomerāts, būtībā ģeogrāfisks, nevis politisks fenomens. Kaut «moskovitu draudi» kā Damokla zobens aizvien skaidrāk iezīmējās pie Livonijas debesīm, zemes kungi to izmantoja kā kārti savu interešu sasniegšanai. Tērbatas nedienas tirdzniecībā ar Austrumiem savā labā izmantoja Rīga vai Rēvele. Nemitīgā draudu piesaukšana arī ļāva livoniešiem izvairīties no vairākiem Sv. Romas impērijas nodokļiem, tajā skaitā no nodokļa karam ar Osmaņu impēriju. Pat ienākumi no vietējā kara nodokļa (der Stener zur Bekämpfung der Russen) tika izlietoti ne tik daudz militāro spēju nostiprināšanā, cik aizlāpot caurumus komunālajos budžetos. Rātskungi un bīskapi, gluži tāpat kā mūsdienu provinciālie politiķi, uzskatīja, ka «valsts jāvada kā saimniecisks uzņēmums».
Vienīgi Livonijas ordeņa vadība 16. gadsimta vidū sāka apjaust, ka situācija kļūst daudz nopietnāka un no sporādisku robežkonfliktu virknes ar laiku var pāraugt plaša mēroga karadarbībā. Taču mestrs varēja kaimiņu zemju valdniekus un pilsētu rātes tikai informēt par bažām, bet ne uzspiest savu gribu. Bīskapu valstis un pilsētas bija neatkarīgas, teorētiski pakļāvās tikai imperatoram, bet neregulāri sasauktie landtāgi drīzāk bija kas līdzīgs mūsdienu starpvalstu sanāksmēm, nevis kopējam parlamentam.
Kā zibens no skaidrām debesīm nogranda Tā Kunga 1550. gads, kad beidzās kārtējais termiņš miera līgumam ar Maskaviju un Livonija sāka gatavot kopēju sūtniecību jauna līguma slēgšanai. Šo procedūru uztvēra kā visai ikdienišķu, jo miera un tirdzniecības līgumi ar Maskavu bija parakstīti jau gadsimta sākumā. Reformācija un tās izraisītās jukas tobrīd šķita daudz nozīmīgākas. Taču, visiem par lielu izbrīnu, Maskava atteicās slēgt mieru, sāka izvirzīt livoniešiem plašas politiskas, teritoriālas un ekonomiskas pretenzijas. Tikko livonieši kādā jautājumā piekāpās, tā sekoja nākamās prasības.
Mūsdienās daudzi Livonijas kara pētnieki joprojām uzskata, ka Maskavai bijusi nepieciešama piekļuve Baltijas jūrai un cars nebūtu sācis karu, ja vien viņa tirgotājiem būtu brīvs tranzīts, lai gan avotos redzam, ka krievu tirgotājiem Livonijā bija daudz lielāka rīcības brīvība un augstāks sociālais statuss nekā dzimtenē. Maskavijai jau sen bija izeja uz Baltijas jūru, proti, tā kontrolēja visu Somu līča dienvidu krastu ap 300 km garumā no Narvas grīvas līdz pat Ņevai, taču neizrādīja ne mazāko interesi par savas ārējās tirdzniecības attīstīšanu. Netika darīts nekas, lai tur iekārtotu ostas un pilsētiņas pārvērstu par tranzīta tirdzniecības centriem.
Moskovitu iebrukumu 1558. gada ziemā livonieši uztvēra kā demaršu nolūkā izspiest izdevīgākus jauna miera noslēgšanas nosacījumus. Ar rūgtumu atzīstot, ka šoreiz laikam nāksies atpirkties par nesamērīgi lielu naudu, jo karš Livonijas pilsētām nesīs daudz lielākus zaudējumus nekā Maskavijai, kura ārējās tirdzniecības deficītu daļēji varot segt ar angļu tirgotāju palīdzību. Savukārt caru tirgotāju problēmas vispār neinteresēja, viņš ar padomniekiem izbrīnīts secināja, ka Livonijā netiek izrādīta vērā ņemama pretestība. Karagājiens, kas bija iecerēts kā sava veida soda ekspedīcija, visai strauji pārorientējās uz teritorijas iekarošanu — tādu izdevību garām laist nevar.
Livonieši tikai pamazām sāka saprast, ka kaut kas ir nopietni mainījies. Pirmais šoks bija Narvas krišana — moskoviti nevis vienkārši nodedzināja pilsētu un ar laupījumu devās mājup, bet gan iekārtojās tajā uz palikšanu un sāka pārņemt savā kontrolē Tērbatas bīskapijas zemes un spiesties dziļāk Livonijā. Vasarā ordenis vērsās pie Svētās Romas imperatora Ferdinanda I, lūdzot palīdzību, taču saņēma tikai līdzjūtības apliecinājumus un solījumus tuvākajā nākotnē apspriest šo jautājumu. Nākamā gada janvārī Vīnē pēc palīdzības vērsās Rīgas arhibīskaps, taču atkal velti. Tikai pēc Polijas karaļa Zigismunda II iejaukšanās 1559. gada septembrī Vīnes galms reaģēja un rakstiski lūdza Joanu IV izvairīties no spēka pielietošanas, brīdinot, ka iebrukums impērijas provincē un tās laupīšana nozīmē imperatora apvainošanu. Ja Maskavija atjaunos status quo, pāridarījums tiks aizmirsts, un atkal būs «brālība».
Lai pastiprinātu vēstījumu, imperators noteica ekonomiskās sankcijas: aizliedza uz Maskaviju vest kara materiālus un aicināja sankcijām pievienoties Angliju, Poliju, Dāniju, Zviedriju un Hanzas savienības pilsētas. Visai daudz tika spriests par it kā Maskavijā esošu bajāru opozīciju, kas meklējot atbalstu Lietuvā, lai gāztu no troņa nīsto despotu caru. Taču izrādījās, ka tādas opozīcijas nav un nevar būt — ir bajāru grupas, kas tikušas pie varas «siles», un ir tādi, kas vēlas pie tās tikt. Anglija, Holande, vācu pilsētas Baltijas jūras rietumkrastā, ko maskavieši tieši neapdraudēja, ar divkāršu sparu turpināja tirdzniecību ar Austrumiem. Tā teikt, Livonijas mazliet žēl, taču bizness ir bizness.
Kamēr Eiropas līderi prātoja, kā, sevi pārāk neapgrūtinot, palīdzēt livoniešiem, moskoviti turpināja Livoniju postīt. Ekonomiskās sankcijas varbūt izputināja kādu krievu tirgotāju un amatnieku, taču nekādi neietekmēja cara nodomus un lepnumu par savu varenību. Un tas bija pārsimt bankrotējušu tirgoņu vērts. Tikai Polijas karaliste un Lietuvas lielkņaziste, būdamas Maskavijas tuvākie kaimiņi, neloloja ilūzijas par iespēju konfliktu risināt sarunu un sankciju ceļā. 1560. gadā to apvienotais karaspēks devās paņemt moskovitu izpostītajā un praktiski iekarotajā Livonijā savu daļu. Bet tas jau ir cits stāsts.
Mūsdienās?
Arī mūsdienu eiropieši, runādami un domādami par Krieviju, balstās tikai uz saviem priekšstatiem par tiesiskumu, diplomātiskajām attiecībām, labo un slikto un tāpēc kļūdās — gluži kā pirms 500 gadiem. Krievijai par pašlabumu daudz svarīgāks ir globālās lielvaras statuss, nemitīga savas varenības un pārākuma apziņa (kaut tās vieta pasaules ekonomikā ir visai maznozīmīga, un, ja nebūtu padomju laika kodolieroču mantojuma, tā sen būtu zaudējusi krēslus ANO Drošības padomē un G8 samitā).
Eiropieši atzīst, ka Austrumāziju apdzīvo atšķirīga civilizācija, tāpēc nav jāgaida, lai tā uzvestos «tāpat kā mēs». Savukārt Krievija eiropiešu uztverē ir «balto cilvēku» valsts, tātad viņi ir «tādi paši kā mēs», un atšķirībām jābūt minimālām. Lai cik politnekorekti tas skanētu, ir jārēķinās ar to, ka pēc mentalitātes, pasaules skatījuma un domāšanas tipa Krievija ir citas kultūras valsts. Kā liecina pēdējo 500 gadu pieredze, mēģinājumi ignorēt realitāti un iztēlē to eiropeizēt beidzas ar kārtējo fiasko.
Tad, kad Eiropa beidzot pieņems, ka Krievija nav un nebūs Rietumu civilizācijai piederīga, kad pārstās to vērtēt ar savu mērauklu, idealizēt un gaidīt no tās «civilizētu uzvedību», pārpratumu un pārsteigumu būs daudz mazāk.
Artis Buks (1966) ir vēstures zinātņu maģistrs. Interešu lokā Baltijas aristokrātija un kultūru mijiedarbes, Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku (landesvēra) izveide 1918.—1919. gadā.
Pagaidām nav neviena komentāra