Stāsti no Andrai Neiburgai veltīta stāstu cikla
Dzuba
Ar Dzubu jeb Dzubi sastapos drīz pēc tam, kad iepazinos ar Andru. Tas nebija nekāds kaukāziešu izcelsmes personāžs, un vispār vārds bija jālieto sieviešu dzimtē. Vārda izcelsme bija meklējama padomju laikā augušo bērnu skaitāmpantiņā:
Dzuba, dzuba, dzuba, dzuba,
Dzuba, doņi, doņi mē,
A šarļi, buba, a šarļi buba
A šarļi buba, buba, buba, buba, ā!
A doņi mē, a šarļi bē… utt.
Dzuba bija amerikāņu Stafordšīras terjera kuce. Saskaņā ar šīs šķirnes suņiem izvirzītajām estētiskajām prasībām dzīvnieku izstādēs Dzubai būtu jākupē jeb jānogriež aste un ausis, taču Andra sunei visu bija atstājusi savās vietās, un domāju, ka Dzuba par to priecājās. Tagad astu un ausu kupēšana Latvijā ir aizliegta ar likumu, un var sacīt, ka Andra ar Dzubu bija pamanījušās aizsteigties laikam pa priekšu.
Mēs ar Andru iepazināmies laikā, kad avīzēs un televīzijā bieži parādījās satraucošas ziņas par suņu uzbrukumiem cilvēkiem. Dzubas šķirnes vai tai līdzīgs suns daudzdzīvokļu nama liftā bija sācis plosīt bērnu, parkā asinskārs dzīvnieks bija uzbrucis sievietei — šādu atgadījumu nebija mazums. Kāds gan tur brīnums, ka arī es iesākumā pret Dzubu izjutu zināmu piesardzību. Dzuba bija paprāva auguma, spēcīga, ar platām krūtīm, brangu skaustu un smagi stūrainam, cietam veserim līdzīgu galvu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.