Kā panākt universitāšu darbu sabiedrības interesēs?

Universitāšu pārvaldības modeļa labošana pēc būtības ir Latvijas Augstskolu likumā ierakstītā autonomijas un atbildības līdzsvara ieviešana dzīvē, labojot pretrunā esošos likuma pantus, izpratni un prakses.

Universitāšu akadēmiskā neatkarība (autonomy) ir pamats, lai zinātnieki varētu objektīvi izzināt pasauli un nodot šīs zināšanas studentiem. Lai to neietekmētu ne reliģija, ne politika. Tāpēc akadēmiskā darba – pētniecības un izglītošanas – organizēšanu vislabāk uzticēt pašiem zinātniekiem. Viņi vislabāk zina, kā mācīt, kā veikt pētījumus un cik tie maksā, kurus kolēģus uzskatīt par zinātnieka vārda cienīgiem un kurus aicināt darbā.

Tajā pat laikā augstākā izglītība un zinātne ir dārgas, un modernā sabiedrība ir ļoti atkarīga no tām. Tāpēc tikpat svarīga ir arī universitāšu atbildība sabiedrības priekšā (accountability). Sabiedrību interesē, lai universitātes mācītu zināšanas, kuras tajā brīdī vajadzīgas valsts tautsaimniecībai, lai šīs tēmas arī pētītu un lai tas notiktu kvalitatīvi.

Nevar cerēt, ka universitātes pašas par sevi pildīs sabiedrības vajadzības. Universitātes ir kā mazs ciems, tajās visi cits citu pazīst, tāpēc lēmumus visbiežāk pieņem tā, “lai nevienam nav slikti”.

Tajās grūti panākt izmaiņas, kas neērtas profesoriem, neatbilst viņu interesēm vai ierastajām aktivitātēm, pat tad, ja šīs aktivitātes nav izcilas un neatbilst sabiedrības interesēm.

Gan universitāšu lēmumu pieņemšanas īpatnības, gan neatkarības un atbildības līdzsvaru ir ņēmuši vērā Latvijas Augstskolu likuma veidotāji. Tāpēc likumā skaidri noteikts, ka akadēmiskos jautājumus izlemj paši mācībspēki, bet mērķus, stratēģiskos, finanšu un saimnieciskos jautājumus – dibinātājs (valsts, sabiedrība).

Diemžēl tas ir tikai “uz papīra”. Latvijas sabiedrība (valsts) vāji pārstāv savas intereses, tāpēc mūsu universitātes pieradušas par visu lemt pašas.

Laika gaitā tās ir attīstījušas ačgārnu autonomijas izpratni – “labi ir viss, ko mēs darām, un sabiedrībai par to jāmaksā”. Labojot universitāšu pārvaldību, vispirms jāmaina šī kļūdainā izpratne.

Pirmkārt, tas nozīmē, ka finansējums konsekventi jādod tai izglītībai un pētījumiem, kas pēc kvalitātes un satura atbilst sabiedrības vajadzībām.

Protams, tas nav ērti universitātēm, kuras labprātāk saņemtu naudu par to, ko gribas darīt un neprasot rezultātus. Ne velti tiek uzstāts tieši uz bāzes finansējuma palielināšanu, kas ir brīvs no jebkādām sabiedrības prasībām un atbildības. Tajā pat laikā, piemēram, nav viegli pierunāt zinātniekus strādāt valsts apmaksātos Latvijas uzņēmēju pētījumos.

Diemžēl Izglītības un zinātnes ministrijai nav argumentu pret universitāšu pozīciju, ka viņi “paši zina labāk”, jo Latvijas sabiedrība nespēj “salikt pasūtījumu” universitātēm. Ne uzņēmēji, ne citas nozares nespēj kompetenti un ambiciozi saplānot, kādas prasmes un kādi pētījumi tiem būs vajadzīgi.

Šādā situācijā valdība spēj mainīt tikai acīmredzamākās lietas – finansēt STEM un uzņēmēju pētījumus, celt kvalitātes prasības. Bez aktīvas un kompetentas sabiedrības un uzņēmēju līdzdalības nebūs iespējams precīzāk noteikt universitātēm darāmo un panākt, lai universitātes strādā sabiedrības interesēs.

Universitāšu lēmumu pieņemšanas īpatnību dēļ ar naudu vien maz ko varēs panākt. Būtiski, lai augstākā vadība – rektors un senāts – sabiedrības intereses intereses ņemtu vērā ikdienā.

IZM kā risinājumu ir piedāvājusi veidot universitāšu padomes ar valdības izvēlētiem pārstāvjiem, taču tas nav veiksmīgs. Padomes būs bezspēcīgas, ja senāts strādās tikai akadēmiskā personāla interesēs. Tām arī nevarēs piesaistīt pasaules līmeņa speciālistus – tie paši nepieteiksies, viņiem nebūs laika regulāram darbam, atturēs valsts amatpersonu un valodas ierobežojumi.

Savukārt Latvijas speciālistu iecelšanu padomē pavadīs politisko un akadēmisko interešu ēnas. Mēs esam maz, tāpēc daudzmaz spējīgie visdrīzāk jau sēž līdzīgās padomēs un komisijās un ir devuši izglītības sistēmai visu, ko varējuši. Diemžēl reti kuram no viņiem ir dziļa izpratne par pasaules līmeņa universitāšu darbu un globālās konkurences prasībām.

Padomju vietā Latvijai ir piemēroti citi pasaulē lietoti risinājumi, kas ļautu universitāšu stratēģiskajai vadībai piesaistīt pasaules labākos speciālistus un panākt, lai viņu ieteikumus ievieš.

Viens no tiem ir rektora kandidātu “meklēšanas komisiju” veidošana ar pasaules līmeņa speciālistiem. Tās veic atlasi, un profesori rektoru vēlē no finālistiem. Tad rektors ir mazāk atkarīgs no šaurās profesoru kopienas, taču netiek zaudēta universitāšu neatkarība.

Latvijā rektora meklēšanas komisijas veidošanas principi būtu skaidri, jo ir zināmas sabiedrības galvenās intereses augstākajā izglītībā un zinātnē – nokļūt starp pasaules labākajiem un gatavot globāli konkurētspējīgus darbiniekus un sabiedrību.

Tāpēc komisijā jāaicina pasaules TOP universitāšu prezidentus, vadību un izcilākos profesorus, arī prestižu balvu laureātus, kas varēs novērtēt pretendenta spēju izveidot TOP universitāti. Jāaicina arī pasaules (vai reģiona) lielāko uzņēmumu un svarīgāko starptautisko organizāciju vadītājus, kam ir izpratne par globālās pasaules vajadzībām.

Tā ir ierasta prakse. Šāda līmeņa cilvēki nepieteiksies padomēm. Taču dalība rektora atlasē ir prestiža, tāpēc vadītājus ir iespējams pierunāt, un viņi to dara bez samaksas. Nosakot ambiciozas prasības, atkrīt bažas, ka rektora meklēšanas komisija varētu būt politizēta – viņus neietekmēs vietējās politiskās vai akadēmiskās spēles.

Šos ekspertus var arī lūgt būt par universitātes stratēģiskajiem padomdevējiem – izvērtēt galvenos mērķus un stratēģijas. Viņu pienesums kvalitatīvi uzlabos konventu sniegumu. Arī padomdevēja amats ir prestižs un jāveic tikai dažas reizes gadā, tāpēc vadītāji tam piekrīt un arī – bez samaksas.

Tomēr rektors (un arī padomes) maz ko var izdarīt, ja sabiedrības intereses nav pārstāvētas universitātes augstākajā lēmumu pieņemšanas komandā – senātā. Lai sabiedrības pārstāvjos ieklausītos, senātā viņiem jābūt apmēram trešdaļai.

Līdzīgi kā rektora meklēšanas komisijai, arī sabiedrību pārstāvošajiem senāta locekļiem jābūt starptautiskai augsta līmeņa profesionālajai pieredzei. Tiesa, prasības droši vien būs piezemētākas, jo darbs senātā ir regulārs, un augstākā līmeņa vadītājiem tam var nebūt laika.

Vienlaikus, labojot universitāšu pārvaldību, senāts jāizveido par rīcībspējīgu pārvaldības komandu. Tas nozīmē gan nostiprināt rektora un senāta tiesības, ko vairāku universitāšu satversmes ir ierobežojušas, gan ierobežot senāta lielumu līdz 20-30 cilvēkiem. Jāpārskata arī valodu ierobežojumi, kas traucē piesaistīt augsti kvalificētus speciālistus gan universitāšu vadībā, gan profesūrā.

Protams, ir jāpalielina arī Latvijas augstākās izglītības un zinātnes finansējums. Taču tikai tad, ja finansēšanas principi un universitāšu pārvaldība vadīsies pēc sabiedrības interesēm, no šīs papildus naudas iegūs ne tikai profesori, bet visa sabiedrība.