Paldies, Mārtiņ!

Satiku Mārtiņu vēl vakar. Es biju mājās uz dīvāna, bet viņš urķējās Barona ielas miljonus vērtās rekonstrukcijas jēgā, kopā ar raidījuma Adreses viesi aktieri Artūru Skrastiņu soli pa solim iztaustot «viltus arhitektūru» Rīgas centrā un kino pilsētiņā Cinevilla. Man tās bija vēlas brokastis, Mārtiņam — raidījuma jaunās sezonas sākums.

Adreses ir mūsu virtuālā satikšanās, kurai Mārtiņš izvēlas vietu, bet es — laiku. Adreses ir mans brīvdienu rituāls, radošs izzināšanas prieks ar žurnālistikas detektīva oderi. Man patīk pēc garās un saspringtās darba nedēļas sākt brīvdienas ar jaunāko raidījuma ierakstu, lai kopā ar Mārtiņu ienirtu mūsu Latvijas kopīgajā vēstures mantojumā un šodienā, ar viņa vērīgo aci ieraudzītu brīnumaino un neglīto, un uzdotu ļoti svarīgus jautājumu — ko vajag un var darīt jēdzīgāk, ērtāk, skaistāk? Reizēm raidījums kalpo par iedvesmu ne tikai domu ceļojumam, bet pavisam īstam pārgājienam, kad ģimenē noskalojam brokastu traukus un sapošamies apskatīt nule iepazīto vai it kā jau sen zināmo adresi, ko gribas piedzīvot jau ar citu pieredzes bagāžu. Ar Mārtiņa atrasto, izgaismoto.

Starp citu, mums ar Mārtiņu ir norunāta arī īsta tikšanās, kurai viņš šoreiz noteicis ne tikai vietu, bet arī laiku — oktobra pēdējās dienās jāfilmē jauna Adrešu sērija Rīgas domē un Bauskas pašvaldībā. Esmu drusku nobijusies (atbildība!), ļoti pagodināta un vienkārši priecīga kā mazs bērns, kuru pēkšņi uzaicina piedalīties viņa mīļākajā multenē. Tikai iepriekš neko nepēti un negatavojies, lai ir īsts pārsteigums, Mārtiņš brīdina. Jā, es atbildu —  es taču zinu, ka tu būsi visu izpētījis.

Un tā es godīgi neko neguglēju un neokšķerēju. Sagaidu brīvdienu rītu dīvānā ar tēju un televizora pulti, skatoties Adrešu jauno raidījumu. Man ļoti patīk asprātīgā pieeja, ar kādu Mārtiņš pievelk tuvplānā Rīgas centra un kinopilsētiņas falšumu. Ar redaktora aci es arī novērtēju izdomu un milzīgo darbu, kas ieguldīts šo nedaudzo raidījuma minūšu kvalitātē. Varbūt jāieraksta Instagram paldies Mārtiņam par neparastā adrešu pāra izvēli un jāapsveic ar jauno sezonu? Nē, gan pagūšu klātienē. Varbūt šajās brīvdienās nedoties uz rudens peldi, ja nu es saaukstējos un tik stulbi izgāžu filmēšanu? Nē, gan būs labi.

Bet nebūs, diemžēl… Brīvdienu vakars atnāk ar briesmīgo sēru vēsti mediju virsrakstos: pēkšņi miris televīzijas raidījumu veidotājs Mārtiņš Ķibilds.

Grūti aptvert, ka visi «ir» visos teikumos par Adresēm vairs nav īsti vietā. Ka tiem «paldies», ko esmu viņam teikusi par raidījumiem, vairs nevaru pielikt klāt nevienu. Ka paša Mārtiņa vairs nav nevienā šīs saules adresē. Tas ir nežēlīgi un sāpīgi. Tas ir ārkārtīgi skumji, jo Mārtiņš būtu spējis paveikt vēl ļoti daudz.

Taču viņš ir paspējis paveikt ļoti daudz.

Krietni sen Mārtiņš bija mans kolēģis laikrakstā Diena — jauns un lecīgs divdesmitganieks ar talantu un ambīcijām, kuru īstenībā nemaz nepazinu. Mārtiņš, kuru pirms dažiem gadiem iepazinu LTV ekrānā, ir dzīves izdreijāts četrdesmitgadnieks, kas talantam un ambīcijām pievienojis briedumu un uztrenētu spēju ieraudzīt, saprast un izstāstīt stāstu. Izcils profesionālis! Esmu izklejojusi līdzi Mārtiņam pilnīgi katrā no Adresēm, pilnīgi visas viņa uzmeklētās vēstures Atslēgas ir manā kabatā. Par ko vēl es varu teikt «pilnīgi viss» šajā laikmetā, kad tik bieži «nav laika» izlasīt tālāk par virsrakstu, iesākt filmu, pabeigt grāmatu.

Mārtiņš dara ar patiesu interesi un skatītājs to nekļūdīgi jūt. Adreses ir apbrīnojami dzīvīgs, tiešs un gudrs skats mūsu kopīgajā dzīves telpā. Un vēstures ciklā Atslēgas Mārtiņš šo pašu dedzību un meklētāja azartu licis lietā, lai izstāstīstu Latvijas simtgades svarīgākos stāstus tik jēgpilnā un aizraujošā veidā, kā tas nav izdevies nevienam. Ar  šiem darbiem Mārtiņš ir ierakstījis sevi ne tikai žurnālistikas, bet Latvijas vēsturē.

Paldies, Mārtiņ!

Lai mūžīga gaisma un miers tavā jaunajā adresē.