Kāda ir augstākās izglītības pārvaldības loģika?

No 1995.gada Augstākās izglītības likums un no 2005.gada – Zinātniskās darbības likums regulē augstākās izglītības un zinātnes jomu. Augstākās izglītības nozare divas desmitgades ir funkcionējusi valsts birokrātiskā sistēmā, kas nav pietiekami stratēģiski vadīta – nav uzstādīti precīzi tautsaimniecībai vajadzīgie mērķi un nav piešķirti nepieciešamie resursi šo mērķu sasniegšanai.

Pasaules Banka regulāri norādīja uz nepietiekamo valsts finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei, bet Valsts kontrole 2017.gada revīzijā pat konstatēja, ka atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) “veic dažādas aktivitātes, tomēr ilgstoši esošās problēmas, kas kavē augstākās izglītības attīstību, neatrisina”. Šo gadu laikā valsts atbildīgās institūcijas ir diezgan brīvi turpinājušas akreditēt jaunas studiju programmas un ļāvušas veidoties jaunām izglītības iestādēm. Tiesa, finanšu krīzes laikā samazināja finansējumu zinātnei un izglītībai. Universitātes spiedīgajos apstākļos bija spiestas augt pašas, turklāt ar mērķi – nopelnīt vairāk līdzekļu attīstībai.

Rezultātā patlaban daudzām augstākās izglītības iestādēm pašu ieņēmumi pārsniedz finansējumu, ko valsts piešķir budžeta studiju vietām un zinātnei.

Nozares dalībnieki nevar tikt vainoti neprasmē, jo valsts atbalsts ekselencei un izcilībai ir bijis niecīgs. Diemžēl arī šobrīd netiek runāts par finanšu stimuliem, bet vienīgi par augstskolu pārvaldības modeļa maiņu. Uzskatu, ka Rīgas Stradiņa universitātei (RSU) nav pārvaldības problēmu.

Pārvaldības problēmas ir konstatējamas pašā valsts pārvaldē, kas nespēj stimulēt augstāko izglītību un zinātni ar ekonomisku mehānismu palīdzību. Lielisks piemērs ir pēdējā perioda ES fondu dalīšana, kad ar augstskolām publiski nepieejamu un noslepenotu aprēķina formulu tika noteikts ES zinātnes infrastruktūras finansējuma sadalījums iepriekš ar politisku lēmumu izvēlētiem saņēmējiem. Nevienā no ES fondu periodiem atbildīgās valsts institūcijas ekonomisko atdevi neņēma vērā. IZM nevērtēja ES fondu publisko līdzekļu ieguldījuma atdevi, bet pieņēma politisku lēmumu, kura rezultāts šodien ir acīm redzams.

Augstākā izglītība nav partiju cīņu, bet gan ekonomikas sastāvdaļa, turklāt ar labu eksporta potenciālu.

Raugoties no Latvijas ekonomikai izdevīgās puses, problēma nav studiju programmu vai augstskolu daudzums, bet gan labu studentu un izcilu profesoru nepietiekamais skaits. Gan Ārvalstu investoru padome (FICIL), gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) uzskata, ka Latvijai ir jābūt vietai, “kur pulcējas talanti”. Ārvalstu studentu skaita pieaugums pierāda, ka Latvija var pulcēt zinātkārus studentus, kuri, apgūstot latviešu valodu, var papildināt mūsu darba tirgu.

Diemžēl FICIL aktīvi lobē universitāšu pārvaldības modeļa maiņu, lai gan nespēj pierādīt, ka pārvaldība ir primārā nozares problēma. Arī IZM izceļ pārvaldību kā galveno problēmu, piedāvājot universitātēs ieviest uzraudzības padomes. Iespējams, padomes varētu sniegt ieteikumus universitāšu attīstībai, taču tās neatnesīs izcilus studentus, profesorus un pētniekus.

Progress nebūs reāls, ja netiks mainīts augstākās izglītības finansēšanas modelis.

Latvijā regulāri netiek aizpildītas valsts budžeta studiju vietas. Nodokļu maksātāji finansē budžeta vietas, ko jaunieši neņem pat par velti. Tā vietā viņi izvēlas studēt par maksu Latvijā vai ārvalstīs. Tikmēr valsts ik gadu turpina finansēt tās pašas studiju vietas tajās pašās programmās un augstskolās, faktiski izniekojot nodokļu maksātāju naudu.

Varbūt beidzot augstākās izglītības finansēšanā jāievieš princips – “nauda seko studentam”? Studētgribētājs pēc sekmīgas centralizēto eksāmenu nokārtošanas no valsts saņemtu aizdevumu studijām. Šāds finansēšanas modelis risinātu, piemēram, ārstu trūkumu Latvijā. Jaunajam ārstam, aizbraucot uz ārvalstīm, nāktos atmaksāt budžeta aizdevumu, kas iztērēts studijām. Savukārt valsts varētu to dzēst, ja jaunais ārsts paliktu strādāt Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Augstākajai izglītībai un ekonomikai ir jāsāk strādāt vienotā sazobē.

Līdz šim universitātes diskusijā par augstākās izglītības attīstību nav tikušas pieaicinātas.

Priekšroka tiek dota gan odiozām, gan ar nozari nesaistītām personām vai organizācijām, kas visnotaļ aktīvi uzspiež savu viedokli. Sabiedrībā tiek kultivētas gaidas, kas neveido korelāciju starp reālo dzīvi, cilvēkresursiem augstākajā izglītībā, pieejamo finansējumu un birokratizācijas līmeni.

Spilgtākais piemērs ir bieži piesauktais “ekselences etalons” – TOP’500 universitāšu reitings. Šajā reitingā var iekļūt tikai un vienīgi palielinot vienas universitātes studentu, profesoru, pētnieku skaitu, kā arī finansējumu per capita visiem iepriekš minētajiem. Līdz ar to Ministru kabineta lēmums līdz 2019.gada 17.decembrim pieņemt “konceptuālo ziņojumu par augstskolu un valsts zinātnisko institūtu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu, veidojot pārredzamu, atbildīgu, uz augstākās izglītības un pētniecības izcilību vērstu un starptautiskai praksei atbilstošu pārvaldības struktūru” nav izpildāms bez universitāšu, augstskolu, institūtu optimizācijas un budžetam neiespējamā finansējuma palielinājuma.

Ja Latvijas valsts kā universitāšu dibinātāja grib politiski likvidēt universitātes un to autonomiju, ieviešot uzraudzības padomes, tad tam nav tiešas cēloņsakarības ar izvirzīto pārvaldības jautājumu. Reālus uzlabojumus nozarē radītu ekonomiski pamatoti finanšu stimuli, nevis atbildīgās ministrijas politiski lēmumi par pārvaldības padomju ieviešanu. Arī paši augstākās izglītības spēlētāji ekonomisku apsvērumu rezultātā var tuvināties un apvienoties, kas gan ir pavisam cits jautājums.

Autors Toms Baumanis ir Rīgas Stradiņa universitātes Administrācijas un attīstības prorektors.