Cīņai ar plastmasu jābūt gudrai un pārdomātai

Plastmasas piesārņojums dabā ir kļuvis par vienu no 21. gadsimta lielākajiem izaicinājumiem. Šī materiāla nonākšana dabā ir nāvējoši bīstama ne tikai dzīvniekiem, kas to mēdz apēst, sapīties tajā vai iesprūst, bet arī cilvēkiem. Jaunākie pētījumi liecina, ka plastmasa pilnībā nekad nesadalās, vien sairst sīkās mikrodaļiņās, kas vēlāk atkal nonāk mūsu organismā ar pārtiku un dzeramo ūdeni. Vienlaikus plastmasa ir viens no lētākajiem un ērtākajiem iepakojuma veidiem. Veikalos nopērkamie produkti nereti ir iepakoti vairākos dažādas plastmasas slāņos, un patlaban –  pat ar bezmaksas vieglās plastmasas maisiņu aizliegumu – mazie plānās plastmasas maisiņi ir pieejami it visur. Ko darīt?

Lai gan Latvijā jau ilgus gadus pastāv atkritumu šķirošanas sistēma, tā nav spējusi efektīvi nodrošināt plastmasas atgriešanos otrreizējās pārstrādes ciklā. Aizvien ļoti daudz – aptuveni 11 000 tonnu 2017. gadā – nešķirotas plastmasas tiek vienkārši aprakta izgāztuvēs. Diemžēl liels apjoms paliek izmests dabā – mežos, upēs, pļavās. Kā ilgi gaidīts un Latvijai nepieciešams nākamais solis cīņā ar plastmasu būtu pašlaik tik dedzīgi apspriestās depozīta sistēmas ieviešana, kādas mums nav bijis vairāk nekā veselu paaudzi. Bet vai tiešām depozīta sistēma – tāda, kāda tā iecerēta pašreizējā veidolā, – sniegs cerēto rezultātu? Vai depozīta sistēma, kas tiek attiecināta tikai uz atsevišķiem dzēriena iepakojumiem, pilnvērtīgi palīdzēs Latvijai samazināt plastmasas piesārņojumu, otrreiz pārstrādāt plastmasu kā vērtīgu resursu un sasniegt Eiropas Savienības (ES) izvirzītos mērķus?

ES ir izvirzījusi konkrētus mērķus, kā veicināt dažādu atkritumu veidu otrreizēju pārstrādi, īpašu uzmanību veltot plastmasai. Saskaņā ar tiem 2030. gadā dalībvalstīm būs jāpārstrādā 55% no kopējiem plastmasas atkritumiem.

Turklāt paredzēts, ka līdz 2030. gadam otrreizējai pārstrādei ir jāsavāc 90% plastmasas pudeļu, bet līdz 2025. gadam 25% plastmasas pudeļu ražošanā izmantotā materiāla jāiegūst no pārstrādātas plastmasas. Kā mēs šos mērķus sasniegsim, ja Latvija 2016. gadā pārstrādāja tikai 37% no kopējā plastmasas atkritumu apjoma?

Dedzīgi apspriestā depozīta sistēmas iecere attiecas tikai uz dzēriena iepakojumu – PET, stiklu un alumīniju. Taču jāatceras, ka ir vēl daudz un dažādu stikla, skārda, plastmasas iepakojuma veidu, kas tādā gadījumā vēl aizvien netiks sašķiroti un nonāks izgāztuvēs vai, vēl sliktāk, mūsu mežos un upēs. Vai mēs to gribam?

Depozīta sistēmas iecere aptver vien 43% no visiem dzērienu iepakojumiem, turklāt ir vēl daudz cita veida pārtikas, kas ir iepakota plastmasā un kam šobrīd nav paredzēti efektīvi pārstrādes veidi! Jā, dzērienu iepakojuma pārstrāde ir svarīga – mēs visi esam redzējuši PET un stikla pudeles mētājamies grāvmalēs, un daudzi noteikti ir klusībā domājuši – ja vien būtu sistēma, kuras ietvaros šīs pudeles varētu nodot un saņemt atpakaļ noteiktu naudas summu, situācija būtu daudz labāka.

Taču kā būtu, ja atpakaļ varētu nodot ne vien PET un stikla pudeles, bet arī plastmasas piena pudeles, jogurta trauciņus, sviestmaižu kastītes, plastmasas plēvi un daudz ko citu? Kā būtu, ja iecerēto depozīta sistēmu paplašinātu, iekļaujot arī citus iepakojuma veidus?

Vai mums katram nebūtu labāk un ērtāk, ja iecerētā depozīta sistēma attiektos uz maksimāli plašu iepakojuma klāstu, kuru nododot savākšanas punktos, mēs gan atgūtu daļu no samaksātās naudas, gan palīdzētu Latvijas dabai un videi palikt tīrai un nesabojātai.

Jā, depozīta sistēma ir nepieciešama. Taču ir vērts padomāt, kādai tai ir jābūt, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, īpaši ņemot vērā to, ka, neatkarīgi no tās veida, tā būs vērienīga investīcija. Mums ir visi priekšnoteikumi, lai radītu un ieviestu mūsdienīgu, inovatīvu sistēmu, kas palīdz gan uzturēt tīru Latvijas vidi un dabu, gan sasniegt mūsu un ES atkritumu pārstrādes mērķus. Šis ir tas gadījums, kad lēmums nevis akli skriet pakaļ mūsu kaimiņvalstīm, bet pašiem kļūt par tehnoloģiju flagmaņiem, bez šaubām, atmaksāsies ilgtermiņa dzīves kvalitātē! Mums visiem kopā jācīnās ar plastmasas piesārņojumu, taču tas ir jādara gudri, racionāli un ekonomiski pamatoti,  par prioritāti izvirzot nākamo paaudžu intereses.

Autore ir vides aizsardzības aktīviste