Vai reformā aizmirsti iedzīvotāji?

Lasot publikācijas un komentārus par administratīvi teritoriālo reformu, skatoties deputātu uzstāšanos un klausoties ministra runas, nepamet sajūta, ka reforma nav domāta iedzīvotājiem, bet gan pārvaldes ērtībām un biznesam, ka iedzīvotāji atkal ir aizmirsti. Iedzīvotāji varēšot ātrāk nokļūt attīstības centros, saņemt kvalitatīvākus pakalpojumus par samērīgām izmaksām. Vieglāk piesaistīšot investīcijas, ieplūdīšot ārvalstu kapitāls utt. Notikšot straujāka attīstība. Tā ir daudz par maz.

Atcerēsimies, kādus argumentus minēja politiķi, kad sprieda par Latvijas zemju un mežu pārdošanu ārzemniekiem. Galvenais arguments – būšot daudz labi apmaksātu darba vietu. Realitātē izrādījās, ka darba vietu skaits būtiski saruka, jo ārzemnieki ieveda modernu pusautomātisku tehniku. Mežstrādniekus vairs nevajadzēja, jo forvarderi izdara visu, sākot no koku zāģēšanas un beidzot ar sakraušanu grēdā, traktoristus vairs nevajag, jo 1500 ha zemes apstrādā daži supertraktori.

Ja paskatāmies vēsturiskā griezumā, redzams, ka neviena teritoriālā reforma nav bijusi iedzīvotāju interesēs, bet gan valsts pārvaldes ērtībām. Senatnē katram nodokļu piedzinējam norādīja savu teritoriju, kur ievākt meslus, ko toreiz sauca par “pagastu”. Laika gaitā ar vārdu “pagasts” sāka apzīmēt atbilstošo teritoriju.

Kā bija

Neatkarīgajā Latvijā 1940. gadu bija 19 apriņķi un 517 pagasti. Pēc Otrā pasaules kara PSRS apriņķus sadalīja mazākās vienībās un nosauca par rajoniem. Pavisam bija 58 rajoni. Iedalījums pagastos un dzīve viensētās galīgi nesaskanēja ar Krievijā pierasto dzīvesveidu sādžās. Tāpēc 1950. gadā pagastus likvidēja un to vietā izveidoja 1358 ciemus. Mērķis bija likvidēt viensētas un visus iedzīvotājus sakoncentrēt kolhozu ciematos. Tas dotu iespēju efektīvi uzraudzīt katru cilvēku, jo uzzināt, ko viņš dara viensētā, ir gandrīz neiespējami. Iespēju robežās iedzīvotāji šādai brīvprātīgi obligātai pārvietošanai pretojās. Tāpēc varas iestādes izmantoja visdažādākās metodes. Visefektīvākā bija meliorācija. Paziņoja, ka viensēta ir meliorējamā teritorijā un tādēļ jānojauc. Iemītniekus pārcēla uz dzīvokli daudzstāvu mājā kolhoza ciematā. To pakāpeniski realizēja līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai.

Pirmskara Latvijā visu pagasta pārvaldi veica divi cilvēki: pagasta vecākais, saukts “pagastvecis” un skrīveris. Uzdevumi bija pietuvināti iedzīvotāju vajadzībām, galvenokārt sociālo jautājumu risināšana, pagasta nespējnieku uzturēšana u.c. No valstiska mēroga funkcijām galvenā bija iedzīvotāju apziņošana (tagad saka – informēšana) par augstāko institūciju nolēmumiem un rīkojumiem. To paveica, izdodot cirkulārus, kas bija lapa ar rīkojuma tekstu, uz kura katras lauku sētas pārstāvim bija jāparakstās, ka lasījis. Katrā pagastā bija izveidota shēma, kā cirkulāru nodot no vienas sētas otrai, kamēr visas apziņotas, un cirkulārs ar parakstiem atgriežas pagastnamā.

Šo metodi efektīvi izmantoja gan Latvijas brīvvalsts iestādes, gan vācu un krievu okupācijas varas. To izmantoja arī iedzīvotāji savās interesēs informējot cits citu par vācu vai krievu pārvietošanās virzieniem un mērķiem. To tautā sauca par pagasta telegrāfu. Ziņneši pa viņiem zināmām takām pie mērķa nonāca daudz ātrāk nekā okupanti pa ceļiem. Tā vācu laikā visiem lopiem bija jābūt stingrā uzskaitē, tos nokaut un apēst drīkstēja tikai ar atļauju, kuru bija grūti dabūt. Tāpēc zemnieki daļu lopu reģistrēja, bet ēšanai domātos slēpa. Kad ieradās pārbaude, uzrādīja tikai oficiāli reģistrētos, bet pārējos aizdzina uz tālām ganībām kaut kur mežā. Es tai laikā biju mazs zēns un atceros: atskrēja kaimiņiene un pateica, ka tuvojas vācu revidenti, kas pārskaita lopus. Tūlīt bariņš aitu tika aizdzītas mežā. Pēc kādas pusstundas pagalmā iebrauca pajūgs no kaimiņmājām. No tā izkāpa švītīgs vācu virsnieks ar baltiem cimdiem rokās. Viņš devās uz kūti un, stāvēdams uz sliekšņa, mēģināja pustumsā lopus saskatīt. Diemžēl gans nebija varējis aitas novaldīt, jo mežā nebija nekā lāga, ko ēst. Tā nu aitas ar aunu priekšgalā drāzās atpakaļ uz kūti. Auns ar ragiem iebelza vācietim pa dibenu. Tas iekrita uz mutes vircā, aitas pārskrēja pāri. Mēs no bailēm pamirām, jo vācietis varēja mūs visus nošaut. Izrādījās, ka vācietim ir humora izjūta. Viņš piecēlās, skaļi smiedamies. Pēc tam tika izkurināta pirts, drēbes izmazgātas un izgludinātas, vācietis iespēju robežās pacienāts. Kamēr tas viss notika, mana mamma dzejniece Andina vācieti izklaidēja ar sarunām par vācu literatūru. Beidzot šķīrāmies kā draugi. Protokolā ierakstīja, ka viss kārtībā. Vācietis teica, ka necerējis tik dziļos laukos sastapt cilvēkus ar labu vācu valodu un dziļām zināšanām par vācu literatūru.

Kā ir tagad

Iestājoties Eiropas Savienībā, pašvaldības funkciju skaits un uzdevumi krasi pieauga. Ar tām pagasti netika galā. Lai visas funkcijas pildītu vajadzēja lielākas pašvaldības. Loģiski būtu bijis sadalīt funkcijas. Pagastiem atstāt tikai elementāri nepieciešamo un pārējo nodot rajoniem.

ZZS politisko ambīciju dēļ nolēma rajonus likvidēt un, apvienojot pagastus, izveidot 110 novadus. Koalīcijas partijas bikli iebilda, bet, lai noturētos pie varas, bija spiestas piekrist.

Iedzīvotājiem neviens nejautāja tikai piesolīja naudu tiem pagastiem, kas apvienosies. Zināmā mērā tas atgādina Brexit scenāriju Lielbritānijā. Lai noturētos pie varas, Kamerons piebalsoja eiroskeptiķiem, kas solīja bezmaz vai debessmannu krītam no gaisa, ja izstāsies no ES, un apsolīja organizēt referendumu par izstāšanos. Kas ir iznācis no tādas valdības glābšanas politikas, skaidri redzams abos gadījumos.

Atšķirībā no Anglijas Latvija tagad ir labākā situācijā. Mums ir valdība, kas nopietni grib izlabot iepriekš pieļautās kļūdas Latvijas administratīvajā iedalījumā, mums ir enerģisks ministrs Juris Pūce, kurš var reformu realizēt, mums ir koalīcija, kas Saeimā reformu atbalsta, un visbeidzot ZZS vairs nevar traucēt. Tas ir unikāls brīdis, kas pirmo reizi dod iespēju reformu realizēt iedzīvotāju interesēs. Līdz šim visas reformas notikušas pārvaldes ērtību vai citu mērķu dēļ, nerēķinoties ar iedzīvotājiem.

Mēģināšu formulēt, ko vienkāršam lauku iedzīvotājam vajag no valsts pārvaldes: lai būtu pieejama primārā veselības aprūpe, iespēja bērnus izglītot, iespēja izņemt skaidru naudu, iespēja saņemt sociālo palīdzību, iespēja veikt kārtējos maksājumus, iespēja nopirkt ikdienā nepieciešamās preces.

Tas nozīmē, ka tiešā dzīves vietas tuvumā jābūt: bērnudārzam, sākumskolai, ģimenes ārstam, aptiekai, bankomātam, veikalam un interneta pieslēguma punktam. Pārējo visu ir lietderīgi organizēt plašai teritorijai: ceļu infrastruktūra, sakaru tīkli, vidējā un profesionālā izglītība, veselības aizsardzība, sociālie un administratīvie pakalpojumi utt. Tā mēs nonākam pie divu līmeņu pašvaldības. Pirmais līmenis veic tikai tās funkcijas, kas vajadzīgas tiešā dzīvesvietas tuvumā, otrais – visu pārējo. Veikali nepieder pie pārvaldes funkcijām, bet pašvaldībai ir jānodrošina, lai uzņēmējiem būtu izdevīgi veikalus uzturēt. Tas pats attiecas uz bankomātiem. Savukārt aptiekas varētu saistīt ar ģimenes ārsta praksi, atļaujot mazapdzīvotos pagastos, kur atsevišķu aptieku neatmaksājas uzturēt, zāles tirgot arī ģimenes ārstam vai tā palīgam.

Daži vārdi par terminoloģiju

Iepriekšējā reforma saputroja arī terminoloģiju, kas Latvijā pastāv jau simtiem gadu un ir visiem saprotama. Saukt Latgali par reģionu un Alsungas pagastu par novadu ir pilnīgs analfabētisms. Īstenībā Latvijas valsts ietilpst Baltijas reģionā. Latvijā ir četri vēsturiskie novadi: Kurzeme, Zemgale, Sēlija, Vidzeme un Latgale. Atceroties Kurzemes hercogisti dažreiz pie Kurzemes pieskaita arī Zemgali un Sēliju, kā tas redzams Latvijas ģerbonī: trīs zvaigznes – Kurzeme, Vidzeme un Latgale. Izveidojot divu līmeņu pašvaldības, otrā līmeņa pašvaldības būtu jāsauc par apriņķiem un pirmā līmeņa pašvaldības par pagastiem, kā starpkaru periodā Latvijai nodibinoties.

Pagasti. Pagastā dzīvo vismaz 1000 iedzīvotāju. Tur ir sākumskola, bērnudārzs, ģimenes ārsta prakse, aptieka, publiski pieejams interneta punkts, pasta banka vai bankomāts, pagasta pārvaldes telpas. Pagastu vada un par visu atbild pagasta vecākais. Viņam ir vietnieks, kas darbus veic atbilstoši vecākā norādījumiem. Pagasta valdes galvenais uzdevums ir izveidot vienas pieturas aģentūru lai iedzīvotājiem ar katru jautājumu nav pašiem jābrauc uz apriņķa centru. Visus iedzīvotāju ierosinājumus, iesniegumus u.c. dokumentus pagasta valde nogādā apriņķa centrā un atbildes izsniedz iedzīvotājam. Ideālā gadījumā tas notiek bez kavēšanās, izmantojot internetu tiešsaistē ar apriņķa valdi. Nekādas staigāšanas pa kabinetiem un sēdēšanas rindās. Pagasta valdi ievēl no pagasta iedzīvotāju vidus vienlīdzīgās tiešās un aizklātās vēlēšanās. Sevi vai kādu citu par kandidātu var pieteikt jebkurš iedzīvotājs, kas pagastā nodzīvojis un deklarēts vismaz 5 gadus. Balso par personālijām nevis par sarakstiem.

Apriņķi. Apriņķa valde ir lēmējvara. Tā sastāv no pagastu vecākajiem. Tie no sava vidus izvēl priekšsēdētāju un divus tā biedrus. Apriņķa izpildvara sastāv no speciālistiem, kurus darbā apstiprina valde. To vada izpilddirektors. Līdz ar to apriņķa valde un tās lēmumi ir maksimāli pietuvināti iedzīvotāju vajadzībām. Apriņķa valde atrodas apriņķa pilsētā, bet tās funkcijas ir nodalītas no pilsētas funkcijām. Apriņķa valde izlemj, kā optimizēt skolu tīklu, lai tas atbilstu reālajām iespējām un iedzīvotāju vajadzībām. Apriņķa valde organizē vietējo satiksmi un vietējo ceļu tīkla apsaimniekošanu.

Pilsētas. Atkal daži vārdi par terminoloģiju. Kas ir “republikas nozīmes pilsēta”? Republika bija administratīvā iedalījuma vienība tikai PSRS, jo tā bija republiku savienība. Citur šādas vienības sauc par štatiem vai kā Vācijā par zemēm (Land), Francijā – reģioniem, Šveicē – kantoniem utt. Republika ir valsts iekārta, tāpat kā karaliste, monarhija, diktatūra utt. PSRS sen vairs nepastāv, tādēļ latviešu valodā apzīmējums “republikas nozīmes pilsēta” ir bezjēdzība. Diemžēl VARAM to turpina tiražēt arī jaunajā reformas projektā.

Pareizi būtu jāsaka “valsts nozīmes pilsēta”. Pārējās ir vietējas nozīmes pilsētas.

Pilsētām ir pilnīgi citi uzdevumi un pilsētniekiem citas intereses nekā lauciniekiem, tai skaitā, ielu un laukumu būvniecība, rekonstruēšana un uzturēšana; ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošana; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana, ūdensapgāde un kanalizācija; siltumapgāde. Kāds lauciniekiem ar to visu sakars!?

Tā dēļ katrai pilsētai piekabināt lauku teritoriju, kas pilsētai vajadzīga kā piektais ritenis, ir pilnīga bezjēdzība. Tā var novest tikai pie attālāko lauku teritoriju tālākas degradācijas un ne mazākā mērā nav ne lauku, ne pilsētu iedzīvotāju interesēs. Administratīvo izdevumu ietaupījums ir šķietams, jo specifisko lauku jautājumu risināšanai būs nepieciešams palielināt štatus. Turklāt katrā lauku apvidū ir vietējās izloksnes, kas ir saglabājamas atbilstoši ES nostādnēm. Tādēļ ne katrs pilsētnieks saprot, ko saka laucinieks. Latgalē “barani” nav vis auni, bet gan ecēšas. Ja kurzemnieks runā par “grūtumiem”, tad jāsaprot, ka runa ir par iesnām nevis dzīves grūtībām. “Naģēm” nav nekāda sakara ar nagiem, jo tās ir vardes.

Iedzīvotāju interesēs būtu organizēt atsevišķu pašpārvaldi pilsētai un lauku teritorijai. Turklāt tas dotu arī ievērojamu administratīvo resursu ietaupījumu.

Apriņķa valde sastāv no pagastu vecākajiem, kuri algu saņem pagastā. Viņiem jāpiemaksā tikai par piedalīšanos apriņķa valdes sēdēs. Vienīgās pastāvīgi algotās apriņķa valdes personas ir priekšsēdētājs un tā biedri (vietnieki). Teritoriāli apriņķa valde atrodas apriņķa pilsētā. Tur atrodas arī pilsētas dome, kas rūpējas par pilsētu. Jautājumos, kas skar gan lauku, gan pilsētas intereses, valde un dome rīko kopējas sēdes, piemēram, par izglītību, medicīnu uc. Ja nevar vienoties, tad gala vārds pieder VARAM.

Atsevišķs jautājums ir par Valku

Vēsturiski Valka (Valga) ir veidojusies kā viena pilsēta. Politisku ambīciju dēļ tā 1919. gadā tika sadalīta starp Igauniju un Latviju. Kopš iestāšanās ES Valka un Valga faktiski funkcionē ciešā sadarbībā. Iedzīvotāju interesēs būtu arī administratīvi atjaunot tās vienotību. Puse no deputātiem būtu latvieši, puse – igauņi. Valkai varētu piešķirt brīvpilsētas statusu ar pilnīgu autonomiju ekonomisko jautājumu risināšanā, ar savu nodokļu sistēmu utt. Sagaidāms, ka Valka ātri piesaistītu starptautiskā biznesa interesi un kļūtu no panīkušas pierobežas pilsētas par plaukstošu Singapūrai līdzīgu veidojumu. Par to Valka katru gadu iemaksātu gan Latvijas, gan Igaunijas budžetā noteiktu summu. Tur būtu divas oficiālās valodas: latviešu un igauņu, kopīgs izglītības un medicīnas iestāžu tīkls utt. Latvijai un Igaunijai tas būtu ekonomiski izdevīgi. Vajadzīga tikai politiskā griba un vienošanās ar Igauniju.

Reformas rezultātā iedzīvotāji iegūst:

• iespēju visas savas vajadzības ērti nokārtot pagastā;
• uz apriņķa centru jābrauc tikai izņēmuma gadījumos;
• bērnudārzi un sākumskolas ir pietuvinātas dzīves vietām;
• primāro medicīnas aprūpi;
• aptieku dzīves vietas tuvumā;
• savu pārstāvi (pagasta vecākais) apriņķa valdē;
• iespēju ietekmēt gan skolu tīkla, gan ceļu un satiksmes plānošanu;
• savas identitātes saglabāšanu;
• brīvpieejas interneta pieslēgumu pagastnamā.

Valsts iegūst:

• samazinātus administratīvos izdevumus pašvaldību līmenī;
• optimālu, iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu, skolu un medicīnas iestāžu tīklu;
• samazinātus izdevumus skolu uzturēšanai;
• spēcīgas apriņķu (otrā līmeņa) pašvaldības, kuras spēj piesaistīt kapitālu un veicināt biznesu;
• samazinātu iedzīvotāju aizbraukšanu uz ārzemēm.

Esmu pabijis gan Zviedrijā, gan Somijā, gan Vācijā. Visur jutos kā mājās, kaut arī vietējās valodas nezinu. Latvijā diemžēl tā nav. Lielos vilcienos viss it kā būtu kārtībā, bet velns jau slēpjas sīkumos.

Arī darbavietu un iedzīvotāju ienākumu pieaugumu apvidos, kas tālāk no Rīgas, plānotā reforma nevar veicināt. Darba vietas rada un algas maksā uzņēmēji, bet viņiem reforma neko nemaina.

 

Autors ir Dr.Sc.Ing.