16. marts ir grūti saprotams pārējai pasaulei

Šogad atkal tika virzīta iniciatīva noteikt 16. martu kā latviešu nacionālo karavīru atceres dienu, taču valdība to neakceptēja. Šāda ideja tiek virzīta gandrīz ik gadu, un katru reizi tā nesaņem pietiekamu atbalstu, tāpēc rodas jautājums – kāpēc vieni tik ļoti cenšas panākt, lai 16. marts iegūst oficiālas atceres dienas statusu, bet citi – ir pret šo ideju. Turklāt 16. marts ir diena, kas grūti saprotama pārējai pasaulei. Tā vietā, lai ietu ielās, mums lēni un pacietīgi jāskaidro Baltijas valstu vēsture un notikumi, un tā ir vēsturnieku misija.

Patiesā vēsture ir citādāka

Runājot par 16. martu, ir saprotama gan tā sabiedrības daļa un to pārstāvošie politiķi, kuri vēlas, lai šī diena tiktu atzīta par oficiālu atceres dienu, gan arī valdības lēmums to nedarīt, kas ir skaidrojams ar vēlmi ieturēt politiski korektu pozīciju. Jāapzinās, ka tie, kuri iebilst pret 16. martu kā oficiālu piemiņas dienu (šeit gan es nerunāju par Kremļa interešu aizstāvjiem), vēl mūsu valstij tikai labu, uzskatot, ka šādas idejas akceptēšanu pārējā pasaule varētu arī nesaprast.

Šī diena nav vienkārša, tāpēc ļoti rūpīgi jāpārdomā, kā ir labāk – iestāties cīņas pozā vai runāt tādā valodā, kādu sapratīs arī citur pasaulē? Par 16. martu un leģionu nav viegli runāt, arī man, jo arī mani tas skar personiski. Mans tēvs nebija leģionā, bet tur bija vairāki ļoti tuvi cilvēki. Tēva brālis, vēl būdams jauns puika, tika mobilizēts darba dienestā. Tomēr uz kuģa, lai brauktu uz Vāciju, neuzkāpa un aizbēga. Palika bez dokumentiem. Pēc tam piedzīvoja visu to pašu, ko leģionāri, arī filtrēšanas nometni Karēlijā. Tik tikko izdzīvoja.

Tā vai citādi leģiona tēma skar teju ikvienu latviešu ģimeni. Nevar katru, kurš nēsāja vācu uniformu, pat ar SS zīmotnēm, uzskatīt par nacistu. Latviešus nacionālsociālistiskajā partijā neuzņēma. Leģions tika veidots, pārkāpjot starptautiskās tiesības – tajā mobilizēja un vārds brīvprātīgais lielākoties bija tikai aizsegs. Jā, bija arī brīvprātīgie – daži bija izmisuši, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta bez pretošanās, daži vēlējās atriebties par aizvestajiem vai nogalinātajiem tuviniekiem, bet tie neveidoja vairākumu. Ja būtu tik vienkārši, tad kā izskaidrot, ka pēc kara daudzi bijušie leģionāri devās mežos, lai gaidītu angļus kā atbrīvotājus? Nacistu atbalstītāji to nedarītu.

Ļaunums bija gan nacisms, gan komunisms

Citur pasaulē nav viegli izprast mūsu attieksmi pret leģionāriem, īpaši tādās valstīs kā Lielbritānija, kura vienu brīdi vienatnē cīnījās pret nacistisko Vāciju, grūti to saprast Francijā, Nīderlandē, Dānijā un Norvēģijā – valstīs, kuras pārdzīvoja nacistisko okupāciju. Viņiem šķiet nepieņemami, ka jāgodina tie, kuri cīnījās pretējā pusē un attālināja viņu atbrīvošanas dienu.

Austrumeiropas un Somijas, bet īpaši Baltijas valstu vēsture, ir atšķirīga, un lielā mērā tieši no vēsturniekiem ir atkarīgs, kā mēs izstāstīsim savu pagātnes stāstu. Tas jādara godīgi, bez izskaistinājumiem. Vēl ir jāiegulda liels darbs, lai pasaule saprastu, ka ļaunums bija gan nacisms, gan komunisms, un nav iespējams izmērīt, kurš bija ļaunāks. Viens ļaunums nevar būt labāks par otru, lai gan tāds uzskats joprojām pastāv.

Mēs – latvieši – to zinām, kā neviens cits. Jautājums vienīgi, vai šādi piemiņas pasākumi kā 16. marts ir pareizākais veids, kā par to stāstīt pasaulei. Pasaule maz zina par to, kas notika Baltijas valstīs. Lielajā kara stāstā Baltijas valstu okupācija 1940. gadā šķiet sīka un maznozīmīga. Jāsaprot arī, ka Krievija joprojām aktīvi kropļo vēstures izpratni un šīs valsts spēcīgā propaganda sasniedz daudzas ausis.

Zaldāts cīnās, lai paliktu dzīvs

Man nepatīk, ja šis datums tiek izmantots politiķu spēlēs, tajā pašā laikā brīvā valstī katram ir tiesības pieminēt savus tuviniekus un tautas traģēdiju. Kad 90. gados vēl bija dzīvi daudzi bijušie leģionāri, šādi pasākumi bija saprotami, tagad šī diena sāk ieiet nepareizās sliedēs – to sāk izmantot cilvēki, kuru nodomi ne vienmēr ir godīgi. Tolaik tas bija skaidrs – turpat piecdesmit gadus bijušajiem leģionāriem nebija tiesību pateikt, ko viņi domāja patiesībā – viņiem bija jādzīvo ar uzspiestu nacistu zīmogu.

Tad nāca Atmoda, un viņi beidzot varēja runāt. Jautājums bija un joprojām ir par to, ko šie cilvēki, kuri devās pie pieminekļa, gribēja pateikt? Vai viņi vēlējas teikt: “Nacisma lieta nemaz tik slikta nebija, bija vērts par to karot!”? Nē, šie cilvēki vēlējas teikt: “Mēs nekarojām par nacistiem, tikai baidījāmies, ka atgriezīsies tie, kuri jau reiz okupēja mūsu zemi!”. Bet visvairāk taisnības, manuprāt, ir kādam sirmam kungam, bijušajam leģionāram Ādolfam Avenam, kurš uz jautājumu: “Par ko jūs cīnījāties?”, atbildēja: “Zaldāts cīnās, lai paliktu dzīvs!”. Lielākā daļa šo cilvēku tikai vēlējās palikt dzīvi starp diviem dzirnakmeņiem, kas samala viņu dzīves.

Nenoliedzami, mums ir nepieciešama diena, kad pieminēt latviešu karavīrus, bet jāatceras, ka mums  ir daudz nozīmīgu datumu, piemēram, 22. jūnijs – Cēsu kauju atceres diena, kas varētu kļūt ar par dienu, kad pieminām ikvienu karavīru, ir 11. novembris – Lāčplēša diena, kad atceramies uzvaru pār Bermonta karaspēku.

16. martu aktualizē ne tikai politiķi, bet arī pompozā 9. maija, dienas, kas Latvijai atnesa atkārtotu okupāciju, svinēšana. Jāatceras, ka visa pārējā pasaule Otrā pasaules kara beigas atzīmē 8. maijā, turklāt ne ar pompozām un skaļām svinībām, bet ar cieņpilnu piemiņu. Līdzīgi būtu jāizturas arī pret 16.martu.

 

Autors ir vēsturnieks, Biznesa augstskolas “Turība” profesors