Par Latgales rebrendingu

Daži komentāri par Arvīda Barševska komentāriem.

Kad Otrā pasaules kara laikā nacistiskā Vācija okupēja Latviju, daudzi cerēja, ka pēc padomju okupācijas gada atkal būs iespēja atgriezties pie savas valsts. Tā vietā nacisti drīz aizliedza izmantot ne tikai nacionālo simboliku, bet arī vārdu Latvija centās izņemt no sabiedriskās apziņas telpas. Viņi radīja Ostlandi. Nacistu mērķis tagad ir skaidri zināms – tāda Latvija uz pasaules kartes vairs nebija paredzēta, tāpēc tika ieviests “ģeogrāfisks nosaukums” (A. Barševskis) Ostlande. Lai tautas apziņā vārds Latvija lēnām izzustu.

Vārda Latgale uzbāzīga aizstāšana ar Austrumlatvija Daugavpils Universitātes potenciālajā nosaukumā, man atgādina līdzīgu vēlmi. Turklāt šoreiz blakus vārdam Latgale tiek iznīcināts arī vārds Sēlija – rektors apgalvo, ka jaunā augstskola būs domāta gan Latgalei, gan Sēlijai. Vai mums Sēlijas arī vairs nebūs, tā tagad arī tiks pabāzta zem Austrumlatvijas nosaukuma? Latvija tiešām kļūst bagātāka noplicinot tās kultūrvēsturisko ainavu?

Barševski pat vairs neapmierina Daugavpils nosaukums, kuru esot degradējusi BBC bēdīgi slavenā filma (intervija LA). Nepieciešams rebrendings. Cik tālu var aizdomāties? Ja, kāds apmelos Latviju (un Krievijas propaganda to dara nemitīgi), tad mums vajadzēs rebrendingu? Nevis turpināt lepni nest savu vārdu, par spīti neliešu šķavām. Patiesi liekas, ka cienījamais rektors ir aizmaldījies, meklējot argumentus savai pozīcijai.

Rektors uzskata, ka pārmetumi augstskolas nosaukumam un viņa nelikumīgajam trešajam rektora termiņam ir ideoloģisku pretrunu dēļ – saistībā ar Latgales simtgades kongresu.

Pirmkārt, Barševskim nav pieņemams, ka “kongresā izsvilpa eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura prezentēja izcili sagatavotu ziņojumu”. Man ir savs viedoklis par cienījamās eksprezidentes runu. Bet es neesmu vēsturnieks, tāpēc publiski to nepaudīšu un neieteiktu to darīt Barševska kungam, kurš arī nav vēsturnieks. Es labprāt dzirdētu, piemēram, Jāņa Stradiņa viedokli, vai citu autoritatīvu vēsturnieku viedokļus. Kā raidījumā “Vīnuoti, tok na vīnaidi” teica vēsturniece Inese Runce, mēs nevaram nosodīt eksprezidentes runu, jo Latgales vēsture tik maz pētīta un kvalitatīvi aprakstīta, ka atver telpu dažādiem interpretāciju kāzusiem.

Daļas Kongresa dalībnieku reakcija uz Vairas Vīķes-Freibergas vārdiem bija demokrātiska. Varbūt tā bija nekulturāla, bet tā bija demokrātiska, un tādas reakcijas reizēm gadās. Nesen pat bija precendents pie Rīgas pils ar esošo prezidentu. Jā, reizēm cilvēki tā izrāda savu neapmierinātību. Patīk mums vai nepatīk, bet prezidenta amats automātiski nenozīmē nekritisku pielūgsmi. Vienu lietu gan es eksprezidentei atļaušos pārmest, kad viņa, reaģējot uz svilpieniem zālē, atļāvās uzreiz šos cilvēkus pielīdzināt boļševiku iesūtītiem provakatoriem, atverot slūžas līdzīga veida apvainojumiem par Latgales Kongresa dalībniekiem. Psiholoģiski, kā dabīgu aizsargreakciju es to saprotu un varu pat attaisnot, taču tāda līmeņa politiķiem būtu jādomā par savu izteikumu sekām.

Bet apšaubu, ka savas reputācijas aizstāvībai cienījamai eksprezidentei ir nepieciešami tādi augstās morāles bruņinieki, kas sashēmojuši sev amatiņu, kā Barševskis.

Otrkārt, Latgales Simtgades kongresa rezolūcija “tapa slepeni un tika pieņemta diezgan šaurā pārstāvju lokā”. Šķiet, rektora kungs pazīst drēbi, jo var salīdzināt ar atklātības līmeni, kādā pats veic DU reorganizāciju. Kāpēs rezolūcijas projekts nebija tieši saskaņots ar Barševski un viņa domubiedriem, nezinu. Visticamāk tāpēc, ka rezolūcijas teksts lielākoties ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējo Vispasaules latgaliešu konferenču tekstiem. Tas atšķiras tikai ar to, ka pirmo reizi latgaliešu prasības izskanēja pa visu Latviju.

Trešais Barševska nepieņemamais punkts ir, ka rezolūcijā “iekļauti atsevišķi jautājumi, kas traktējami gandrīz kā otras rakstu valsts valodas statusa piešķiršana latgaliešu rakstu valodai”. Beidzot esam sagaidījuši pirmo iebildi, kas attiecas uz rezolūcijas saturu. Lūdzu, vajag atvērt šo punktu un diskutēt, kas ir nepieņemami un kā to risināt. Nevajag baidīties no diskusijām. Kaut te arī ir ko iebilst, jo latgaliešu rakstu valodas statuss jau ir definēts valsts likumdošanā. Es, piemēram, esmu pret divvalodību sabiedriskā telpā.

Manā skatījumā, Latgales teritorijā vajadzētu dominēt uzrakstiem latgaliešu valodā. Un bez tulkojuma latviešu literārajā valodā. Latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids.

Tas nozīmētu, ka Latgales teritorijā mēs lietojam latviešu valodu tās latgaliskajā veidā. Šos tulkojumus bieži uzspiež Valsts valodas centrs. Aizstāvot latviešu valodu, realitātē viņi uzspiež divvalodību, kas, manuprāt, ir liela kļūda un var izprovocēt nevēlamas problēmas. Mēs taču sapratīsim uzrakstu: “BREIVEIBYS ĪLA” bez tulkojuma?

Bet jebkurā gadījumā paldies Barševska kungam par kritiku, jo par šo jautājumu ir jābūt plašām un skrupulozām publiskām debatēm, lai izvairītos no nevēlamiem riskiem. Norvēģijā tas ir spīdoši izdevies, kāpēc Latvijā lai nesanāktu. Mēs neesam sliktāki.

Rezumējot, mums nav ideoloģisku nesaskaņu, mums vienkārši ir dažādas izpratnes par demokrātiju. Lai kā rektors slēptos dažādos argumentu labirintos, domāju, ka visiem skaidrs, ka rebrendinga vienīgais iemesls ir nauda, kas slēpjas aiz DU. Kāpēc par labāko naudas plūsmas apsaimniekotāju (runas klīst par lieliem parādiem u.c.) augstajā galā ir nozīmēts Barševskis, tas jau ir citas dabas jautājums, kam ar ideoloģiskām pretrunām nav nekāda sakara.

 

Autors ir režisors