Ārsts – bērns – vecāki: biežākie klupšanas akmeņi savstarpējā saskarsmē

Kas nepieciešams sadarbībai starp dažādām pusēm, kad nonākam ar bērnu slimnīcā?

Regulāro ārsta vizīti uztveram kā konsultāciju, uzņemšanā pretendējam uz kvalitatīvu pakalpojumu, sagaidot tūlītēju, nedalītu uzmanību, izpratni un līdzcietību. Tomēr, neskatoties uz šīm ekspektācijām, vecāku vidū arvien tiek tirzāta ārstu augstprātība, neinformēšana, neiecietīga un pat nemūsdienīga izturēšanās pret bērniem.

Kā noskaidrojas, bez it kā sīkumainām nepilnībām sistēmā paši vecāki arī ir tie, kas mēdz ietekmēt ārstu attieksmi. Mediķi saskaras ar pieprasošu intonāciju, vajadzību uzstādījumiem, neuzticību, vainīgo meklēšanu un pārsteidzīgu mediju iesaistīšanu.

Pieprasošie vecāki

Bērnu slimnīcas Neatliekamās palīdzības un observācijas pārstāve Dr. Zanda Pučuka min, ka viens no iemesliem vecāku agresīvas uzvedības izvirdumiem un aizdomu pilnai attieksmei ir plašsaziņu līdzekļos lasītais vai redzētais, kur parasti tiek atspoguļots vienas puses viedoklis, veicinot netaisnīgu priekšstatu par slimnīcu. Līdz ar to vecāki apbruņojas ar aizsardzību pret visu, ko viņiem vaicā, stāsta vai piedāvā medicīnas personāls.

Liela daļu vecāku “pēc palīdzības vēršas ar “mums vajag” un ar pārliecību, ka paši zina, pēc kā tieši, kādām procedūrām vai pārbaudēm ir atnākuši. Ārstiem atliek tikai pasniegt konkrēto pakalpojumu.” Dr. Pučuka to pieskaita pie kārtas numuriņiem pieradināto klientu attieksmi, gluži kā veikalā vai bankā. “Diemžēl tas “uzvelk” jau pašā sākumā, un saruna neievirzās kontruktīvā gultnē.”

Daktere piemin arī vecāku kategoriju, kuri psiholoģiski nespēj pieņemt un atzīt sevis pieļauto kļūdu bērna pieskatīšanā vai uztura režīmā, kas bijis par cēloni traumai vai cita veida saslimšanai. Līdz ar to tiek meklēti vainīgie un atbildīgie ārstējošo vidē. Zanda Pučuka stāsta, ka vismaz reizi mēnesī nākas izsaukt apsargu, kura klātbūtne savā ziņā disciplinē agresīvi kliedzošus un draudošus aizbildņus.

Pacients vai klients

Pretēji vecāku izjūtai par “klients – pakalpojums” attiecībām slimnīcu vidē ārsti tai izrāda zināmu pretestību. Viņuprāt, “klientam vienmēr taisnība” nevar pielāgot pacientam, jo vecāki tomēr nāk pēc palīdzības un padoma, kur paši nevar līdzēt.

Baiba Apkalna, klientu apkalpošanas speciāliste veselības aprūpes jomā un RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžas projektu eksperte, stāsta, ka šis jautājums ir aktuāls visā pasaulē. “Pacients tiešā tulkojumā no latīņu valodas ir tas, kurš “ciešas, ļaujas”, bet klienta jēdzienu raksturo iespēja izdarīt izvēli, kas noteikti dominē privāto medicīnas pakalpojumu jomā. ”

Taču, kā atgādina B. Apkalna, jēga ir nevis terminos, bet tajā, ko mēs sagaidām no šīm attiecībām. “Mūsdienu pacients vēsturiski līdz šim nekad nav bijis tik labi informēts un zinošs kā tagad, tomēr joprojām savu izvēli nodos ārsta zināšanu, atbildības un lemšanas varā.” Ārsts no citām profesijām atšķiras ar to, ka viņa zināšanas un praktiskā darbība saistītas ar cilvēkam pašu dārgāko, proti, dzīvību un veselību. Neskatoties uz cenšanos ārstēšanu pielīdzināt citiem pakalpojumiem, paļaušanās uz ārstu vērojama arī mūsdienās.

“Pasaules praksē cenšas veicināt atbildības dalīšanu starp ārstu un pacientu. Savukārt pie mums nevar ignorēt tradicionāli ieviesto medicīniskās vidi, kuras pamatā ir nosacīts varas un pakļautā modelis. Ārsts kā primārais atbildības nesējs, bet pacienta līdzdalība lēmumu pieņemšanā nereti ir ļoti ierobežota vai netiek piedāvāta nemaz. ”

Runājot tieši par vecāku un ārstu attiecībām, Baiba Apkalna uzskata, ka pediatrija ir tā situācija, kurā būtu skaidri nošķirams: bērns kā pacients, bet vecāks kā klients. Piemetinot, ka jebkurām attiecībām, vēl jo vairāk, ja vēlas vilkt paralēles ar vēlamo biznesa vidi, būtu jābalstās uz abusēju laipnību un cieņu.

Pediatrijas īpatnība: emocijas

Kā stāsta bērnu aprūpes māsa un lektore RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžā Ilze Gaile, pediatrijas pamatā ir attiecību trijstūris: ārsts, bērns un vecāki, kur pēdējais bieži ir situācijas sarežģītais elements. Bērnu aprūpes mediķi bieži nolemj mainīt savu specializāciju, jo gluži vienkārši netiek galā ar vecākiem.

Ilze Gaile piekrīt, ka emocionalitāte pieskaitāma pie pediatrijas īpatnībām. “Īpaši nopietnākās saslimšanās daļa vecāku saslimst kopā ar bērnu stiprās psihiskās piesaistes dēļ. Var uzskatīt, ka mātes tajā brīdī kļūst par daļu no pacienta.”

I. Gaile ar 35 gadu pieredzi bērnu aprūpē, zina, cik nogurdinoši ir atbildēt uz vienu un to pašu jautājumu vairākas reizes. Vecāki reizēm dzird tikai intonāciju, citkārt tikai daļu no atbildes, jo ir pārbijušies un emocionāli ļoti sakāpināti. Rezultāts ir bieža informācijas atkārtošana. Mediķiem tas būtu jāpieņem kā fakts, nevis jāuztver kā zināšanu pārbaudīšanu vai salīdzināšanu. Nevar ignorēt arī cilvēcisko faktoru. Pārdegšana un depresija ir viena no izplatītākajām kaitēm šajā nozarē.

Komunikācija: vājais posms

Baiba Apkalna ir pārliecināta, ka no vecāku satricinājuma un dusmu epizodēm pret personālu varētu izvairīties ar piecu minūšu ilgu sagatavojošu informāciju par procedūras gaitu, tās veicinošiem vai kavējošiem aspektiem.

Gluži vai katram vecākam ir stāsts par traumatisku pieredzi, kad, nepaskaidrojot iemeslus, personāls strauji un neparedzēti paņem kliedzošu bērnu, lai veiktu potes, šuvumus vai sarežģītākas operācijas.

Baiba Apkalna dalās savās sajūtās pēc tam, kad viņas raudošā meita pēkšņi tika izcelta no rokām un aiznesta uz plānotu operāciju: “Vispirms mani pārņēma niknums uz personālu. Kļuvu kareivīga un centos skaidroties, bet joprojām neviens tā arī neuzskatīja par vajadzīgu pastāstīt, kāpēc nedrīkstu būt klāt un mierināt savu bērnu.” Tikai pēc laika Baiba pati sāka racionāli izvērtēt: “Sanitāro apstākļu dēļ tas tiešām nebūtu pareizi. Lai gan, par to padomājot iepriekš, varētu noorganizēt nepieciešamo apģērbu. Tomēr seko nākamais risks – mans ģībonis ar visām neērtībām.” Tā varētu būt bijusi saprotama atbilde, uz kuru, visdrīzāk, māmiņa nereaģētu ar klaju neizpratni vai nesavaldību.

Lektore Ilze Gaile piekrīt, ka konflikti visbiežāk rodas no nepilnīgas komunikācijas, “vecākiem nav atbildēts viņiem saprotamā veidā, netika lieku reizi atkārtots vai arī vecāki paši vilcinās pavaicāt, nezinot kā, vai pie kā vērsties.” Viņa ir pārliecināta, ka godīgi stāstīt, rādīt, paskaidrot un atbildēt ir pamats veiksmīgai ārstu un vecāku sadarbībai.

Attiecības caur vecākiem

Viens no ārsta darba apgrūtinājumiem bieži kļūst vecāku uzmācīgā runāšana bērnu vietā. Piemēram izvaicājot pacientu par sāpju vietām vai traumas apstākļiem, ir vecāki, kas nekavējoties iejaucas. Tas savukārt būtiski ietekmē ārsta kontakta dibināšanu ar pacientu, kas var būt pat izšķiroši precīzas medicīniskās ainas noskaidrošanā un turpmākajā ārstēšanā. Tai skaitā izteikti pāraprūpes gadījumi, kad bērnam pašam netiek dota iespēja veikt reālo saskarsmi vai izpildīt elementārus mediķu norādījumus vecāku pārspīlētas iejaukšanās dēļ.

Ilze Gaile uzskata, ka mediķi varētu to atrisināt bez asu vārdu pārmaiņas: “Mammai tajā brīdī var iedot citu uzdevumu, piemēram, aizpildīt anketu. Noteikti uzklausīt mammas sakāmo, bet pēc tam ierosināt uz brīdi arī viņu paklausīties pacienta papildinājumos.”

Problēmsituāciju var radīt arī pretēja tendence: vecāku neiesaistīšanās jeb slikts kontakts ar paša bērnu. Vēl, visdrīzāk, neapzinātas, metodes pielietošana ir bērnu iemānīšana situācijā ar pielabināšanu un bezsāpju situācijas apsolīšanu. Tādā veidā jaunais pacients absolūti zaudē interesi turpmāk sadarboties ar ārstu. “Tik ļoti noderētu vecāku iedrošinājums vai paskaidrojums par gaidāmo nepatīkamo vai sāpīgo manipulāciju. Sadzīvē lūdzam aizdomāties, pirms biedēt savu atvasi ar “vedīšu pie daktera ar lielo šprici”,” iesaka Zanda Pučuka.

Saziņas ABC trūkums

Kā atzīst Dr. Gunita Pētersone, “tas, kā reaģējam, patiesi atkarīgs tikai no mūsu katra personīgās prasmes komunicēt. Īpaši grūti tas ir jaunajiem mediķiem, mācoties saskarties ar situācijām un personu tipiem. Tas ir katra mediķa pieredzes, prakses un pārliecības jautājums. ”

Iespējams, vecāki reiz pieņems realitāti, kur nebūt ne visi ārsti spēj būt lieliski komunikatori, un par tādiem nekļūst pat pēc 6-12 gadu ilgas studēšanas. Pieļausim, ka nemaz nav iespējams sasniegt tādu meistarību, proti, ar nomierināšām un smalkjūtīgām spējām vadīt dialogu, paralēli aprūpējot savu 95. pacientu un klientu 24 stundu maiņā.

Un tomēr nevaru atvairīt domu, ka jābūt kādam atrisinājumam šādā publiskās saskarsmes situācijā, kur abām pusēm vienlīdz rūp pacienta atveseļošanās. Īss jautājumu un atbilžu kodekss jeb saziņas, informācijas apmaiņas ABC dotu iespēju gan ārstam, gan vecākam vismaz sākt produktīvu sarunu arī kritiskā brīdī.

Katrā ziņā, manai, un skaidri zinu, arī citu mammu savaldībai un saprātības noturēšanai noderētu pirmā iniciatīva no mediķu puses ar secīgiem jautājumiem, norādījumiem un skaidrojumiem.

Uzticība, sadarbība un izvēle

Ilze Gaile vēlas uzsvērt, ka vecāku uzticība speciālistam un ārstējošajai brigādei arī ir svarīgs kvalitatīvas saskarsmes priekšnoteikums: “Medicīniskās diagnozes un ārstniecības metodes būs vienas un tās pašas, vienīgi ārstu pieejas atšķiras.” Kādreiz to neizprotot, vecāki mazo pacientu vadā pie neskaitāmiem ārstiem, pakļaujot bērnu nepārtrauktai vides maiņai. “Bērnam tas nereti izpaužas psihoemocionālos traucējumos, piemēram, citkārt komunikabls un drošs bērns atsakās runāt, ir agresīvs, raudulīgs vai ar miega problēmām.”

Bērnu privātprakses ārste, Ilze Silanža ir vienisprāti: “Savstarpēja uzticēšanās, atklātība un sadarbība ir svarīga, jo neviena saslimšana neiet gludi. Tā nav vienpersoniska saskarsme. Ideāli, ja ir reāla pieeja, abiem vecākiem iesaistoties, jo vecāki ir tie, kas pieņem gala lēmumu.”

Tiekšanās pēc tādas pašas sadarbības ir arī Neatliekamās palīdzības nodaļā, apgalvo Zanda Pučuka. “Laiki un paaudzes mainās, ārstam vairs nav zināma “vienīgā patiesība”. Esam par kopīgu lēmumu pieņemšanu. Vecāki savu bērnu pazīst vislabāk, un tas ir ļoti svarīgi. Vienmēr aicinām runāt ar personālu, nākt ar atvērtu sirdi un vēlmi sadarboties.”