Ārsts – bērns – vecāki: biežākie klupšanas akmeņi savstarpējā saskarsmē

Vedot bērnu pie ārsta, ceru sagaidīt ārstnieciska rakstura palīdzību, nevis juristu vai grāmatvedi, kur galvenais uzdevums ir nodrosināties pret iespējamiem negadījumiem.

Vēl – ir situācijas, kurās pacients ir absolūti neaizsargāts un uztic ārstam visdārgāko. Ir lieki teikt, ka arī no ārsta tiek gaidītas kādas cilvēcīgas kvalitātes.

Par sevi un vecākiem runāt būtu aplam, jo manējie ir ārsti, un viņu sarunas manas saslimšanas gadījumā bija kā kolēģiem ar kolēģiem.

Taču mācījies no tā esmu.

Viens – es eju pie ārsta pats un vedu bērnus ārstēt vai padomu lūgt, nevis MĀCĪT ārstu! Ārsta pienākums ir ārstēt nevis iesaistīties izglītības papildināšanā. Sarunai jābūt, bet saruna nevar traucēt ārsta darbu!

Otrs – sabiedrība top arvien “treknāka un domāsanā kūtrāka”. “Ja es maksāju, man pienākas un…” Ejot pie ārsta, cilvēki neiet pie nolīgta kalpotāja.

Trešais – emocijām nav vietas, jāskatās, kā novērst problēmu, neradot citas.

Patlaban, kad par jebko var sūdzēties jebkur, būtu laiks atteikties no nevajadzīgu papīru smērēšanas, laiku veltot konsultēšanai un ārstēsanai. Tas nevar palikt vārdu līmenī, ja melš par veselības sistēmas izmaksām, jāpalūko, cik izmaksā pappīrrakste un šīs pappīrrakstes kontrole. Cik lieku mutu mums ir veselības sistēmā, kas pašas sacer, ko tām darīt???

(Piebilde par tekstu – savulaik vārds vecāki netika lietots vienskaitlī un “ekspektācijas” ir svešvārds. Ļoti griež ausīs… “Vecāks” ir īpašības vārds!)