Šī nav telefona saruna

Slepeno dienestu pētnieks Andrejs Soldatovs par totālo izsekošanu Krievijā

Paradoksāli un arī ironiski, ka bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieks Edvards Snoudens, kas patvēries Krievijā, 2014.gadā rakstīja – Andrejs Soldatovs ir, «iespējams, visievērojamākais Krievijas spiegošanas aparāta kritizētājs (kurš pagājušogad vairākkārt kritizējis mani)…».

Soldatovs ir mēģinājis tikties ar Krievijas specdienestu aprūpēto pārbēdzēju, taču neveiksmīgi. Viņa kritika skandalozi slavenajam «trauksmes cēlājam» bija par to, ka viņš klusē par Krievijas specdienestu totālās izsekošanas metodēm. Taču Snoudenam taisnība, ka Soldatovs tās pārzina droši vien labāk nekā jebkurš cits žurnālists.

Arī Putina režīms ir novērtējis Soldatova zināšanas par Krievijas specdienestu slepeno mašinēriju. 2002.gadā Krievijas Federālais drošības dienests bija ierosinājis pret viņu krimināllietu «par valsts noslēpuma izpaušanu», bet kopš 2008.gada pieredzējušais žurnālists vairs nav vēlams Krievijas preses izdevumos.

Toties viņš ir biežs viesis The Guardian, Foreign Affairs, Amerikas Balsī, Radio Brīvā Eiropa, citos Rietumu medijos un drošības jautājumiem veltītās starptautiskās konferencēs. 28.septembrī Stokholmas Ekonomikas skolā Rīgā Soldatovs prezentēja kopā ar ilggadējo līdzautori Irinu Boroganu uzrakstīto grāmatu Sarkanais tīmeklis par Krievijas «digitālo diktatoru» politiku un darbības metodēm internetā. Soldatovs intervijā Ir stāsta, kā Krievijā darbojas totālā izsekošana un kā Kremlis ar privātfirmu rokām organizē kiberuzbrukumus ārzemēs.

Padomju laikos telefonsarunās bija populāri teikt, ka “šī nav telefona saruna”. Tagad zinām, ka VDK tomēr nebija tik plašu tehnisku iespēju, lai noklausītos visus un vienmēr. Kā ir pašlaik Krievijā?
Tehniskas grūtības joprojām ir, it īpaši saistībā ar internetu, kas attīstās tik strauji, ka Krievijas specdienesti netiek līdzi. Tas ir labi redzams no pēdējā laika, tā teikt, likumdošanas iniciatīvām. Lai nav jāieslīgst tehniskās detaļās, var teikt, ka galvenā problēma ir – Krievijas specdienesti arvien paliek no VDK laikiem mantotu priekšstatu gūstā. Ja visā pasaulē tagad attīstās tā dēvētā masu izsekošana, tad Krievijas specdienesti paliek tā dēvētās mērķētas izsekošanas piekritēji. Proti, vispirms izvēlas cilvēku, kuram jāseko, un tad viņu izseko.

Rupji runājot, piemēram, sākotnēji vajag aktīvistu vai opozicionāru, vai citādi jums interesantu cilvēku sarakstu, un tikai pēc tam ieslēdzat visus izsekošanas līdzekļus, lai kontrolētu viņu saziņu. Citur pasaulē, protams, arī izmanto šādu pieeju, taču pēdējo gadu tendence ir pretēja – tā dēvētā masu izsekošana, kad speciāli tehniski līdzekļi, speciālas datorprogrammas analizē cilvēku internetā rakstīto vai viņu runāto un uzrāda specdienestiem konkrētus cilvēkus. Taču tas ir pilnīgi cita tehniskā līmeņa uzdevums, kam vajag milzīgas skaitļošanas jaudas, ļoti labu programmu nodrošinājumu, kāda Krievijas specdienestiem nav.

Tāpēc tāds interesants fakts – pēdējā laikā Krievijā bijis diemžēl diezgan daudz tiesas spriedumu cilvēkiem, kuri kaut ko uzrakstījuši sociālajos tīklos. Kā noskaidrots, ir divi iemesli, kāpēc šie cilvēki represēti. Vai nu viņi jau bija kādos vietējo FSB (Federālā drošības dienesta – FDD) vai tā dēvēto centru cīņai ar ekstrēmismu “melnajos sarakstos”, vai nu, kas vēl vairāk atbilst padomju praksei, par viņiem uzrakstīja ziņojumus cilvēki, kuri ar viņiem lamājās sociālajos tīklos. Kā redzam, tehnoloģiskās komponentes šeit nav.

Taču, ja Krievijas specdienesti jau zina, kuram jāseko, tad tiem ir visas iespējas organizēt elektronisko izsekošanu. Jo Krievijas izsekošanas sistēma pēc būtības ir ļoti totalitāra un paredz totālu komunikāciju kontroli tādā līmenī, kāds Rietumeiropā pat sapņos nerādās.

Izskaidrojiet, lūdzu, šķietamo pretrunu starp it kā ierobežotajām tehniskajām iespējām un tomēr totalitāru kontroli.
Jautājums ir par kvantitāti. Ja rīkojat “masu” izsekošanu, tas nozīmē, ka no milzīga skaita cilvēku izskaitļojat tos dažus, kuri var radīt apdraudējumu. Tam ir vajadzīga ļoti nopietna tehnoloģija. Taču, ja sekojat nelielam skaitam cilvēku, kuri, kā jums šķiet, jūs apdraud, tad koncentrējaties uz viņiem. Arī tam vajag tehnoloģiju, taču citādu. Jā, vajag īpašus likumus, kuri ļauj bez problēmām kontrolēt viņu saziņu, taču tehnoloģiski tas nav īpaši sarežģīts uzdevums.

Krievijā tam nepieciešamie likumi acīmredzot ir.
Jā, diemžēl ir, un tie ir tieša palieka no padomju laikiem. To, kā no likuma viedokļa un tehnoloģiski organizēta izsekošana internetā vai telefonsarunu noklausīšanās sistēma, mēs esam mantojuši no VDK laikiem. Tieši par to rakstām grāmatā – ka šo sistēmu izgudroja vēl 80.gadu beigās, vienkārši padomju laikos nepaguva īstenot, ieviesa jau pēc PSRS sabrukuma.

To izgudroja telefona sarunu izsekošanai, ne jau internetam…
Jā, turklāt analogajām sakaru līnijām, nevis digitālajiem sakariem. Tolaik par kaut kādu internetu neviens nedomāja, un principā VDK darbinieki vēlējās atkārtot Austrumvācijas slepenpolicijas Stasi panākumus. Tur bija pilnīgi citi mērogi. Ja, piemēram, Maskavā VDK varēja vienlaikus noklausīties ne vairāk kā 300 telefona līniju, tad Stasi Vācijā – vismaz 4000. Pavisam cits tehnisko risinājumu līmenis. Stasi bija vienīgais drošības dienests pasaulē vai vismaz austrumu blokā, kuram ražoja īpašus magnetofonus. VDK viņus ļoti apskauda.

VDK Krievijā laikam arī izmantoja Vācijā ražotus magnetofonus.
Jā, Krievijā iepirka vācu magnetofonus Royal de Luxe. Kad parādījās pirmie videomagnetofoni, tos pārtaisīja, lai varētu izmantot noklausīšanā, jo tie varēja ierakstīt lielāku informācijas apjomu.

Viens no jūsu grāmatas perosnāžiem VDK ģenerālis Andrejs Bikovs bija atbildīgais par Rīgas rūpnīcu Alfa un Komutators tehnikas un dokumentu izvešanu uz Krieviju pēc PSRS sabrukuma. Ko īsti tolaik izveda?
Viņi izveda visu jau saražoto tehniku un visu dokumentāciju šīs tehnikas – noklausīšanās ierīču – ražošanai. Tā bija visai nopietna ražošana.

Vai Rīga bija vienīgā vieta, kur tādu tehniku ražoja visas PSRS vajadzībām?
Jā. Jo tam vajadzēja ļoti nopietnu tehnisko bāzi un labus inženierus. Piemēram, Padomju Savienībā tā arī neiemācījās ražot labas lēcas, tāpēc fotoaparātiem un speciālajai tehnikai tās pirka Vācijā. Taču kaut kādas lietas tomēr varēja uztaisīt, un tās taisīja Rīgā.

Vai izvestie bija tikai tehniskie dokumenti ierīču ražošanai, vai arī ar šo ierīču palīdzību iegūtie materiāli?
Ģenerālpulkvedis Bikovs bija tehnisks cilvēks, viņu neuztrauca izlūkošanas dati. Ar to nodarbojās, kā saprotu, citi cilvēki. Viņa vadītā Operatīvi tehniskā pārvalde nodarbojās tikai ar tehniku, viņi paši operācijas nerīkoja. Starp citu, kad viņš man piezvanīja, arī teica – tā neesot telefona saruna.

Kādas iespējas specdienestiem pašlaik ir noklausīties sarunas ārpus Krievijas?
Diemžēl vai par laimi viss ir diezgan vienkārši – tas ir atkarīgs no komunikācijām. Ir tāds jēdziens “dabiskās priekšrocības”. Amerikāņiem šīs priekšrocības ir tādas, ka caur viņiem iet milzīgas starptautiskās datu plūsmas. Vēl pavisam nesen vēstule no Maskavas uz Sanktpēterburgu varēja iet caur ASV teritoriju. Tas sniedza dabiskas priekšrocības ASV specdienestiem.

Toties Krievijai ir savas dabiskās priekšrocības, piemēram, vairāku pēcpadomju valstu internets iet caur Krievijas teritoriju, un šo satiksmi var pārtvert Krievijas specdienesti. Cita problēma saistīta ar Krievijā izdomātajiem sociālajiem tīkliem – varam izmantot Facebook, bet varam arī VKontakte. Daudzi pēcpadomju valstīs izmanto VKontakte, un arī tas sniedz Krievijas specdienestiem dabiskas priekšrocības. Mēs droši zinām, ka Krievijas specdienesti ir mēģinājuši šīs priekšrocības izmantot, jo VKontakte tīkla dibinātājs Pāvels Durovs pirms pāris gadiem publicēja dokumentus, kā Federālā drošības dienesta darbinieki pieprasīja viņam datus par tiem Ukrainas lietotājiem, kuri protestēja Maidanā. Tāpēc jāskatās, kur iet dati. Tur, kur iet, ir iespējas. Kur ne, tur iespēju nav.

Kas ir SORM jeb operatīvo meklēšanas pasākumu sistēma, kas esot uzstādīta visos interneta pakalpojumu sniedzēju uzņēmumos?
Tā ir absolūti totalitāra sistēma, jo paredz vienas un tās pašas informācijas daudzkārtēju kontroli. Katram interneta pakalpojumu sniedzējam, katrai telekomunikāciju kompānijai Krievijā ir pienākums uzstādīt SORM kasti. Reizēm tas aiziet līdz pilnīgam absurdam. Piemēram, universitātes iekšējais tīkls no likuma viedokļa arī ir atsevišķs pakalpojumu sniedzējs, tāpēc universitātei ir jāuzstāda savs SORM.

Kas ir tajā kastē?
Tehniski tā ir diezgan vienkārša ierīce, jo tās uzdevums nav vis veikt kādas sarežģītas manipulācijas ar informācijas plūsmu, bet gan to tikai kopēt un pa kabeli novadīt uz vietējo FDD biroju. Tās ir kā durvis, kas atver pieeju visai informācijai. Tas atšķiras no, teiksim, Rietumeiropas pieejas, kur, protams, arī ir savas informācijas pārtveršanas sistēmas, taču ne tikai tiesiski, bet arī tehniski tās izskatās citādi.

Lai neieslīgtu detaļās, atšķirība ir sekojoša.gan Rietumeiropas ETSI, gan ASV CALEA sistēmā ir divi kabeļi, ar kuriem, teiksim, policija savienota ar kādu interneta pakalpojumu sniedzēju. Vienu kabeli izmanto, lai nosūtītu tiesas orderi pakalpojumu sniedzēja uzņēmuma darbiniekiem, kuri redz savos ekrānos, ka viņiem lūdz uzstādīt kontroli pār konkrētiem telefona numuriem vai interneta lietotājiem, un tad to paši arī izdara. Ļoti svarīgi ir uzsvērt, ka informāciju pārtver telekomunikāciju uzņēmuma darbinieki. Un tad viņi izmanto otro kabeli, lai nosūtītu atpakaļ pārtveršanas rezultātus.

Krievijā ir tikai viens kabelis. Un to neizmanto, lai nosūtītu tiesas orderi, jo Krievijas sistēmā pārtveršanu veic nevis telekomunikāciju uzņēmuma darbinieks, bet gan FDD darbinieki. Tātad šo kabeli viņi izmanto tikai durvju atvēršanai. Pēc tam, sēdēdami savā tā dēvētajā SORM vadības punktā jeb PU SORM, ievada komandas un redz visu, kas notiek pakalpojumu sniedzējā, turklāt pakalpojumu sniedzējam nav nekādu iespēju vispār uzzināt, kādu informāciju noņem no viņa servera, jo viņam nav pielaides valsts noslēpumam, līdz ar to viņam neviens arī neparāda tiesas orderi.

Tas mums tāds smieklīgs stāsts. Jo, kā redzam, no vienas puses tehniski tā ir ļoti totalitāra padarīšana, taču juridiski 90.gados tomēr gribēja izveidot sistēmu, kura būtu līdzīga demokrātiskajai, tāpēc izdomāja, ka tiesas orderi tomēr vajag. Taču tad vēl mazliet padomāja un izlēma – izdarīsim tā, lai FDD darbiniekam būtu pienākums saņemt tiesas orderi, taču nebūtu pienākuma to kādam rādīt.

Kad konferencēs vai citur runāju ar FDD vai sakaru darbiniekiem, viņi vienmēr saka – mēs ne ar ko neatšķiramies no Amerikas, mums arī ir prasība, ka jābūt tiesas orderim! Taču to neviens nedrīkst redzēt, atskaitot viņu priekšnieku vai tiesu, ja tāda pēc tam notiek. Un viss – nav nekādas kontroles, kas notiek ar informāciju telekomunikāciju kompānijās.

Vai visu elektronisko izsekošanu veic tikai FDD? Kas notika ar kādreiz elektroniskai izlūkošanai izveidoto FAPSI?
Kad 1991.gadā dalīja VDK, Jeļcins ne pārāk labi saprata, ko darīt. Apzinājās, ka VDK jāreformē, bet nezināja, kā. Viņam šķita, ka visvienkāršāk būs to sadalīt gabalos, un rezultātā viņam būs amerikāņu parauga izlūkdienestu kopiena ar daudziem dažādiem izlūkdienestiem. Tāpēc FDD tika izveidots kā viena struktūra, bet elektroniskā izlūkošana, kas bija divas VDK pārvaldes, tika nošķirta kā atsevišķs dienests – Valdības sakaru un informācijas federālā aģentūra jeb FAPSI. Līdzīgi bija ar daudzām jomām, piemēram, bunkuru apsardze – vēl viens dienests, prezidenta apsardze – vēl viens, robežu aizsardzība – vēl cits.

Taču starp abām šīm struktūrām – FSB un FAPSI – bija, es teiktu, zināms teritoriju nodalījums. FAPSI sākotnēji ietilpa VDK pārvaldes, kuras atbildēja par ārējo elektronisko izlūkošanu, tāpēc aģentūra turpināja nodarboties pirmām kārtām ar to, kas notika ārzemēs. Tā kā viņi bija labi kriptogrāfi, tad kontrolēja arī datu aizsardzības līdzekļu tirgu. FDD sākotnēji tika veidots kā specdienests darbam tikai valsts iekšienē. Vēlāk tas mainījās, taču tāda bija iecere. Tāpēc FDD atbildēja par SORM sistēmu. Kādu laiku šāda darba dalīšana bija.

Taču kopš PSRS sabrukuma pagājuši 25 gadi, daudzas lietas ir mainījušās, tajā skaitā arī FAPSI liktenis. 2003.gadā FAPSI arī sadalīja divās daļās – vienu pievienoja prezidenta apsardzei, otra un viskaujinieciskākā saplūda ar FDD. Tāpēc pašlaik, ja runājam par interneta kontroli, jārunā pamatā par FDD.

Ko nozīmē pašlaik notiekošie gan struktūru, gan kadru pārkārtojumi Krievijas drošības dienestos?
Tagad jau ir runa par Valsts drošības ministrijas atjaunošanu. Mēs atkal atgriežamies pie termina “valsts drošība”. Tas, protams, ir ļoti skumji.

Desmit gadus kopš 2000.gada Putins visas padomju retorikas ietērpā mēģināja izdomāt pilnīgi unikālu specdienestu ar unikālām funkcijām, kuru VDK patiesībā nebija. Viņš tiešām vēlējās izveidot FDD par jaunu muižniecību. Par struktūru, kurai ne tikai, nu, tur jāmedī spiegi un jācīnās pret terorismu un tā tālāk, bet kura būtu gan valsts intelektuālais spēks, kas izdomātu valstij ideoloģiju, gan arī kadru rezerve, no kuras ņemt ļaudis svarīgiem amatiem. Šo koncepciju viņš diezgan ilgu laiku centās īstenot.

Uzsvēršu, ka VDK nebija šāda struktūra, VDK vienmēr atradās partijas kontrolē. To ir svarīgi saprast. Mēs iedomājamies VDK kā visvarenu organizāciju, taču tā tas nebija, VDK vienmēr atskaitījās partijas orgāniem. Nevienu majoru nevarēja iecelt augstākā amatā bez sarunas CK administratīvo orgānu nodaļā. Kontrole bija stingra.

FDD bija ārpus jebkādas kontroles, tā bija pilnīgi neatkarīga struktūra, un pat tās padotība prezidentam Putinam bija ļoti nomināla, jo, ja tev nav kontroles sistēmas, kā tu zini, kas tur notiek? Man šķiet, ka vienā brīdī viņš saprata, ka ir radījis struktūru, kura neatbilst iecerētajiem mērķiem, ir maz efektīva. Sāka pakāpeniski – tas sākās pirms gada, varbūt pirms pusotra – no vienas puses, pastiprināt tās funkcijas, kuras bija tradicionālas VDK, piemēram, spiegu medīšana. No otras – atņemt FDD tās funkcijas, kuras tam bija piešķirtas 2000.gadā.

Piemēram, tagad augsta līmeņa ierēdņu vai gubernatoru amatos vairs neieceļ FDD darbiniekus, tam izmanto citus cilvēkus, kaut kādus tehnokrātus kā [jaunais prezidenta administrācijas vadītājs Antons] Vaino, bijušais Ārlietu ministrijas darbinieks, vai personiskās apsardzes dienesta darbiniekus, kas nav FDD. FDD pārstājusi būt kadru rezervuārs. Vēl vairāk – tie cilvēki, kuri bija jaunās muižniecības un FDD īpašās lomas idejas, ja var tā teikt, ideologi – tādi kā [bijušais Krievijas dzelzceļa vadītājs Vladimirs] Jakuņins vai Sergejs Ivanovs, bijušais Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs -, ir šķīrušies no saviem amatiem.

Vienlaikus ir parādījusies ideja par Valsts drošības ministrijas atjaunošanu. Man ir sajūta, ka Putins ir beidzot sapratis, ka viņam nesanāca radīt cilvēku kopu, kura būtu uzticams viņa režīma sargs no visiem apdraudējumiem. Viņš ir nolēmis sekot padomju paraugam. Tieši pašlaik varbūt pirmo reizi var nopietni runāt par to, ka viņš, iespējams, sāk domāt par kaut kādu padomju shēmu atjaunošanu specdienestiem.

Atkal pakļaut specdienestus “partijas kontrolei”?
Arī es domāju, ka viņam būs ļoti sarežģīti atrisināt jautājumu par kontroli. Kurš kontrolēs – tehnokrāti? Pašlaik tas izskatās diezgan dīvaini. Jo pašlaik ar to nodarbojas prezidenta administrācija, taču tolaik partija – PSKP – bija daudz lielāka nekā pašlaik ir prezidenta administrācija.

Un tā bija arī pavisam citāda partija nekā tagad ir Vienotā Krievija.
Jā, pilnīgi noteikti. Tātad būs jāizdomā kāds jauns kontroles mehānisms. Kāds – to es pagaidām nesaprotu.

Varbūt atkal kaut kas nesanāks?
Jā, vai arī atkal kaut kas nesanāks.

Iekšējā izsekošana ir FDD kompetencē, bet kā Krievijā organizēta darbība citu valstu datoru sistēmu uzlaušanai un troļļu fabrikas, kurām, šķiet, ir ļoti svarīga loma propagandas operācijās?
Abas jūsu minētās lietas patiesībā ir cieši saistītas. Jo tieši troļli bieži vien var būt kādas valsts sabiedriskās domas manipulēšanas instruments. Proti, to var darīt ar hakeru uzbrukumu, ar tādu DDoS [pieejas liegšanas] uzbrukumu kā Igaunijai 2007.gadā, bet var arī ar troļļiem – tā principā ir tā pati darbība.

Ar to, var teikt, ir paradokss. Jo, no vienas puses, gan padomju, gan pēc tam Krievijas drošības dienesti, vismaz 90.gados, kad vēl bija šāds nostalģisks priekšstats, bija pazīstami kā ļoti labi matemātiķi – struktūras, kuras tik tiešām pieprot kriptogrāfiju, zina, kādas ir tās tehnoloģijas. Tika uzskatīts, ka elektroniskā izlūkošana krieviem bija ja ne gluži tikpat laba kā amerikāņiem un britiem, kuriem bija divi visnopietnākie elektroniskie izlūkdienesti, tad vismaz efektivitātes ziņā trešā labākā pasaulē.

Taču tad notika pirmais nopietnais izaicinājums Kremļa informācijas monopolam tieši internetā – otrā Čečenijas kara laikā 1999.-2000.gadā čečenu separātisti, kuriem bija nogriezta pieeja tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem, strauji izgāja internetā, palaida vairākas jaudīgas vietnes, līdzīgi Kavkaz Center, kas kļuva ne tikai par propagandas, bet arī informācijas avotu, tai skaitā arī Krievijas žurnālistiem. Un pēkšņi izrādījās, ka Krievijas specdienesti īsti nezina, ko ar to darīt.

Tam bija vairāki iemesli. Piemēram, Krievijas specdienesti bija veidoti, vadoties no idejas par iekļūšanu pretinieka tīklos, tāpēc uzskatīja, ka arī jāaizstāvas no tāda paša apdraudējuma. Labi atceros, kā 1996.gadā, kad sāku par to rakstīt, Krievijas specdienesti uzskatīja internetu par ASV specdienestu līdzekli iekļūšanai Krievijas valdības sakaru tīklos. To viņi uzskatīja par galveno apdraudējumu.

Taču izrādījās, ka apdraudējums ir pavisam citāds – čečenu separātisti, kuri palaiž savu informāciju par to, kas notiek Čečenijā.

Izrādījās, ka neviens nezina, ko pret to iesākt. Vēl izrādījās, ka šīs mājaslapas arī fiziski atrodas ārpus Krievijas robežām, tāpēc vērsties pret tām ar legāliem līdzekļiem nav iespējams. Tad pirmo reizi parādījās shēma, ko varētu dēvēt par valsts un privātu partnerību. Izrādījās, ka privāti spēlētāji, labi motivēti, taču parasti cilvēki – tādā ziņā parasti, ka nav daļa no valsts organizācijām, – var būt efektīvāki nekā valsts specdienesti. Sākumā parādījās tā dēvētie patriotiskie hakeri – paši parādījās, nebija Kremlī izdomāti -, kuri sāka uzbrukt čečenu vietnēm. Un Kremlī saprata, ka tas ir lieliski – cilvēki to dara, viņiem nevajag tehnisku palīdzību, parasti nevajag pat finansējumu, vajag tikai viņus uzmundrināt un pavērst vajadzīgajā virzienā.

Šī tendence pēc tam arvien pieaugusi. Esam redzējuši, kā Krievijas specdienesti kaut ko runājuši par datoru tīklu aizsardzību, bet tikmēr šie privātie kļuvuši aizvien aktīvāki. Arī viņi diezgan drīz nonāca līdz kādai organizētībai. Ap 2005.gadu izveidojās apmēram šāda shēma – lai uzbruktu kādiem datoru tīkliem, vajag programmu nodrošinājumu, piemēram, botnetu, bet to taču nevar nopirkt uz ielas. Tātad ir pirmais elements – īsti krimināli hakeri, kuri strādā nevis idejai, bet gan par naudu, un labprāt pārdotu šo botnetu tiem, kuri to izmantos. Tālāk vajag otru elementu, un par to parasti kļuva kāda prokremliska kustība, kurai ir nauda, jo viņus jau sen finansē prezidenta administrācija, un kuriem ir tieši kontakti ar šo administrāciju, tāpēc viņi precīzi zina, kas jādara. Viņi var samaksāt tiem hakeriem.

Hakeriem arī ir labi, jo viņiem nav tieša kontakta ar FDD un nav jābaidās, ka viņus varētu nodot un ielikt cietumā.

Jo neviens nezina, kas FDD ienāks prāta rīt. Tātad izveidojās trīs kārtu shēma – ir prezidenta administrācija, kura izdomā shēmas, ir prokremliska kustība, kura pilda vidutāja lomu, un ir krimināli hakeri, kuri vai nu pārdod nodrošinājumu, vai nu par naudu veic uzbrukumus Kremlim interesējošiem objektiem.

Šī shēma darbojās ilgi, laikam var teikt, ka līdz Ukrainas notikumiem un Krimas aneksijai. Taču tā mainījās tīri tehniski, kad kļuva skaidrs, ka šādi DDoS uzbrukumi nav īpaši efektīvi un, ņemot vērā sociālo tīklu attīstību, ir daudz interesantāk izmantot tos pašus resursus troļļošanai. Un tās pašas prokremliskās jaunatnes organizācijas sāka piegādāt troļļus. Tas ir tikpat izdevīgi – var sasēdināt kādus cilvēkus viņiem atvēlētajās telpās, lai raksta visas tās muļķības, bet tiešas saites ar varas iestādēm viņiem nav.

Tas bija ļoti ērti Kremlim, jo specdienesti faktiski izslēdza sevi no šīs spēles.

Jo Kremlis pastāvīgi un dažādos līmeņos, piemēram, ANO un citu starptautisku organizāciju līmenī risina nopietnas sarunas ar amerikāņiem par kiberbruņošanās ierobežošanu, prasīdams faktiski aizliegt kiberieročus. Un ir ļoti ērtā pozīcijā, jo var pateikt amerikāņiem – mēs zinām, ka jūs kopā ar Izraēlu esat izveidojuši kiberieroci Stuxnet un uzbrūkat Irānai. Tas ir slikti! Taču, kad viņiem pasaka – jūs taču uzbrukāt Igaunijai -, viņi var atbildēt – nē, mēs neuzbrukām.

Vai arvien varēs tā atbildēt arī pēc uzbrukumiem Demokrātu partijai, pēc kuriem ASV prezidents brīdināja nesākt kiberbruņošanās sacensību?
Pašlaik situācija atkal ir mainījusies, sācies jau laikam trešais etaps. Es ļoti šaubos, ka ar dažu kriminālu hakeru grupu spēkiem var īstenot tāda līmeņa uzbrukumus, kādi pašlaik pastāvīgi notiek no Turcijas līdz Vācijai un ASV. Tam vajag pavisam citādus resursus. Sarežģītākais jautājums ir par to, kura konkrēti organizācija aiz tiem ir. Visvienkāršāk ir pateikt, ka tas ir specdienests. Tomēr domāju, ka shēma varētu būt sarežģītāka.

Krievijā ir milzum daudz ļoti labu inženieru, kuri savulaik radīja un pašlaik rada daudzas labas datoru un IT kompānijas, tajā skaitā arī kiberdrošības jomā. Šīs kompānijas, strādādamas Krievijas teritorijā, atrodas diezgan sarežģītā situācijā.

No vienas puses, krievu inženieru mentalitāte, tāpat kā savā laikā padomju inženieriem, neparedz sarežģījumus, ja specdienests palūgs palīdzību.

Padomju un pēc tam krievu inženierus gatavoja darbam pirmām kārtām militāri rūpnieciskajam kompleksam un specdienestiem. Visi zinām, kā cilvēks iestājās institūtā, bet jau otrajā vai pat uzreiz pirmajā kursā viņam bija kaut kāds slepenības līmenis. Tāpēc šie cilvēki principā ir gatavi tam, ka viņus var uzrunāt un palūgt viņu palīdzību.

No otras puses, pilnīgi nenoteiktu noteikumu un selektīvu valstisku represiju apstākļos, kad nav saprotams, kas vispār notiek ar tirgu, visas šīs kompānijas savā ziņā ir ķīlnieces. Ja pie viņiem aiziet FDD darbinieki, baidos, ka vajag ļoti lielu pilsonisku drosmi, lai atteiktos. Bet, ja atnāk nevis FDD, bet, piemēram, sakaru ministrijas darbinieks?

Pirms gada Meduza, kas tagad atrodas Latvijā, atklāja ļoti uzskatāmu piemēru, kā pašlaik strādā šī shēma. Sakaru ministrijas ierēdnis kontaktējās ar pazīstamu Kremļa sabiedrisko attiecību aģentūru un caur to sazinājās ar vienu no lielākajām kompānijām aizsardzībai pret DDoS uzbrukumiem un palūdza speciālistu, kurš varētu palīdzēt “ļoti jūtīgas” problēmas atrisināšanā. Uzņēmums speciālistu piešķīra, viņu nosūtīja uz Sofiju Bulgārijā, un tur viņam pateica, ka viņam jāpalīdz uztaisīt DDoS lielgabalu. Viņš ar šausmām ieraudzīja, ka viņa klātbūtnē tiešām testē šādu iekārtu, un tās pirmais mērķis ir Ukrainas aizsardzības ministrija, bet otrais – Slon.ru mājaslapa Maskavā. Viņš šausmās aizbēga un pašlaik vairs neatrodas Krievijā.

Lūk, redzam – ministrijas ierēdnis caur pr (sabiedrisko attiecību) struktūru vēršas pie privāta uzņēmuma un lūdz palīdzību. Tie nezina, kādu, taču nevar atteikt un piešķir savus cilvēkus. Baidos, ka pašlaik darbojas šāda shēma.

Jūs pieminējāt labas interneta drošības kompānijas Krievijā. Pērn parādījās ziņas, ka Kaspersky Lab esot manipulējis ar antivīrusa programmām, lai kaitētu konkurentiem. Kādi jaunumi šajā lietā?
Jā, pagājušoruden bija dīvaina publikāciju sērija, Kaspersky saņēma sitienu uzreiz no vairākām ziņu aģentūrām. Lieta patiesībā ne ar ko nav beigusies. Apvainojumi bija ļoti nopietni, taču es, godīgi sakot, tos līdz galam tā arī nesapratu, jo diezgan nopietnajam informatīvajam uzbrukumam nekas nesekoja. Kaspersky nekādus jēdzīgus skaidrojumus nesniedza, taču arī žurnālisti nekādu turpinājumu diemžēl nedeva. Tāpēc neko daudz par to nevaru pateikt.

Kā teicāt, Krievijā specdienesti var vērsties pie jebkuras interneta tehnoloģiju firmas. Vai tas nozīmē, ka par jebkuru Krievijas firmu var būt aizdomas, ka tā saistīta ar FDD?
Jā, bez šaubām, un tas tā arī notiek. Ja pareizi saprotu, piemēram, tas pats Kaspersky nevar saņemt kontraktus, piemēram, ar ASV valsts struktūrām. Vienkārši tāpēc, ka ir Krievijas kompānija. Uzticēšanās līmenis, kāds bija vēl tikai pirms dažiem gadiem, ir neatgriezeniski zaudēts. Kur nu vēl tagad, pēc uzbrukumiem, kuri pašlaik notiek.

Kas tagad notiek Skolkovo, kur bija iecerēts izveidot Krievijas augsto tehnoloģiju “silīcija ieleju”?
Skolkovo pašlaik ir tāds ļengani notiekošs projekts, jo tas bija [bijušā prezidenta Dmitrija] Medvedeva projekts. Medvedevs koķetēja ar Rietumiem, jo lieliski apzinājās, ka modernizāciju nav iespējams īstenot bez Rietumu tehnoloģijām un kompānijām. Putinam ir pilnīgi pretējs viedoklis, viņš ir pasludinājis “importa aizvietošanu”. Taču tas dod mums visiem kaut kādas cerības, jo Krievijas kompānijām bieži vien vienkārši nav tehnoloģiju, piemēram, interneta filtrēšanai un kontrolēšanai. Vispār Krievijas internets ir būvēts uz amerikāņu tehnoloģijām, pirmām kārtām uz telekomunikāciju kompānijas Cisco tehnoloģijām. Pēc “importa aizvietošanas” pasludināšanas tehnoloģiju speciālisti brīnās, ar ko tad aizvietos visu šo aprīkojumu. Tas vienkārši nav iespējams. Un tieši tas sniedz kaut kādu cerību. (Smejas.)

Medvedevs vairāk saprata no tehnoloģijām, un varbūt nevar teikt, ka tāpēc bija bīstamāks, taču tas, ko viņš runāja un darīja, arī bija ļoti tālu no demokrātijas. Nevajag aizmirst, ka Medvedevs ļoti pozitīvi attiecās pret Singapūras pieredzi. [Singapūras ilggadīgais līderis] Lī Kuan Ju bija uzaicināts Skolkovo pārraudzības padomē. Bet Singapūra ir autoritāra valsts, taču tehnoloģiski ļoti attīstīta. Ja kaut kas tāds izdotos Krievijā, es, godīgi sakot, nebūtu priecīgs dzīvot tādā valstī. Jo tas nozīmētu, ka žurnālistiem un sabiedriskajai jomai tajā nebūtu vispār nekādas vietas.

Kā jums pašlaik iet Krievijā, ja pieņemam, ka jūsu izmeklēšanas diezin vai patīk varai?
Diemžēl nākas izmantot, es teiktu, diezgan dīvainus paņēmienus, lai savu pētījumu rezultātus darītu zināmus Krievijas publikai. Kopš 2008.gada ne es, ne mana līdzautore Irina Borogana nevaram strādāt Krievijas plašsaziņas līdzekļos kā štata žurnālisti. Varam publicēt pa kādam komentāram, taču ne vērienīgas izmeklēšanas. Tāpēc nākas izdomāt apkārtceļus. Piemēram, kad izmeklējām izsekošanas ierīces, kas olimpiādes laikā bija uzstādītas Sočos, to vispirms publicēja The Guardian un tikai pēc tam daži gabali tika pārpublicēti dažos Krievijas medijos ar atsauci, ka vispirms tas publicēts The Guardian. Saprotams, kāpēc – lai atbildība ir The Guardian. Tieši tāpat ir ar grāmatām – tās rakstām un sākotnēji publicējam Savienotajās Valstīs, pēc tam tās ar laiku nonāk līdz Krievijas publikai. Ar Jauno muižniecību tā notika pēc gada, cerēsim, ka līdzīgi būs ar Sarkano tīmekli. Taču tas vienmēr ir apkārtceļš, pirmpublicējums nekad nav Krievijā.

Tomēr, kad Jauno muižniecību publicēja Krievijā, FDD sāka tincināt izdevniecību, kāpēc un kā?
Ne izdevniecību, tas jau ir smieklīgākais, ka tipogrāfijai pieprasīja informāciju, kurš apmaksājis grāmatas izdošanu. Neviens tā arī nesaprata, kāpēc viņi izlēma prasīt tipogrāfijai dokumentus par to, kurš samaksājis par metiena nodrukāšanu. Tipogrāfija, protams, atbildēja, ka izdevniecība. Kurš tad cits parasti maksā? Taču tas bija ļoti īpašs brīdis Krievijas vēsturē – 2011.gada septembris, kad sākās masu protesti, – un viņiem drīz vien atradās cits, ko darīt. Taču jebkurā gadījumā grāmata 2010.gadā iznāca Amerikā, pēc gada Krievijā, un uzreiz parādījās FDD darbinieki ar saviem jautājumiem. Un lielākie Krievijas interneta veikali, piemēram, Ozon, atteicās grāmatu tirgot, un vēl vairāk – arī pašlaik to nevar tur nopirkt, kaut gan tā ir kļuvusi par bestselleru un izdota vēl trīs reizes. Taču zinu, ka pirāti to jau sen izlikuši atvērtai pieejai internetā, var vienkārši nopumpēt.

Tramps ir aicinājis FDD publicēt 30 tūkstošus pazudušo Klintones e-pastu. Kā jums šķiet, vai FDD atsauksies uz viņa aicinājumu un pirms pašām vēlēšanām tos publicēs?
Manuprāt, šo stāstu īpaši bīstamu dara neprognozējamība. Mēs visu laiku pieņemam, ka Putinam ir kaut kāda stratēģiska ideja vai plāns. Bet bieži vien tā nav. Putins ir ļoti labs taktiķis, un vairākums viņa lēmumu ir taktiski. Man ir sajūta, ka arī ar šiem uzbrukumiem ne viss bija izdomāts no paša sākuma.

Mans šķiet, ka sākotnējā ideja bija tikai uzlauzt Demokrātu Nacionālās komitejas e-pastus. Tam taču bija pat īpaša mājaslapa izveidota – DCLeaks.com, tā joprojām eksistē. Tā reģistrēta vēl aprīlī. Lūk, tas izskatās pēc daļas no plāna. Manuprāt, viņi nebija plānojuši, ko darīs tālāk. Domāju, bija cerējuši, ka visi apspriedīs saturu, ko Putins pats arī pateica intervijā [Bloomberg] – ka nevajag apspriest, kurš uzlauza, jāapspriež sarakstes saturs.

Taču tad situācija kļuva nekontrolējuma, un pēkšņi kļuva skaidrs, ka šī uzlaušana izrādījusies daudz svarīgāka, jo visi sāka runāt par Krievijas pieaugošo ietekmi, ka Krievija ietekmē ASV vēlēšanas. Manuprāt, par to atbildīgie cilvēki Maskavā krita tādā kā ažiotāžā vai eiforijā – re, cik vareni izdevies, pamēģināsim vēl! Un parādījās antidopinga aģentūras WADA uzlaušana kā atbilde uz apvainojumiem Krievijas sportistiem dopinga lietošanā. Un situācijai radās sava attīstības loģika. Tāpēc tagad vispār nevaru prognozēt, kas var notikt tālāk, to nezina neviens. Stratēģiska plāna nav, tāpēc neviens nezina, kas būs tālāk. Un nav iespējams prognozēt, kas var parādīties pirms vēlēšanām.

Vai Krievija mēģinās ietekmēs vēlēšanu procesus arī citās valstīs? Latvijā nākamgad pašvaldību vēlēšanas, pēc diviem gadiem Saeimas vēlēšanas. Vai mums ir jābažījas par Krievijas iejaukšanos šajos procesos?
Tas diemžēl kļūst par acīmredzamu politiskās cīņas instrumentu, un jau daudzas valstis runā par iejaukšanos to sistēmās. Viendien runa ir par, piemēram, politiskās partijas uzlaušanu Turcijā, pēc dažām nedēļām – informācija par Vācijas parlamentu. Diemžēl tagad jārunā jau par to, ka uzlaušana un kaut kādu dokumentu izlikšana kļūst par iejaukšanās un ietekmēšanas instrumentu. Taču ar to tik un tā jābūt precīziem, jo tā dēvētā atribūcija ir nolādēts vārds kompjūteru pasaulē. Ir ļoti sarežģīti precīzi noteikt, kuras valsts kura aģentūra ir aiz katras konkrētās uzlaušanas. Nepārprotamas identificēšanas līdzekļi diemžēl joprojām nav atrasti. Un tā ir kaut kāda nolādēta problēma. Kaut kā tā būs jāatrisina, taču pagaidām tas nav noticis. Tas, saprotams, provocē izmantot to atkal un atkal. Iedomājieties, cik lieliski – neviens neiet bojā, var teikt, bet mērķi tiek sasniegti! Tas ir lētāk nekā palaist kādu televīzijas kanālu vai izmētāt skrejlapas, vai organizēt manifestācijas, kur uzreiz var redzēt finansēšanas ceļus, cilvēkus, organizētājus un varat saprast, kas aiz tā stāv. Bet te – apdraudējums no nekurienes!

Ko var likt pretī?
Baidos, ka pašlaik nevienam nav atbildes. Es pat negribu sākt stāstīt, līdz kādam sarežģītības līmenim nonāk kiberspeciālistu diskusijas. Nu, piemēram, ir noticis uzbrukums japāņu kompānijai Sony Amerikā. Tas ir nopietns gadījums, kas ir ietekmējis Amerikas politisko dienaskārtību. Divas valstis skaidroja attiecības, kuram jāmaksā par šīs sistēmas aizsardzību – kompānijai pašai, valstij, kurai no valstīm? Neviens nezina. Kā uz to atbildēt – ar tādiem pašiem līdzekļiem, ar spiedienu, militāri? Neviens nezina. Šādas sarunas notiek jau vairākus gadus, un neviens līdz galam nesaprot spēles noteikumus. Krievijas ierēdņi paradoksālā kārtā atrodas vinnētāju situācijā, jo vienmēr atgādina – mēs piedāvājām aizliegt kiberieročus, bet jūs atteicāties. Viņi vienmēr izspēlē šo kārti, uz kuru neviens patiesībā neko pēc būtības nevar atbildēt.

Izskatās, ka amerikāņi beidzot nopietni mēģina kaut ko darīt, ja tagad ASV drošības dienesti izmeklē Demokrātu partijas uzlaušanu. Vai ASV ir tehniskas iespējas padarīt šādus uzbrukumus daudz bīstamākus uzbrucējiem?
Baidos, ka problēma ir kļuvusi vēl sarežģītāka. Vairs nerunājam par kompjūteru tīkliem. Ja atceraties, tikai pirms dažiem gadiem runa bija tikai par kādu supersarežģītu sistēmu uzlaušanu, nu, nezinu, teiksim, Pentagonā. Bet tagad lielāku efektu bieži vien var panākt, uzlaužot kādas politiskas partijas vietni, kas, protams, netiek aizsargāta tikpat nopietni kā kāda militāra resora datortīkls. Agrāk lielākā daļa naudas tika tērēta, lai veidotu uzbrukuma līdzekļus kādai superaizsargātai sistēmai un aizsardzības līdzekļus pret šādiem uzbrukumiem. Bet tagad uzsvars arvien vairāk novirzās uz saturu – visi runā nevis par kompjūteru tīklu aizsardzību, bet gan par sociālo tīklu aizsardzību no propagandas un dezinformācijas.

No vienas puses, tajā ir patiesības elements, ņemot vērā troļļu daudzumu un visu, kas notika pēc Krimas aneksijas. No otras puses – ironiski, ka šādā diskusijā Krievija savā ziņā uzvar, jo uzvar Krievijas dienaskārtība. Jo tā taču bija Krievija, kas vienmēr uzstāja, ka kiberdrošība ir nevis par kompjūteriem, bet gan par saturu – ka jākontrolē saturs, ar to domājot cenzūru. Un amerikāņi vienmēr atbildēja – nē, pat nerunāsim šādos terminos. Jūs runājat par informatīvo drošību, bet mēs runāsim par kiberdrošību. Un piecpadsmit gadus tas bija akmens, kas gulēja, var teikt, starp Rietumu pasauli no vienas un Krieviju un Ķīnu no otras. Un nekas nenotika. Pašlaik amerikāņi arvien vairāk sliecas teikt, ka, jā, jārunā arī par informatīvo drošību.

Vai, jūsuprāt, Putins patiešām uzskata, ka internetu izgudroja CIP?
Jā, protams, absolūti! Esmu daudz runājis ar visu to struktūru ierēdņiem – viņi sirsnīgi tic, ka tas tā ir. Taču tas attiecas ne tikai uz CIP un internetu, tas ir vispār priekšstats par to, kā ir iekārtota pasaule uz planētas Zeme. Proti, ka visam vienmēr ir priekšnieks. Vienmēr ir hierarhija. Nekas nenotiek spontāni. Tas ir tāds determinisms – ka vienmēr ir kāds cilvēks pašā augšā, kurš teicis – “sāc!”. Revolūciju vai protestus, vai jebko. Un, protams, ņemot vērā, kādas milzīgas iespējas internets ir sniedzis amerikāņiem, tādu cilvēku smadzenēs automātiski rodas secinājums, ka tātad tieši šādam mērķim tas bija izgudrots. Un ir skaidrs, kurš par to atbild – amerikāņi kontrolē internetu, tas viņiem ir absolūti skaidrs. Kuri – vai militāristi? Zinām, zinām, kādi militāristi – ne jau militāristi, tas ir CIP! Šīs shēmas viņiem izkārtojas momentāni un vienmēr ir tās pašas.

Vai Putinam izdosies panākt, lai globālās interneta firmas izvieto savus serverus Krievijā?
Nē. Tas ir ļoti interesants stāsts. Kad rakstījām grāmatu, ļoti bažījāmies par šādu scenāriju. Taču nu ir iespaids, ka tieši ap grāmatas iznākšanas laiku, ap novembri, kļuva skaidrs, ka šī likme uz spiedienu uz globālām kompānijām nav nospēlējusi.

Sakrita vairākas lietas. Pirmkārt, interneta filtrēšanas sistēma Krievijā uzbūvēta ļoti nepilnīga, to var ļoti vienkārši apiet. Taču cenzūras resora Roskomnadzor darbinieki vienmēr bija teikuši, ka tas viņus neuztraucot, jo ļoti maz cilvēku izmantojot cenzūras apiešanas līdzekļus. Un, paturēdami to prātā, viņi sāka uzbrukumu globālajām platformām, šantažēdami ar to, ka, ja mēs jūs aizliegsim, ļoti maz cilvēku jūs lietos, izmantojot tādus cenzūras apiešanas līdzekļus kā Tor.

Tālāk notika tā: ārzemju kompānijām bija jāpārceļ savi serveri uz Krieviju jau līdz pagājušā gada septembrim, taču tas nenotika. Roskomnadzor nonāca ļoti smagā situācijā. Viņi pateica – labi, tad atliekam visu līdz janvārim. Pienāca janvāris – nekas nenotiek. Februāris – nekas. Pienāk marts, un Maskavā notiek tāds Krievijas – Ķīnas kiberforums, kurā es biju, un tur uzstājās Roskomnadzor vadītājs [Aleksandrs] Žarovs, kuram kaut kā bija jāatskaitās par to, kas notiek. Un viņš pateica ļoti smieklīgu frāzi, ka serveru pārcelšanas jomā mēs gribam pateikties mūsu ķīniešu partneriem par to, ka viņi ir ātri pārcēluši savus serverus. Tas bija smieklīgi, jo viss likums bija ne jau par ķīniešu kompānijām, kuru tīklus neviens Krievijā nelieto. Tā faktiski bija fiasko atzīšana.

Tagad runas par to, ka jāpiespiež ārzemju kompānijas, lai pārceļ savus serverus, ir vienkārši pazudušas.

Pēdējais paziņojums par šo tēmu bija jau pirms kāda laika, taču saturs bija tāds, ka pagaidām negrasāmies pārbaudīt nekādas ārzemju kompānijas – Twitter, Facebook un Google.

Manuprāt, pērn rudenī Roskomnadzor pieļāva briesmīgu kļūdu, aizliegdams lielāko torentu vietni Rutracker. Jo uzreiz Krievija izvirzījās otrajā vietā pasaulē pēc cenzūras apiešanas rīka Tor lietotāju skaita. Pēc tam vairs nebija iespējams šantažēt Facebook ar to, ka Krievijā neviens nelieto Tor. Esam otrajā vietā aiz ASV. Bet tagad varbūt esam jau pirmajā vietā, jo pirms dažām nedēļām Krievijā aizliedza Pornhub. Porno diemžēl vai par laimi, taču ir interneta dzinējs, un ļoti daudzi cilvēki izdarīs krietnu piepūli, lai atrastu viņiem vajadzīgo vietni, un izmantos arī cenzūras apiešanas līdzekļus vai jebko. Bet tas palielinās Krievijas lietotāju datorpratību un padarīs pilnīgi neizpildāmus draudus globālām kompānijām. Un šīs kompānijas to droši vien saprot.

Tad kāpēc tās izdabā Kremļa vēlmēm un slēdz tam politiski netīkamus kontus?
Domāju, ka tā bija savā ziņā spēle. Viņiem jau ir zināma pieredze Ķīnā, tāpēc viņi saprata, ka tā ir spēle uz izturību, un vienkārši nokausēja krievu ierēdņus. Izrādīja gatavību sadarboties, dažas lietas izdarīdami, tai skaitā diemžēl bija gatavi arī ierobežošanai pēc teritorijas principa, proti, tādai diezgan ciniskai nostājai, ka, sak, neaizliedzam šo visai pasaulei, aizliedzam tikai Krievijai. Tajā ir cinisma deva, protams, taču tādā veidā viņi mēģināja parādīt Roskomnadzor, ka ir gatavi ar to runāt, taču nedarīja galveno – nepārcēla serverus. Izskatās, ka šo spēli viņi ir gatavi spēlēt ilgi.

CV
Dzimis 1975.gada 4.oktobrī.
Beidzis Maskavas Valsts sociālās universitātes Žurnālistikas fakultāti.
No 1996. līdz 2008.gadam – laikrakstu Segodņa, Izvestija, Versija, Moskovskije Novosti, Novaja Gazeta žurnālists.
2000.gadā kopā ar domubiedriem nodibina portālu Agentura.ru.
2008.gadā atlaists no darba Novaja Gazeta un pēc tam publicējies lielākoties Rietumos.

Grāmatas (kopā ar Irinu Boroganu):
Jaunās patriotu spēles. Kā drošības dienesti nomainīja savu ādu 1991-2004/New patriot games. How secret services have been changing their skin 1991-2004 (2005);
Jaunā muižniecība: Krievijas drošībnieku valsts atjaunošana un VDK ilgais mantojums/The New Nobility: The Restoration of Russia’s Security State and the Enduring Legacy of the KGB (2010);
Sarkanais tīmeklis: cīņa starp Krievijas digitālajiem diktatoriem un jaunajiem tiešsaistes revolucionāriem/The Red Web: The Struggle Between Russia’s Digital Dictators and the New Online Revolutionaries (2015).