Bēgļi starp mums

Patvēruma meklētāju uzņemšana un bēgļu statusa piešķiršana Latvijā nav jaunums. Kopš 1998.gada Latvija bēgļa statusu piešķīrusi jau 64 cilvēkiem, bet alternatīvo – vēl 137. Kur šie cilvēki paliek pēc tam, kad saņēmuši kāroto statusu? 

Sīriešu patvēruma meklētāja Alima (vārds mainīts) ieradās Latvijā ar trīs gadus vecu bērnu pie rokas un otra bērniņa gaidībās. Kamēr valsts izvērtēja, vai piešķirt viņai lūgto bēgļa statusu, Alima dzīvoja patvēruma meklētāju centrā „Mucenieki”, bet, kad statuss tika piešķirts, bija jāsāk patstāvīga dzīve.

Sievietei, kurai drīzumā bija jādzemdē, tas nebija viegls uzdevums, tāpēc viņa lūdza palīdzību Rīgas Sociālajā dienestā. Tā darbinieki Alimu iekārtoja ģimenes krīzes centrā „Mīlgrāvis”, kur jaunā sieviete pavadīja trīs mēnešus un saņēma nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Kad mazulis bija nācis pasaulē, krīzes centrs Alimai bija jāpamet, tāpēc sociālais dienests piedāvāja turpināt dzīvi īslaicīgās uzturēšanās mītnē „Burtnieks”.

Mītnes vadītāja Kristīne Besedina atceras, ka pusgada laikā, kuru sieviete pavadīja mītnē, bija vērojama liela izaugsme – no sākuma Alima visu laiku pavadīja savā istabā, bija ļoti noslēgta, taču ar laiku sāka iesaistīties mītnē organizētajās aktivitātēs, sadraudzējās ar citām krīzes centra sievietēm. Alimai tika nodrošināti angļu un latviešu valodas kursi. 

Uz latviešu valodas kursiem viņa gan gāja nelabprāt, jo palikt Latvijā nebija viņas mērķis – Lielbritānijā dzīvoja Alimas vīrs, tagad viņa jau ir devusies pie vīra.

Jautāta, kāpēc sieviete nevēlējās veidot ģimeni Latvijā, Kristīne Besedina Irir.lv skaidro: „Viņa nevienā brīdī neuztvēra Latviju kā valsti, kur palikt. Mēs nevaram piedāvāt tādus pabalstus kā Lielbritānija vai Vācija.” Lielākā daļa aizsardzības statusu ieguvušo personu izvēlas pamest Latviju, jo līdz ar aizsardzības statusu viņi saņem arī pastāvīgu (bēgļi) vai terminētu (alternatīvā statusa ieguvēji) atļauju uzturēties visā Eiropas Savienības teritorijā, skaidro patvēruma meklētāju centra „Mucenieki” vadītāja Edīte Pavlova.

Diemžēl konkrētas uzskaites par to, kur aizsardzības statusu ieguvušie cilvēki paliek un ko viņi tālāk dara, Latvijas valstij nav. Arī pašvaldības nezina, vai kāds no tās iedzīvotājiem ir bēglis vai persona ar alternatīvo statusu, ja vien šie cilvēki negriežas sociālajā dienestā pēc palīdzības vai kā citādi nepiesakās.

Līdz šim ar bēgļu jautājumu risināšanu nodarbojušās divas pašvaldības – Ropažu novads, kur atrodas patvēruma meklētāju centrs „Mucenieki”, un Rīgas pilsētas pašvaldība, kur bēgļi pēc aizsardzības statusa iegūšanas vēlas dzīvot un strādāt, stāsta nevalstiskās organizācijas „Patvērums „Drošā māja”” vadītāja Sandra Zalcmane.

Kopš 2004.gada beigām līdz šim brīdim Rīgas Sociālajā dienestā pēc palīdzības vērsušās sešas bēgļu vai alternatīvo statusu ieguvušas ģimenes, visās šajās ģimenēs ir bērni. Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka padomnieks Mareks Gailītis stāsta, ka nereti šajās ģimenēs ir sarežģīta sociālā situācija – ģimene ir palikusi bez dzīvesvietas, nav iztikas līdzekļu, algota darba un pāris gadījumos sievietes piedzīvojušas partnera vardarbību.

Ropažu novadā, kur atrodas patvēruma meklētāju centrs „Mucenieki”, patlaban sociālā dienesta palīdzību saņem divi bēgļi, stāsta Ropažu novada pašvaldības administrācijas vadītāja Signe Grūbe. Vienam no viņiem pašvaldība ir ierādījusi sociālo dzīvokli un maksā garantētā minimālā ienākumu pabalstu, kas darbspējīgai personai ir 56,91 eiro.

Otra persona ir jaunietis, kas 2015.gadā saņēma atestātu kādā Rīgas vidusskolā. Viņš ir bārenis, tāpēc ik mēnesi no Ropažu pašvaldības saņem pabalstu – 65 eiro. Ja viņš turpinās studijas, šo pabalstu saņems līdz 24 gadu vecumama.

Sākot patstāvīgu dzīvi, bēgļi un personas ar alternatīvo statusu pirmajos mēnešos saņem valsts palīdzību – 256,12 eiro mēnesī pilngadīgās personas, bērni – 76,84 eiro. 

Valsts sedz arī bēgļu valodas apguves izmakas 49,80 eiro mēnesī. Šī naudas summa gan tiek pārskaitīta valodas apmācības iestādei un pie paša bēgļa nenonāk. Bēgļi šos pabalstus saņem vienu gadu, bet personas, kas saņēmušas alternatīvo statusu – tikai deviņus mēnešus.

Mareks Gailītis teic, ka Rīgas sociālais dienests izvērtē katras palīdzību meklējošās ģimenes situāciju, ievāc informāciju par ģimenes sastāvu, pieejamajiem finanšu līdzekļiem, kā arī ģimenes vajadzībām. Un, ja tas ir nepieciešams, sniedz sociālo palīdzību.

Ģimenēm, kurām nav dzīvesvietas un ir nepieciešams saņemt rehabilitāciju vai uzlabot bērnu aprūpes un audzināšanas prasmes, tiek piedāvāts uzturēties pilsētas krīžu centros, savukārt labvēlīgām ģimenēm tiek nodrošināts īslaicīgais mītnes pakalpojums. Kamēr ģimene atrodas krīzes centrā vai īslaicīgās mītnes vietā, sociālie darbinieki palīdz ģimenei atrast pastāvīgu dzīvesvietu un sniedz atbalstu nodarbinātības jautājumu risināšanā – palīdz sastādīt CV, apzināt vakantās un iespējamās darbavietas, palīdz sazināties ar potenciālajiem darba devējiem. Ja nepieciešams, pašvaldība piedāvā ģimenēm apmeklēt latviešu valodas treniņgrupu, lai uzlabotu valodas prasmes.

Līdz šim pašvaldības organizēja ģimeņu sadarbību arī ar nevalstisko organizāciju „Patvērums „Drošā māja”, taču kopš 30.jūnija organizācijai vairs nav finansējuma, jo noslēgusies Eiropas Bēgļu fonda programma un atkārtoti finansējumu nav izdevies saņemt. „Drošā māja” advokāts Aldis Šķenders skaidro, ka organizācijas finansējuma trūkums nozīmē, ka pašvaldībām jātiek galā pašām ar palīdzības sniegšanu bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu.

Kā ziņots iepriekš, Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers trešdien paziņoja, ka aicina Eiropas Savienības valstis uzņemt 160 000 patvēruma meklētāju no Itālijas, Grieķijas un Ungārijas. Tas ir par 100 000 patvēruma meklētāju vairāk nekā iepriekš dalībvalstis bija vienojušās.

Visticamāk, arī Latvijai tuvāko divu gadu laikā būs jāuzņem vairāk nekā iepriekš minētos 250 patvēruma meklētājus. Junkera trešdien prezentētais plāns nelegālo imigrantu un bēgļu uzņemšanai paredz, ka Latvijai tie varētu būt papildus vēl 526 cilvēki, taču oficiāls apstiprinājums būs zināms tikai 14.septembrī pēc Eiropas Savienības valstu tieslietu un iekšlietu ministru ārkārtas sanāksmes.

Kamēr valdība vienojas par cilvēku skaitu, kas jāuzņem no patvēruma meklētāju pārpludinātajām valstīm un bēgļu uzņemšanas darba grupa Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres Ilzes Pētersones-Godmanes vadībā gatavo priekšlikumus viņu integrācijai, Latvijā joprojām iekļūst patvēruma meklētāji, lielākoties pār Krievijas robežu.

Kopš 1998.gada bēgļa statusu Latvija piešķīrusi 64 cilvēkiem, bet alternatīvo statusu – 137 cilvēkiem. Kopumā aizsardzības statusu ieguvuši 14% no visiem patvēruma meklētājiem, pārējie saņēmuši atteikumu, jo viņiem nav bijis pamatojuma pieprasīt Latvijas valsts aizsardzību – mītnes valstī šo cilvēku dzīvība nav apdraudēta. Šādas personas no valsts tiek izraidītas.