Pasargāsim sevi, neļaujot jūnija Cerberam nogriezt ceļu uz atmiņām, kuras stāv aiz 14. un 17.datuma
Jūnijs – vasara, Jāņi, siltums, prieks. Brīvdienas, latviešu ieplūdums Latvijā no trimdas un diasporas zemēm. Vasaras prieki – Dziesmu un deju svētki, 3×3, 2×2,…
Un tieši pa vidu, kā tādi Cerberi mūsu tautas kopīgai atmiņai ir vispirms 14., un pēc tam 17. – Latvijas ilgās okupācijas sākums.
Vienā pusē šiem datumiem – gandrīz mitoloģizēta starpkaru neatkarīgā Latvija, bet otrā pusē – okupācija, ciešanas, Sibīrija un holokausts. Daudziem diemžēl Cerbers pārāk labi ir veicis darbu un pasargājis no jebkādas daļas no kopīgās atmiņas par okupācijas periodu.
Bet šī pasargāšana ir daļēji iluzoriska, jo Zigmunds Freids jau brīdināja par izstumtām atmiņām un kā tās kā neredzams rēgs tomēr apdraud līdzsvarotu garīgo dzīvi. Tā mēs arī netiksim atbrīvoti no šiem pagātnes rēgiem, kamēr neesam tos konfrontējuši, sapratuši un nolikuši savās vietās.
Zināšanas par okupācijas laiku ir svarīgas no trim viedokļiem – pirmkārt, lai vienkārši saprastu mūsu tautas vēsturi, otrkārt, lai saprastu mūs pašus un mūsu iedzimtos kompleksus, un, treškārt, lai ņemtu vērā brīdinājumu, ka bezrūpīgā dzīve var pēkšņi pārtapt par Golgatas ceļu, ja nelīdzsvarojam vasaras priekus ar drošības pasākumiem.
Tieši šī līdzsvara mums bieži trūkst un nesaprotam, ka pasaulē „normālā” situācija ir daudz bēdīgāka nekā Eiropā pieņemtā.
Ar visām problēmām, kuras mums ir, mūsu dzīve tomēr pašos pamatos atšķiras no Austrumukrainas vai Sīrijas iedzīvotāju apstākļiem.
Par Eiropas un Austrālijas izredzētiem apstākļiem liecina kaut vai tas, ka liels skaits cilvēku ir gatavi riskēt ar savu dzīvību, dodoties pārpildītās laivās tieši uz šiem kontinentiem.
Mūsu „miermīlīgais” kaimiņš (kurš „neesot agresors”, kā izteicās viens prezidenta amata kandidāts) ir sagrābis Ukrainas daļu Krimu un jau draud tur izvietot kodolieročus. Austrumukrainā karo Krievijas armijas vienības, bet bez pazīšanās zīmēm. Neuzskaitīšu, cik daudz starptautisku līgumu te ir pārkāpti, bet tikai atgādināšu, ka Latvijai bija Savstarpējās palīdzības pakts ar Maskavu – parakstīts 1939.gada 5.oktobrī un pārkāpts jau kādus astoņus mēnešus vēlāk.
Būsim garīgi līdzsvarota tauta – priecāsimies, bet reizē pasargāsim sevi, neļaujot jūnija Cerberam nogriezt ceļu uz atmiņām, kuras stāv aiz 14. un 17.datuma. Izmantosim pagātnes mācības, lai paši sevi stiprinātu un apgaismotu citus par to, kas vēl arvien ir iespējams, bet kas nedrīkst atkārtoties.
Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors
Komentāri (34)
Valdis Eiserts 16.06.2015. 12.46
Kamēr daļa Latvijas arhīvu atrodas Krievijā, okupacija nav beigusies.
2
edge_indran > Valdis Eiserts 16.06.2015. 12.50
——–
“Okupācija” turpinās – nagliji plosās:
“Katru dienu mēs zaudējam 60 cilvēku. Tas ir vesels vilciena vagons. Ja mēs pumpēsim naudu nosacīti melno caurumu pētīšanai, tad šajā ziņā nekas nemainīsies.”
Jānis Endziņš: Bilde, es teiktu, diezgan skarba
http://nra.lv/latvija/127950-janis-endzins-bilde-es-teiktu-diezgan-skarba.htm
0
Drosma > Valdis Eiserts 16.06.2015. 15.35
Nu gan gribētos rupji uzrakstīt. Būtu to daļu,kas Latvijā ir apstrādājuši un darījuši zināmus nodevēju vārdus sabiedrībai.
Bet nē – tā vietā – atkal Krievija vainīga un ir par ko gaudot atkal. Zemiski. Vienkārši zemiski. Tie čekas nomocītie brēc pret tās saules debesīm pēc taisnības. Mūsējie – stāsta pekstiņus un žēlojas.
0
Ebenemezers-3 17.06.2015. 05.16
https://www.youtube.com/watch?v=qVrtduFvMSs
1
edge_indran > 17.06.2015. 11.57
——-
1940. gada 14. jūnijs-augusta sākums http://www.irir.lv/2014/3/14/latvijas-okupacijas-hronika-aculiecinieku-vestijums
(..)
Daugavpilī Sarkano armiju sagaida ap 300 cilvēku, Kārsavā – ap 1000 cilvēku. Rīgā Stacijas laukumā darbadienas beigās sapulcējies ap 1500 cilvēku, kuri vēro tankus.
A. Stranga, kurš šos notikumus pētījis īpaši, raksta: „Pilsētā bija ievērojams bezdarbnieku skaits, bet rajonā ap stacijas laukumu – Maskavas piepilsētas pusē – dzīvoja diezgan daudz proletārisko vai pusproletārisko iedzīvotāju, kuriem, iespējams, vispār nebija nekādas nodarbes; netrūka arī huligānu un pat īstu bandītu, kuriem 17. jūnijs kļuva par vistumšāko instinktu svētku dienu.”
Plkst. 16.00 K. Ulmanis dodas braucienā pa ielām ar sekretāru un adjutantu vaļējā automašīnā, Marijas ielā saucieni no pūļa „Lai dzīvo Latvija!”, „Lai dzīvo prezidents!”
============================================================================
Ko 17.jūnijā darīja “visgaišāko instinktu” nesēji – Rīgas “labāko famīliju”
pārstāvji, ja pat tāds statistikas cienītājs kā A.Stranga nemin to prezidenta K.Ulmaņa sveicēju un atbalstītāju pūļa (lasi – bariņa) skaitu?
Kā tā iznāca, ka Vadoņa vaļējā automašīnā “…neviens zieds neiekrīt viņam klēpī” (I.Sokolova gr. “No tautas tautā”,- 157.lpp.), bet tikai pāris Rudziš’ vadītie burši izteica mutisku atbalstu?http://www.ir.lv:889/2011/4/27/ulmana-krustdels
0
lno 17.06.2015. 00.39
https://twitter.com/Pipsec/status/610913823373963264/photo/1
0