Dots devējam atdodas jeb VID izpratne – ātrāk, ērtāk un lētāk

Valsts budžeta ieņēmumu daļas pildīšana, visticamāk, notiks uz godprātīgu un labticīgu uzņēmumu pleciem

Jau gadiem Valsts ieņēmumu dienests (VID) izmanto vienu un to pašu darbības taktiku, lai pildītu valsts budžetā paredzēto nodokļu ieņēmumu sadaļu un tajā neveidotos robs, kas mestu ēnu uz Latvijas ekonomikas izaugsmes veiksmes stāstu. VID, pildot valsts budžetu, ik gadu uzliek milzu slogu uz uzņēmumu, tai skaitā labticīgo uzņēmumu pleciem, apgrūtinot tos ar nesamērīgi augstiem un nereti nepamatotiem nodokļu uzrēķiniem. 

Tādējādi tiek grauta uzņēmējdarbības vide kopumā, apgrūtinot uzņēmumu darbību un faktiski liedzot to iespējamo attīstību, nevis veicināta cīņa ar fiktīviem uzņēmumiem un nodokļu iekasēšana valsts budžetā kopumā. Pašreizējā VID darbība drīzāk izpaužas kā pastiprināta vēršanās pret maksātspējīgiem uzņēmumiem.

Ekonomikas eksperti jau pērn lēsa par Latvijas ekonomikas atdzišanu, un ir skaidrs, ka valsts budžeta ieņēmumu pildīšana, ko paredzēts nodrošināt galvenokārt no ēnu ekonomikas apkarošanas un nodokļu administrēšanas uzlabošanas pasākumiem, var neizdoties. Visticamāk, valsts budžeta ieņēmumu daļas pildīšana notiks uz godprātīgu un labticīgu uzņēmumu pleciem, līdzīgi kā tas ir bijis līdz šim – palielinot nodokļu slogu un prasot maksāt tiem, no kā iespējams paprasīt.

2014.gadā Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvalde veica 1318 nodokļu auditus – 1053 juridisko personu nodokļu auditus un 265 fizisko personu nodokļu auditus, no kuriem rezultatīvi bija 1260 nodokļu auditi. Tas nozīmē, ka rezultativitāte ir 96%, no kā var secināt, ka gandrīz visas pārbaudītās juridiskās un fiziskās personas ir negodprātīgi nodokļu maksātāji. Pēc VID pieejamās informācijas, 2014.gadā nodokļu auditos ir aprēķināti 190,4 miljoni eiro, t.sk., 183,1 miljoni eiro aprēķināti juridisko personu nodokļu auditos jeb 96 % no kopējās nodokļu auditos aprēķinātās summas un 7,3 miljoni eiro aprēķināti fizisko personu nodokļu auditos jeb 4 %.

Pēdējo gadu laikā notiek sīva cīņa starp VID un labticīgiem nodokļu maksātājiem par nodokļu uzrēķiniem, kas balstītas uz VID konstatētajiem pārkāpumiem visbiežāk saistībā ar piegādātāju darbībām, piemēram, piegādātājs vai arī piegādātāja piegādātājs nav atrodams juridiskajā adresē, nesadarbojas ar VID, tam īpašumā nav transportlīdzeklis, ar kuru varētu piegādāt preces vai tam nav pietiekamu materiālu un darba resursu attiecīgo piegāžu veikšanai. Ir arī bijuši gadījumi, kad piegādātājs audita lēmuma pieņemšanas brīdī pat nav izslēgts no PVN reģistra, tam nav apturēta saimnieciskā darbība un nav nekādu pazīmju, kas mudinātu uz piesardzību. Šādā situācijā labticīgajam uzņēmumam nav nekāda pamata uzskatīt, ka konkrētais sadarbības partneris – piegādātājs nav uzticams.

Daudzos gadījumos pat nav runa par to, ka uzņēmums būtu preces iegādājies tikai vienu reizi un turklāt tādas, kas nav saistītas ar tā ierasto komercdarbību, nereti par apšaubāmiem VID ieskatā tiek uzskatīti arī uzņēmumi, kas ir bijuši regulāri sadarbības partneri. Visbiežāk šādos gadījumos taisnību var meklēt tikai ar tiesas palīdzību, kuras pēdējo gadu gaitā nostiprinātā judikatūra atzīst, ka nodokļu maksātājiem, kuri ievēro likumu, nav jāuzņemas atbildība par negodprātīgiem darījuma partneriem.

VID veiktās darbības liek domāt, ka ir ērtāk (un droši vien arī lētāk) ēnu ekonomikas apkarošanu veikt ar uzrēķinu palīdzību, piedzenot nodokli no tiem, kas spēj maksāt nevis vērsties pret fiktīvajiem uzņēmumiem un meklēt to patiesos labuma guvējus un organizētājus. Vai kaut vai, veicot preventīvās darbības, efektīvi apturot šaubīgo uzņēmumu saimniecisko darbību un izslēdzot tos no PVN reģistra, tādējādi brīdinot citus uzņēmumus. Taču VID vieglāk ir uzlikt nesamērīgu pierādīšanas pienākumu par veiktajiem darījumiem tiem, kas ir spējīgi maksāt un kas neizvairās no atbildības. Rezultātā tiek radīti draudi uzņēmuma pastāvēšanai, jo arī VID lēmuma apstrīdēšanas gadījumā uzņēmumam ir jāsamaksā veiktais uzrēķins pilnā apmērā un šie līdzekļi pat līdz tiesvedības beigām ir iesaldēti, ja vien tiesa neaptur tā izpildi ar pagaidu noregulējumu.

No pagājušā gada nodokļa uzrēķinu var sadalīt maksājuma termiņos līdz pieciem gadiem, kā arī vienošanās līgumā noteiktos maksājumus sadalīt termiņos līdz vienam gadam. VID dara visu, lai nodokļu maksātāji nemeklētu savu taisnību tiesā, bet gan labprātīgi veiktu uzrēķina nomaksu. No pieredzes varu apliecināt, ka uzņēmēji, saņemot uzrēķinu, ir pragmatiski. Ja uzrēķina summa ir līdz 10 000 eiro, bieži izvēlas neiet garo un ilgo tiesvedības ceļu, lai cik absurds VID lēmums arī būtu. Ja summa ir salīdzinoši liela, uzņēmumi vērtē, vai nav izdevīgāk iesniegt maksātnespējas pieteikumu.

Arī nesenie grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām” par valdes locekļa personīgo atbildību par sabiedrības nodokļu parādiem ir vērsti uz to, ka visas problēmas tiek atrisinātas ar maksātnespējas pieteikumu. Ja fiktīvā uzņēmuma valdes loceklis ir regulārs “patversmes klients”, tad diez vai VID centīsies kaut ko piedzīt no viņa, drīzāk atkal jau meklēs kādu, kurš spēj maksāt.

Taču tas pēc būtības neveicina sekmīgu ekonomisko attīstību un rada draudus godprātīgai uzņēmējdarbības praksei, kas apstākļu sakritības un savstarpēji nesaistītu iemeslu dēļ nonāk situācijas ķīlnieka lomā. Problēma vēl vairāk slēpjas arī apstāklī, ka patlaban nekur nav atrunāta VID atbildība par nepamatoti veiktiem nodokļu uzrēķiniem un uzņēmumam radīto zaudējumu atlīdzināšanu. Arī kontekstā ar VID īstenotās sociālās kampaņas saukli “Dots devējam atdodas”, vajadzētu aizdomāties, vai VID ar savu izpratni par ēnu ekonomikas apkarošanu nezāģē zaru, uz kura sēž, un, ka netaisnīgi veiktie nodokļu uzrēķini ne tikai neveicina godprātīgu nodokļu nomaksu, bet burtiski kropļo uzņēmējdarbības vidi kopumā.

Autore ir sertificēta nodokļu konsultante