Nacionālā atmiņas politika: vai vieta kolaboracionistiem?

Vai sabiedrība gribētu, ka čekas izpētes komisija būtu pakļauta bijušajiem okupācijas laika kompartijas biedriem?

Latvija ir nacionāla valsts. Tās demokrātijas stiprībai ir nacionālā atmiņas politika, kas palīdz saprast sabiedrības izturēšanās cēloņus. Piecdesmit gadus Latvijas Republika bija tikai juridiski. Joprojām padomju autoritāri birokrātiskā režīma ietekmi jūt apziņā, morālē un darbos.

Satversme paredz totalitārisma nosodīšanu, kas ir vairāk nekā PSRS simbolu noliegums. Nežēlīga un atpakaļrāpulīga iekārta virknējās no konkrētu cilvēku konkrētas rīcības. Necilvēcības neveica Marksa grāmatas. Represijas neaprobežojās ar staļinisma šausmām. Virkne padomju dzīves īstenību ir par maz pētītas, retumis atzīstot, ka tās vēl šodien ietekmē, piemēram, tiesību uztveri, organizāciju psiholoģiju, izglītību un publisko diskusiju.

Ētiska problēma ir “kažoka mešanas” fenomenā. Vieni nelabprāt piemin savus padomju amatus vai kolaboracionismu, citi spriež, ka tāpēc visu arī tagad kontrolējot bijusī PSKP elite.

Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija ir viena no sociālās atmiņas politikas institūcijām, kurā ir sociologi, juristi, filozofi, arhivāri, vēsturnieki. Pērn, to veidojot, izglītības ministre Ina Druviete drosmīgi un tālredzīgi saskaņoja reglamentu, kur apņēmās ierobežot paša ministra varu.

Pirmkārt, komisiju noteica kā neatkarīgu slēdzienos, īstenojot Satversmes zinātnes autonomijas principu, tāpēc zinātnieku sastāvu komisijā varēja mainīt tikai ar tās piekrišanu. Otrkārt, es un vēsturnieks Ritvars Jansons reglamentā ietvērām līdz šim likumos nebijušu “pelēko sarakstu”, kas liedz pētniecībā kā lietpratējus aicināt ne vien VDK štata darbiniekus un čekas aģentus, bet arī PSKP funkcionārus, LPSR nomenklatūras darbiniekus, arī no “čekas filiālēm” – VDK piesegstruktūrām, kas ierobežoja brīvību un apziņu.

Galvenā pārvalde valsts un kara noslēpumu aizsardzībai presē jeb “Glavļit”, ārzemju draudzības biedrības, armijas veicināšanas biedrības, Reliģisko lietu kulta padome, Miera aizstāvēšanas komiteja, Valsts televīzijas un radioraidījumu komiteja, Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb “Kultkoms” un citas institūcijas, kuras izlikās neesam čekistu kalpībā kā, teiksim, kultkomiešu avīze “Dzimtenes Balss”, kam algu saraksts bija “Cīņā”, bet rīkojumi – čekā. Šiem cilvēkiem neliedz būt politikā vai civildienestā, bet viņu dalība represiju vērtēšanā grautu zinātnisko secinājumu uzticamību.

Pēc komisijas pārcelšanas prom no izglītības ministres Tieslietu ministrija 6.janvārī nesaskaņoja šo reglamentu, norādot, ka “nevienā normatīvajā aktā nav noteikta komisijas padotība tieslietu ministram” un komisijai “nav piešķirti līdzekļi tās darbības nodrošināšanai un nav sava personāla”, vēlāk atsūtot savu projektu, kurā nav ne zinātnieku tiesības pašiem izvēlēties komisijas sastāvu, ne jebkādu ierobežojumu piesegstruktūru un nomenklatūras ļaudīm, pat čekistiem būt budžeta algotiem ekspertiem. Ja valdībā vairs nav bijušo PSKP biedru, nav vietas kolaboracionistiem nacionālajā atmiņu politikā.

Ētiski graujoša ir pat aizdomu radīšana, ka totalitārismu drīkst pētīt padomju režīma balsti. Diezin vai sabiedrība morāli atbalstītu čekas izpētes komisijas padotību bijušajiem okupācijas laika kompartijas biedriem.

Autore ir Dr.iur., VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos