Skrūve nav vainīga

Gadu pēc Latvijas vēsturē lielākās civilās katastrofas, kurā gāja bojā 54 cilvēki, turpinām gaidīt atbildes

Valsts prezidents Andris Bērziņš nodēvēja „Maximas” katastrofu pērn 21.novembrī par “milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību”. Un savā Jaungada uzrunā pateica: “Mēs visi gaidām atbildes uz jautājumiem: kā tas varēja notikt, kādēļ un kam par to ir jāatbild? Ir svarīgi atrast ne tikai vainīgos, bet saprast, kādēļ tas notika, lai novērstu šādu situāciju iespējamu atkārtošanos nākotnē.”

Gadu pēc Latvijas vēsturē lielākās civilās katastrofas, kurā gāja bojā 54 cilvēki, turpinām gaidīt atbildes. Policija strādā, izmeklēšana notiek, apsūdzības būšot, un tiesa lems, kam un par ko ir vai nav jāatbild.

Tātad visi strādā. Ne tikai izmeklētāji, bet arī likumdevēji, būvnieki, viņu uzraugi, „Maximas” vadītāji, glābšanas un sociālie dienesti, Rīgas domes būvvalde, valdība un vēl citi daudz stāstījuši par to, kas viss tiekot darīts un ir jau izdarīts.

Taču biedrības “Zolitūde 21.11” valdes locekle Aleksandra Fedutina trešdien LTV raidījumā “Sastrēgumstunda” teica, ka viņai nešķietot, ka gada laikā kaut kas ir izdarīts. Par grozījumiem būvniecības likumā viņa neņēmās spriest – “neesmu speciāliste”.

Viņas pieminētie grozījumi būvniecības likumā, kuri pieņemti 1.oktobrī, ir valsts amatpersonu un politiķu piesaukto traģēdijas seku izvērtēšanas darbu galvgalī. Bet vēl ir Ministru kabineta pieņemti vismaz 15 jauni noteikumi. Un tiek atjaunota Būvniecības valsts kontroles biroja darbība. Kāpēc tad cietušo pārstāvei nešķiet, ka kaut kas ir izdarīts?

Zūdošais stāsts

Gadu pēc traģēdijas nav sabiedrībai un jebkuram nespeciālistam skaidri saprotama stāsta par to, kāpēc notika traģēdija. Krimināllietu materiālu sējumi un tiesas lēmumu juridiskie konstatējumi par konkrēto personu atbildību nebūs šāds stāsts par visu traģēdiju. Tie būs sarežģīti juridiski dokumenti par atsevišķiem notikumiem daudz plašākā ainā. Tātad īsti nebūs arī priekšraksts līdzīgu situāciju novēršanai nākotnē.

Viens tiesas lēmums jau ir – firmas “Monce” pārstāvis Viktors Ivanovs sodīts par to, ka bija viltojis speciālista parakstu Zolitūdes veikala „Maxima” ēkas metāla konstrukciju pieņemšanas aktā. Viņš savu vainu ir atzinis, un februārī tiesa viņam piesprieda samaksāt 1920 eiro soda naudu. Viņš ir vienīgais, kas līdz šim saņēmis sodu. Nevienam apsūdzības nav izvirzītas un nav pat piemērots aizdomās turamā statuss nevienā no abiem kriminālprocesiem – par iespējamajiem būvniecības pārkāpumiem un par uzņēmuma “Maxima” atbildību.

Taču diezin vai bojā gājušo tuviniekiem un pārējai sabiedrībai ir saprotams, kā šis līdz šim vienīgais tiesas lēmums ietekmēs kopējās ainas noskaidrošanu un vai nebūs iegansts tās tālākai saduļķošanai. Ivanovs sodīts par paraksta viltošanu, nevis par metāla konstrukciju montāžas darbiem, kurus veikusi viņa pārstāvētā, tagad likvidētā vai pārdēvētā firma “Monce”, kuru šiem darbiem bija nolīgusi firma “Vikom”, kura bija uzņēmuma “Re&Re” nolīgtais apakšuzņēmējs šo darbu veikšanai.

Pienākumu un atbildības deleģēšanas daudzpakāpju ķēdē projektētāju izprojektēto, būvnieku paveikto un viņu uzraugu nepaveikto darbu rezultāts bija cilvēku bojāeja.

Stāsts par stingrāku būvniecības regulējumu ir, pirmkārt, par reakciju uz traģēdiju, nevis par tās iemesliem. Otrkārt, tas ir tikai viens no daudzajiem, bieži vien savstarpēji maz saistītiem stāstiem par šo katastrofu. Ja šāds stāsts nav saprotams cietušo un viņu tuvinieku interešu aizstāvības organizācijas pārstāvei, droši vien nav arī daudziem citiem, kuriem par šo nu jau gadu ilgo vēstījumu jūkli atgādināja “Sastrēgumstunda”.

Skrūvgrieži

Varbūt labi, ka raidījums nemēģināja šķetināt traģēdijas tehnisko iemeslu nebeidzamo un visos virzienos bezgalībā aizejošo stāstu par bēdīgi slaveno skrūvi, kura nav izturējusi slodzi. Šī skrūve kā traģēdijas iemesls parādījās uzreiz pēc veikala jumta sabrukšanas, bet tagad ir aplipusi ar advokātu un sabiedrisko attiecību speciālistu armiju, kura nopūlas nomudžināt savu algotāju atbildību par nepareizā siju savienojuma nepareizo stiprinājumu.

(Stāstam par skrūvi nupat ir arī jauns pagrieziens. Žurnāla “Ir” šīs nedēļas numurā viens montāžas firmas “Monce” bijušais darbinieks izstāsta, ka montētāji jau pirms darbu sākšanas konstatējuši, ka saņemtās skrūves ir acīmredzami nepiemērotas. Tomēr paļāvušies uz piegādātāju kompetenci un diemžēl nav sākuši uzdot jautājumus. Stāsta turpinājums droši vien sekos.)

Aiz tehnisko un juridisko detaļu mudžekļa, kurā neviens no stāsta daudzajiem personāžiem neatrod nekādus pārkāpumus katrs “savā atbildības jomā”, palaikam pazūd ļoti vienkāršais un šausmīgais stāsts par veikala “Maxima” vadītāju noziedzīgo bezatbildību, ignorējot daudzos trauksmes signalizācijas brīdinājumus. Lai arī kādas kļūdas būtu pieļāvuši būvnieki, cilvēki nebūtu gājuši bojā, ja būtu evakuēti, pirms jumts sabruka.

“Maximas” pīāristi mums tagad stāsta, cik ļoti rūpējoties par bojā gājušo ģimenēm un veikalā strādājošajiem, kuriem algas palielinātas par 7 procentiem un nopirkti jauni darba tērpi un krēsli. Mazāk dzirdam par to, ka uzņēmums tiesājas ar Valsts darba inspekciju, pēc kuras iesnieguma ierosināts kriminālprocess par “Maximas” atbildību četru savu darbinieku nāvē.

Pavisam pieklusis stāsts par būvdarbu uzrauga – Rīgas domes būvvaldes atbildību. Toties notiek diskusijas par it kā ar traģēdiju nesaistītajiem publiskajiem iepirkumiem, kuros vajadzētu vērtēt nevis zemāko cenu, bet gan piedāvājuma kvalitāti un arī būvnieku reputāciju. Gada laikā kopš “Maximas” sabrukšanas tās būvētājs uzņēmums “Re&Re” saņēmis vismaz 11 miljonus vērtus valsts un pašvaldību pasūtījumus. Būvnieku lobists Valdis Birkavs mūs trešdien televīzijā centās pārliecināt, ka tagad, pēc cilvēku masveida bojāejas, tā esot visdrošākā būvkompānija Latvijā.

Atsevišķi risinās stāsts par glābēju tehnisko nodrošinājumu. Un par bojā gājušo glābēju nereģistrēto kopdzīves partneru tiesībām. Un kā būs, kad, kā to paredz izmaiņas likumos, arī publisko telpu apmeklētāji būs administratīvi atbildīgi par neevakuēšanos trauksmes gadījumā – ja jums uzkritīs dzelzsbetona sija, maksāsiet sodu par to, ka nepaguvāt aizbēgt?

Politisko runu komisija

Arvien nav ne tikai sakarīga vēstījuma par notikušo, bet arī modeļa, kā valdībai un sabiedrībai rīkoties, ja kaut kas līdzīgs atkārtotos. Neatkarīgā komisija, kura bijušā Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Kažociņa vadībā tika veidota uzreiz pēc traģēdijas ar mērķi apzināt tās sistēmiskos iemeslus, uzreiz izjuka. Bet nupat izveidotā parlamentārā izmeklēšanas komisija “Maximas” traģēdijas izmeklēšanai būs bez tiesiskām pilnvarām, toties ar politiskām interesēm. No tās iniciatoru runātā pašlaik nav saprotams, ko un kā šī komisija darīs.

Deputātu parakstu vācējs Arturs Kaimiņš no Reģionu apvienības runā gan par Saeimas prestižu, ko Zolitūdes traģēdijas izmeklēšana esot “nodragājusi”, gan par “visām problēmām, kas ir izkristalizējušās šīs traģēdijas sakarā”. Un min gan publiskos iepirkumus, gan būvniecības, gan partnerattiecību regulējumu, gan pašlabuma meklētāju atmaskošanu. Inguna Sudraba (“No sirds Latvijai”) vēlētos izvērtēt likumdošanas procesu, lai ne būvniecības, ne visās citās jomās “mēs nepieļautu šauru interešu vadītu likumu pieņemšanu”. Kārlis Seržants (ZZS) novēl, lai komisijas “ziņojums nepaliek nenolasīts”.

Var prognozēt šai komisijai ilgāku mūžu nekā uzreiz pēc traģēdijas izveidotajai sabiedriskajai komisijai, ko vadīja Kažociņš. Taču var šaubīties, vai gadu pēc notikuma veidota politiska komisija, kas īsti nespēj definēt savus mērķus, spēs sagatavot ziņojumu, kas sniegtu pilnīgu un pārskatāmu ainu par traģēdijas iemesliem.

Citās demokrātiskās valstīs pēc līdzīgām lielām traģēdijām veidotas tieši “publiskas komisijas”, kādai bija jābūt arī Kažociņa vadītajai. Austrālijā 1970.gadā pēc tilta sabrukšanas Melburnā, kad dzīvību zaudēja 35 cilvēki, tika izveidota sabiedriska komisija, kurai bija plašāks mandāts nekā kriminālizmeklēšanai un arī juridiski nostiprinātas tiesības nopratināt lieciniekus. Līdzīgas pilnvaras bija ASV pēc “Al Qaeda” teroristu uzbrukuma dvīņu torņiem Ņujorkā 2002.gadā izveidotajai komisijai, kuras gala ziņojums ir ikvienam saprotams, detalizēts stāsts par to, kas, kurā brīdī un kāpēc notika.

Latvijas likumos nav paredzēta šādu komisiju veidošana. Bet Saeimas deputāti nevar sev piešķirt kriminālizmeklētāju un liecinieku publisku pratinātāju tiesības. Viņu komisija arī šoreiz, kā tas bijis citās reizēs, var kļūt par vienkārši tribīni sevis izrādīšanai un politisko rēķinu kārtošanai.

Ja tas tomēr nebūtu komisijas locekļu mērķis, komisija varētu, pirmkārt, balstoties uz valdības ziņojumu un, jācer, drīz arī tiesas materiāliem, apkopot un izstāstīt gan cietušo pārstāvjiem, gan plašākai sabiedrībai saprotamu stāstu par notikušo un par to, kā pēc traģēdijas darītais (piemēram, grozījumi būvniecības likumā) ietekmēs sabiedrības drošību. Otrkārt, kopā ar tiesību ekspertiem un, ņemot vērā starptautisko pieredzi, sagatavot likumisku bāzi rīcībai pēc sabiedriski svarīgiem ārkārtas negadījumiem, tai skaitā sabiedrisku izmeklēšanas komisiju veidošanai.