Nosaukt vārdā traģēdijas cēloņus

Pēc Zolitūdes traģēdijas valsts nav spējusi sistēmiski vērtēt notikušo un radīt sabiedrībai pārliecību, ka tā ir izdarījusi visu, lai līdzīgas traģēdijas neatkārtotos

Ir pagājis tieši gads, kopš notika traģēdija Zolitūdē. Īsi pēc traģēdijas visas amatpersonas solīja sabiedrībai atrast vainīgos un sakārtot nozares normatīvos aktus, lai līdzīgas traģēdijas nākotnē būtu mazāk iespējamas. Ejot laikam, apņemšanās noplaka un par to runāja arvien mazāk un mazāk. Sabiedrība ik pa laikam tika informēta par izmeklēšanas gaitu, savukārt jautājumi par sistēmiskiem trūkumiem izskanēja tikai atsevišķu mediju ziņojumos, atsevišķās darba grupās un sanāksmēs pie premjeres Ministru kabinetā. Tas vismaz daļā sabiedrības veicinājis priekšstatu, ka nekas nav darīts. Lai gan tas ir maldīgs priekšstats, darāmā vēl ir ļoti daudz.

Premjeres vadītās tikšanās

PROVIDUS, Delnas un Latvijas Pilsoniskās alianses pārstāvji piedalījās regulārajās, ik pa trim mēnešiem notikušajās tikšanās ar Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, ko sasauca un vadīja premjerministre. Tikšanās tika pārrunātas konkrētu cietušo problēmas un iespējamie risinājumi, kā arī runāts par traģēdijas izgaismotajām sistēmiskajām kļūdām, kuras nepieciešams labot. Tas bija apsveicams premjeres lēmums – problēmas un risinājumus izrunāt šādā formātā – ar cietušo iesaisti, kā arī piesaistot Latvijas Pilsonisko aliansi, Delnu un PROVIDUS kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas pastāvēja uz sistēmisko kļūdu labošanas nepieciešamību un var palīdzēt ar konkrētiem ieteikumiem savas ekspertīzes jomās. Piemēram, Delnai ir pieredze vērtēt korupcijas riskus būvniecībā, bet PROVIDUS ir arī zināšanas par būvniecības procesu un cietušo atbalstu.

Premjeres vadītās tikšanās bija emocionāli ļoti smagas, jo to laikā asarām pilnas acis bija daudziem, neatkarīgi no iesaistes un atbildības statusa. Šad un tad mēs tik ļoti iegrimām diskusijās, ka iemesls, kāpēc bijām telpā, it kā piemirsās. Bet biežāk emocijas bija redzamas sejās un dzirdamas balsīs, piemēram, kad cietušie pateicās par atrasto risinājumu konkrētai problēmai vai kad visi iesaistītie pateicās par padarīto darbu.

Cietušo vidū ir tādi, kuri uz šīm tikšanām brauca tālu ceļu, piemēram, no Daugavpils. Viņu vidū daudzi rūpīgi izdarījuši savu mājas darbu – iepazinušies ar normatīvajiem aktiem, ievākuši informāciju par iespējamām problēmām citās ēkās vai objektos, kas varētu apdraudēt sabiedrības drošību, piemēram, par lielveikalā veiktiem metināšanas darbiem, par iespējām mājām piekļūt ar glābēju tehniku, par tā sauktajiem melnajiem punktiem uz ceļiem, kuros bieži notiek satiksmes negadījumi. Viņi uztraucas par būvniecības kvalitātes kontroli, par atbildīgo un indivīdu reakcijām uz trauksmes signāliem, par cietušo, kuri dzīvo civillaulībās, tiesībām. Viņi uztraucas par nākotni. Piemēram, pēdējā tikšanās laikā tika uzrunāta jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas drošība, jo ir bailes par Latvijas nākotni (bērniem un studentiem), kā arī inteliģenci. Kā teica viena cietusī, ja bibliotēkas ēkā notiktu Zolitūdes traģēdijai līdzīga konstrukciju sagāšanās, no šāda trieciena Latvija nekad neatgūtos.

Cietušos nevar apklusināt ar nepilnīgu atbildi, viņiem svarīgi ne tikai normatīvo aktu panti, bet arī ieviešana, viņiem nepieciešams izstāstīt visu līdz pēdējam sīkumam. Viņiem nav pacietības ilgi gaidīt, bet viņi turpina prasīt izmaiņas un gaida to ieviešanu, nevis sarūgtinājumā vai dusmās aizcērt durvis. Šādu patiesu līdzdalību redzēt ir līdz aizkustinājumam iedvesmojoši – jo viņi cīnās par drošāku, labāku un iekļaujošāku Latviju par spīti vai pateicoties savai personiskajai sāpei par savu tuvāko cilvēku zaudējumu vai saviem ievainojumiem traģēdijā. Mēs visi vēlētos kaut šāda līdzdalība nebūtu bijusi nepieciešama – kaut nebūtu bijuši normatīvo aktu “caurumi”, institūciju un cilvēku darbi un nedarbi, kas traģēdiju veicināja.

Sistēmisko kļūdu labošana

Uzreiz pēc traģēdijas Delna aicināja premjerministru veidot sabiedrisku komisiju, kas atklāti, profesionāli un vispusīgi izanalizētu jomas, ko skar tirdzniecības centra Maxima jumta sabrukšanas izraisītā traģēdija, un sniegtu ieteikumus uzlabojumiem. Arī PROVIDUS komanda uzskatīja, ka nepieciešams identificēt sistēmiskos brāķus – Zolitūdes traģēdijas cēloņus, un izstrādāt plānu, kā šīs kļūdas labot, lai mazinātu līdzīgu traģēdiju iespējamību. Taču lēmumi par komisijas izveidi tika pieņemti steidzamības kārtā – sabiedrība prasīja rīcību, un lēmumu pieņēmēji, tai skaitā mēs – pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, nespējām argumentēt par labu pārdomātai lēmumu pieņemšanai, kas, iespējams, būtu ļāvis izvairīties no kļūdām, kuru rezultātā neilgi pēc komisijas izveides tā arī beidza darbu. 2013.gada decembrī PROVIDUS domāja, ka palīdz vadīt sabiedrisku diskusiju par komisijas mērķi, uzdevumiem, kā arī komisijas locekļu nepieciešamajām kompetencēm. Taču izrādījās, ka sabiedriskā komisija jau bija izveidota, tāpēc diskusija vairs nebija nepieciešama, un bija maldinoša.

PROVIDUS ir pārliecināts, ka šīs kļūdas nebija apzinātas – tās tika pieļautas, jo traumu pārcietām mēs visi, un tāpēc mūsu spriestspēja bija traumēta. Mēs nespējām apturēt savu darbošanos – piemirsām par lēmumu caurskatāmību, jēgpilnu sabiedrības līdzdalību – jo traģēdija prasīja nekavējošu rīcību. Šī bija vērtīga mācība tam, ka vienalga kādos apstākļos pieļautās atkāpes no labas pārvaldības principiem rada ne tikai negatīvas sekas konkrētā lēmuma dzīvotspējai (Zolitūdes traģēdijas apstākļu izvērtēšanas komisijas īsais mūžs). Labas pārvaldības upuri arī iedragā Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatus, par kuru atgūšanu sapņojām un cīnījāmies līdz atguvām neatkarību.

Ar vai bez komisijas, aktuāla palika vajadzība nosaukt vārdos traģēdijas cēloņus un izstrādāt plānu, kā kļūdas novērst. Tāpēc PROVIDUS un Delna uzstāja uz nepieciešamību valsts līmenī izveidot koordinētu mehānismu traģēdijas apstākļu noskaidrošanai, kas ļautu apzināt valsts institūciju jau paveiktos darbus, uzraudzīt uzsākto darbu izpildi, kā arī apzināt papildus vērtēšanas vai sistēmas uzlabojumu piedāvājumu vajadzības. Mēs par šo atgādinājām, kad tika veidots valdības rīcības plāns. Mēs par šo atgādinājām pirmajā premjeres tikšanās ar cietušajiem. Šīs uzstājības rezultātā Pārresoru koordinācijas centram tika uzdots uzdevums sagatavot informatīvu ziņojumu par traģēdijas cietušajiem sniegto palīdzību, valsts ieguldījumiem izmeklēšanas procesā, kā arī uzsākto un paveikto, lai labotu normatīvos aktus un rīcībpolitiku, mainītu institūciju un privātpersonu rīcību. Ar šo ziņojumu mūs iepazīstināja 16.oktobra tikšanās, un plašākai sabiedrībai tas tika publiskots pagājušajā nedēļā.

Vērtējot premjeres vadītās tikšanās, jāatzīst, ka tajās izpaudās premjeres personības un prasmju plusi – būt iejūtīgai, spēt pateikt patiesus pareizos vārdus, spēt meklēt risinājumus konkrētām cietušo problēmām. Šīm tikšanām bija arī simboliskās un politiskās atbildības līmeņa uzdevumi – iespēja cietušajiem no augstākajiem politiski atbildīgajiem uzzināt par progresu, uzklausīt cietušo jautājumus un sniegt atbildes, tai skaitā uzņemties atbildību par tālāko darbu, lai labotu sistēmiskās kļūdas – Zolitūdes traģēdijas cēloņus. Tomēr tikšanās nedeva pietiekami sistemātisku un detalizētu atskaiti, kas aptver gan padarītos, gan procesā esošos, gan plānotos darbus un to izpildes termiņus, lai mēs visi varam būt drošāki, ka ikdienišķs gājiens pēc piena nebeigsies traģiski.

Tāpēc, lai turētu roku uz pulsa un nodrošinātu neatkarīgu vērtējumu, PROVIDUS uzsāka valdības un Saeimas padarīto, uzsākto un nepadarīto darbu uzraudzību, izmantojot arī premjeres vadītajās tikšanās pārrunāto informāciju. Iesaistot atbildīgās institūcijas, medijus un nevalstiskos ekspertus, uzraudzības jaunākie rezultāti Zolitūdes traģēdijas pirmajā gadadienā tiks publicēti sabiedriskās politikas portālā Providus.lv.

Parlamentārā izmeklēšanas komisija

PROVIDUS darbs pie valdības un Saeimas darbu uzraudzības, lai labotu Zolitūdes traģēdijas izgaismotās sistēmiskās kļūdas, lika saprast mūsu iespēju ierobežotību. Mēs nespējām vērtēt arī pašvaldību darīto, jo tam pietrūka resursu. Mūsu lūgumiem sniegt informāciju vai palīdzēt vērtēt padarīto atsaucās tikai daļa uzrunāto, jo nevalstiskas organizācijas vēstulei nav deputāta jautājuma vai premjeres rezolūcijas spēks.

Šos trūkumus, iespējams, varētu mazināt Saeimā izveidotā parlamentārā izmeklēšanas komisija par Zolitūdes traģēdiju. Tajā varētu sistemātiski vērtēt ne tikai valsts, bet arī pašvaldību darbu traģēdijas seku likvidēšanā un kļūdu labošanā. Komisijā varētu ne tikai analizēt jau paveikto un neizdarīto, bet arī sniegt konkrētus priekšlikumus uzlabojumiem. Komisija arī ļautu opozīcijai uzdot kritiskus jautājumus par valdības darbu, ko varbūt neuzdotu koalīcija, piemēram, par to, cik kvalitatīvs un pārdomāts bija gada laikā sniegtais valsts atbalsts cietušajiem.

Tomēr bažas par parlamentārās izmeklēšanas komisijas objektivitāti rada tas, ka deputātiem nāksies atzīt savas kļūdas vai savu ieinteresētību esošās nesakārtotās sistēmas radīšanā, jo viens no traģēdijas iespējamiem iemesliem – izstrādātie normatīvie akti – neuzliek adekvātu atbildību būvniekiem un iesaistītām institūcijām. Ja traģēdijas kontekstā tiek pārmests likumdevējam, ka tas radījis būvniekiem, nevis sabiedrībai labvēlīgus normatīvos aktus, vai deputāti spēs objektīvi un mērķtiecīgi vērtēt gan koalīcijas, gan opozīcijas atbildību, veidojot būvniecības regulējumu?

Sabiedrisko komisiju regulējums

Izvērtējot premjeres vadīto tikšanos rezultātu un parlamentārās izmeklēšanas komisijas iespējamos darba augļus, skaidrs kļūst viens no nepadarītajiem darbiem gadu pēc traģēdijas. Tas ir sabiedrisko komisiju regulējums gadījumos, kad nepieciešams mērķtiecīgs, sistemātisks un neatkarīgs vērtējums institūciju darbam krīzes situācijās. Diemžēl to pēc definīcijas nevarēja nodrošināt ne premjeres piedāvātais un īstenotais mehānisms, un to grūti sagaidīt arī no Saeimas deputātu darba, jo šajos procesos iesaistītie vērtē savu padarīto. Taču Latvijā nav tiesiskā regulējuma, kas leģitimētu neatkarīgas sabiedriskas komisijas izveidi traģēdijas novērtēšanai un secinājumu izdarīšanai. Leģitimitāte arī bija viens no iemesliem, kādēļ 2013.gada nogalē lēmumi par sabiedriskās komisijas izveidi tikai pieņemti steidzamības kārtā, kā rezultātā komisija nesāka darbu. Tāpēc, mūsuprāt, likumdevējam ir jārada atsevišķs likums, kas palīdzētu reaģēt uz līdzīgiem gadījumiem, jo valstij ir jābūt gatavai uz visu.

2014.gada februārī PROVIDUS rosināja valdības rīcības plānā iekļaut uzdevumu Tieslietu ministrijai izveidot koncepciju un likumprojektu sabiedriskās izmeklēšanas komisiju darbam, paredzot šādu komisiju izveidošanas nosacījumus, pilnvaras, sastāva veidošanas kritērijus, kā arī citu nepieciešamo regulējumu. Taču Tieslietu ministre Baiba Broka atbildes vēstulē (2014.gada 24.februārī) argumentē, ka „nav bijusi pietiekama diskusija par šādu sabiedrisko izmeklēšanas komisiju izveides mērķi un lietderību. Turklāt, papildus izmeklēšanas iestādēm pastāv arī iespēja veidot Parlamentārās izmeklēšanas komisijas Saeimā, kur darbojas sabiedrības tieši vēlēti deputāti, kas ir tieši leģitimēti pārstāvēt sabiedrības intereses. Līdz ar to nav skaidrības par to, kāda būtu sabiedrisko izmeklēšanas komisiju, kurās darbotos sabiedrības pārstāvji bez speciālām zināšanām, kompetence. Turklāt, jāvērtē vai ir lietderīgi tērēt valsts budžeta līdzekļus, lai vienas darbības veiktu divas institūcijas.”

Mēs uzskatām, ka viens no valsts pamatpienākumiem ir radīt sabiedrībai drošu vidi un pie drošības svārstībām – ātri reaģēt. Lai valsts spētu ātri reaģēt uz notiekošo, jābūt definētiem skaidriem soļiem un rīcībai, bet šobrīd tādas nav (piemēram, Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likumprojekts ir tikai izstrādes stadijā, un pilnvērtīgi tas varētu sākt darboties tikai no 2016.gada). Tāpēc, atskatoties uz gadu kopš notika traģēdija, jāsecina, ka valsts nav spējusi sistēmiski vērtēt notikušo un radīt sabiedrībai pārliecību, ka tā ir izdarījusi visu, lai līdzīgas traģēdijas neatkārtotos. Par spīti atbildīgo institūciju, mediju un pilsoniskās sabiedrības darītajam, šobrīd nepamet sajūta, ka amatpersonas līdz galam neizprot – pēc šādas traģēdijas ne cietušajiem, ne sabiedrībai nepietiek vien ar vārdiem “darbs notiek un turpinās”.

Autori ir Dace Akule, domnīcas PROVIDUS direktore, Gundars Jankovs, Sabiedrības par atklātību Delna direktors

Rakstu par Zolitūdes traģēdijā izdzīvojušo “Maximas” darbinieku Mārtiņu Plāsi lasiet žurnālā “Ir” šeit.

Žurnāla “Ir” pētījumu, kāpēc gadu pēc traģēdijas nav nosaukti vainīgo vārdi, lasiet šeit.