Ģeopolitiskais ierocis – enerģētika

Latvijas iespēja – Inčukalna pazemes gāzes krātuvju izmantošana

Pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā kardināli mainījuši ģeopolitisku situāciju mūsu reģionā. Skumji, bet fakts. Saskaņā ar 1994.gada noslēgto līgumu starp Ukrainu un Krieviju (starp līguma pusēm bija arī ASV un Lielbritānija), Ukraina atteicās no saviem kodolieročiem apmaiņā pret teritoriālas integritātes garantijām. Kāds ir šīs vienošanās rezultāts, tagad skaidri redzams – savstarpējā uzticēšanās reģionā ir dramatiski samazinājusies.

Latvijai būtiskākais jautājums – kā nodrošināt valsts enerģētisko neatkarību. Vai un kā tas iespējams? Īsā atbilde – Baltijas valstīm beidzot panākot vienotu pozīciju par rīcību tas ir iespējams. Šis piemērs var kalpot arī kā risinājums Eiropai kopumā.

Latvijas atkarība no Krievijas dabas gāzes

Par vienu no galvenajiem politiskajiem instrumentiem un ieročiem ir kļuvusi enerģētika. Tikai dažu mēnešu laikā Krievija sākotnēji samazināja gāzes cenu Ukrainai par 33%, bet vēlāk paaugstināja to pat par 50%. Šādām cenu svārstībām un neskaidrībai par piegādēm vajadzētu izraisīt katastrofālas ekonomiskās un sociālās sekas.

Jāatzīst, ka pat Aukstā kara laikā PSRS nodrošināja stabilu enerģijas padevi Eiropai, taču tagad situācija pasaulē mainījusies un mums arī jārīkojas atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Īpaši Latvijai, ņemot vērā, ka mūsu valsts joprojām ir 100% atkarīga no Krievijas dabas gāzes.

Ņemot vērā minētos riskus, Latvijai nepieciešams rīkoties pietiekami izlēmīgi, tomēr tikpat svarīgi saglabāt vēsu galvu. Kā zināms, gāzes cena būtiski ietekmē ne tikai apkures rēķinu apmēru, bet arī tautsaimniecības konkurētspēju kopumā. Viens piemērs – pagājušajā nedēļā a/s „Valmieras stikla šķidra” paziņoja, ka enerģijas cenas ir galvenais iemesls tam, ka jauno ražotni atvērs nevis Latvijā, bet gan Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur gāzes cena ir tikai aptuveni trešdaļa no vidējas cenas pasaulē.

Tagad Latvija par dabas gāzi maksā nedaudz vairāk nekā Vācija, kur ir zemākā cena Eiropā. Taču Eiropā cenu atšķirības ir ļoti lielas – piemēram, Polijā dabas gāze varētu maksāt pat vairāk nekā 30% vairāk nekā Latvijā. Turklāt Polija nesen ir noslēgusi līgumu par gāzes piegādēm savam jaunuzbūvētājam LNG terminālam “Swinoujscie ar Qatargas”. Lai arī gāzes cena publiski netika atklāta, analītiķi uzskata, ka tā varētu būt par apmēram 20% augstāka nekā cena, ko Polija maksā par Krievijas gāzi.

Baltijai nepieciešams kopīgs risinājums

Globāli enerģētikas situācija pasaulē strauji mainās ģeopolitikas un ASV slānekļa gāzes revolūcijas ietekmē, tāpēc nepieciešams rīkoties stratēģiski pārdomāti un taktiski ļoti precīzi, jo citādi nāksies mācīties no ļoti dārgām kļūdām.

Grūti atrast profesionālu ekspertu, kurš uzskatītu par iespējamu Eiropai tuvākajā nākotnē pilnīgi atteikties no Krievijas gāzes. Taču ir iespējams panākt, ka gāzes piegāžu ķēdes Eiropā tiek diversificētas, neļaujot “Gazprom” sašķelt un izolēt atsevišķas dalībvalstis.

Lai to panāktu ir nepieciešami starpsavienojumi starp Eiropas Savienības (ES) valstīm, jo tad Centrāleiropas valstis varēs saņemt gāzi ne tikai caur Ukrainu, bet arī no Vācijas. Turklāt Eiropai jābūt gatavai arī reaģēt atbilstoši tam, kāds varētu būt ASV enerģētikas politikas jaunais pavērsiens: vai ASV turpinās nodrošināt zemas un stabilas gāzes cenas savai ražošanai, ierobežojot gāzes eksportu, vai arī izvēlēsies iepludināt savu dabas gāzi pasaules tirgos. Otrajā gadījumā Eiropai steidzami nāksies investēt reģionālos LNG terminālos.

Vai ASV slānekļa gāze noņems Eiropu no “Gazprom” adatas?

Pats aktuālākais ir jautājums, vai ir iespējams panākt reģiona drošību par saprātīgu cenu. Enerģētikas pasaulē lielākā uzmanība pievērsta ASV, kur pēdējo dažu gadu laikā, pateicoties jauno tehnoloģiju attīstībai un milzīgajām investīcijām, notikusi tā saucamā slānekļa gāzes revolūcija. Pagājušajā gadā ASV apsteidza Krieviju un kļuva par pasaules lielāko enerģijas ražotāju.

Patlaban ASV gāzes pārdošanas cena sastāda mazāk nekā pusi no pārdošanas gāzes cenas Vācijā, turklāt ASV masveidā tiek būvēti LNG eksporta termināļi. Ierēķinot gāzes sašķidrināšanas, jūras transporta, un gazifikācijas izmaksas, ASV gāze Eiropā varētu nonākt par cenu, kas ir konkurētspējīgāka par “Gazprom” piedāvāto.

Taču ir daži riski. Pirmkārt, patlaban ASV kompānijas drīkst brīvi eksportēt gāzi tikai uz valstīm, ar kurām ASV ir noslēgts brīvās tirdzniecības līgums (BTL). Ar Eiropu sarunas par šādu līgumu ir uzsāktas, bet grūti prognozēt, kad varētu notikt līguma parakstīšana. Eksportam uz valstīm, ar kurām nav BTL līguma, nepieciešama ASV valdības licence, un katras licences piešķiršana prasa ievērojamu laiku administratīvām procedūrām. 

Otrkārt, Āzijas valstis ir gatavas maksāt par sašķidrinātu gāzi daudz vairāk nekā Eiropa. Tas arī ir saistīts ar Japānas atteikšanos no kodolenerģijas izmantošanas. Un te būtiski atrast motivāciju, kāpēc privātuzņēmējam eksportēt dabasgāzi uz Eiropu par 10 dolāriem nevis par uz Āziju par 17 dolāriem. Taktiski sasteigtas un nepārdomātas rīcības rezultātā var iestāties risks, ka Latvijā tiks uzbūvēts LNG terminālis, kurš stāvēs tukšs, vai arī LNG gāzi nāksies pirkt par Āzijas cenām – tās varētu būt lielākas nekā 50%, nekā cena, ko maksājam patlaban.

Vai Eiropa var dabūt ASV gāzi par konkurētspējīgu un saprātīgu cenu? Var, bet ir daži priekšnosacījumi. Viens no būtiskākajiem – ASV jāprecizē normatīvie akti ar mērķi piešķirt brīvas tirdzniecības valstu statusu attiecībā uz gāzes piegādēm arī tām valstīm, ar kurām nepastāv BTL vienošanās, konkrēti, saviem NATO sabiedrotājiem.

Latvijas iespējas

Latvijai ir izšķirīgas priekšrocības, kuras sniedz Eiropas “Connecting Europe Facility” (CEF) fonds, – tā līdzekļi ir pieejami reģionālās nozīmes projektiem. Neapšaubāmi nozīmīgākais ir Polijas – Lietuvas gāzesvada starpsavienojums, kas savienos Baltijas valstis ar Centrālo Eiropu. Projektam iespējams piesaistīt CEF līdzfinansējumu līdz pat 75% apmērā.

Otrā prioritāte – reģionālais LNG termināls Somijā vai Igaunijā ar gāzesvada starpsavienojumu abām valstīm. Šāda starpvalstu vienošanās kādu laiku iepriekš jau ir panākta, neskatoties uz to, ka Inčukalna dabasgāzes krātuve padara Latviju par loģisku vietu reģionālajam LNG terminālam.

Panākot reģionālu risinājumu – Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija un Somija -, priekšrocības būtu ne tikai Latvijas dabasgāzes krātuves, bet arī kopumā šāda apjoma patēriņš ASV piegādātājiem būtu daudz interesantāks, tai skaitā Latvijai labvēlīgāks konteksts jautājumos par gāzes cenām, nekā tad, ja sarunās ar ASV Latvija startē atsevišķi.

Lēmums par šo projektu realizāciju būs jāpieņem, visām reģiona valstīm vienojoties, taču pēdējo gadu pieredze apliecina, ka pat Baltijas valstīm vienoties nebūt nav viegls uzdevums. Protams, nespēja vienoties ir arī slikts signāls pārējām Eiropas valstīm un nopietns risks pazaudēt ievērojamu daļu no CEF finansējuma.

Ja tuvākajā laikā neizdosies panākt vienošanos Baltijā, ja izgāzīsies reģionālie risinājumi, tad mūs gaida tā saucamais „nacionālais variants”. Proti, uzbūvēt LNG terminālu vieniem pašiem, kā to izdarīja Lietuva Klaipēdā (kopējas izmaksas ap 695 miljonu eiro). Tādā gadījumā nebūs iespējas pretendēt uz CEF finansējumu un jāiegulda 100% valsts budžeta finansējums, turklāt saglabāsies liels risks, ka terminālis stāvēs tukšs, vai arī nodrošinās daudz dārgākas gāzes piegādi.

Latvijas ģeogrāfija un ģeoloģija – arī Eiropas iespēja

Iespējas ir vienmēr, arī šī ģeopolitiskā krīze mums piedāvā jaunas iespējas.

Visa Eiropa meklē risinājumus, kā diversificēt enerģijas piegādes un panākt drošību, Latvija var piedāvāt risinājumu, kas risinās šīs problēmas.

Viens no risinājumiem ir pazemes gāzes krātuvju izmantošana. Piemēram, Inčukalns ir viena no lielākām pazemes gāzes krātuvēm. Latvijā ir arī unikāla ģeoloģiskā struktūra, tāpēc potenciāli Latvijā ir vairākas šādas krātuves ar kopējo kapacitāti ap 50 bcm (miljardi kubikmetru). Ar tādu apjomu pietiks, lai nodrošinātu gāzes piegādes Centrāleiropai veselu gadu. Tiesa, šis risinājums ir reāls tikai tad, ja tiks izbūvēts Polijas-Lietuvas starpsavienojums, kas šīs piegādes Centrāleiropai varēs nodrošināt. Ja ES valstu diskusijās tiešām stratēģiskā dabas gāzes rezerve beidzot kļūs par ES prioritāti, tad tai jānovirza arī atbilstošs ES finansējums, investējot ES līdzekļus, lai tuvākā perspektīvā pārvarētu Eiropas valstu atkarību no “Gazprom”.

Autors ir ekonomikas ministrs, Reformu partija