Straujuma: Esmu pašpietiekama

Premjerministra kandidāti Laimdotu Straujumu intervē Anita Brauna 

Lai arī pie jaunās valdības veidošanas galda sēž apsūdzētais «oligarhs» Aivars Lembergs, premjerministra kandidāte Laimdota Straujuma netic, ka četras politiskās partijas pašlaik spētu vienoties par labu oligarhiem. Saruna ar Straujumu notika otrdienas rītā.

Kā jums šķiet, kādi apsvērumi noteica to, ka partijas spēja vienoties par jūsu kandidatūru un tai piekrita arī prezidents, kurš pirms tam bija izbrāķējis jūsu kolēģi Arti Pabriku?

Tas ir jautājums pašām partijām, bet es gribu pateikt, kāpēc piekritu. Es neliekuļoju to sakot – izjutu atbildību pret šībrīža valdības vadītāju un arī kolēģiem, jo process divas, trīs nedēļas jau gāja, mainīja kandidātus un nebija apmierināta viena, otra vai trešā puse. Kad pēdējoreiz mani Valdis Dombrovskis uzrunāja svētdien no rīta, es sapratu, ka ir jāpiekrīt.

Svētdienas rītā vēl nebijāt par to droša?

Jā. Protams, biju vairrākkārt gan ar Dombrovski, gan ar Sandru Kalnieti par to runājusi vairākos etapos, un tad es sapratu savu atbildību – pienākuma apziņu, ka es nedrīkstu, vienkārši nedrīkstu atteikties šajā brīdī, kad viens kandidāts pēc otra tāda vai cita iemesla dēļ tiek noņemti vai paši noiet no trases. Tad arī šo lēmumu pieņēmu. “Vienotībā” mums bija diskusija, jautājumu bija daudz, bet jāsaka – viss bija pozitīvā gultnē un svētdienas vakarā bija vienbalsīgs balsojums par izvirzīšanu. Pirmdien bija tikšanās ar visām partijām, lai izveidotu labiski centrisku koalīciju – četras partijas plus neatkarīgie deputāti. Izgāju visas frakcijas, nofiksēju jautājumus, kas interesē partijām, un prezentēju principus, kā vajadzētu veidot valdību. Par konkrētiem uzvārdiem, konkrētām ministrijām patiešām netika runāts. Atsevišķs gadījums ir tikai ar “Visu Latvijai” – TB/LNNK par kultūras ministri, viņi to uzskata par prioritātu un neviens [cits] arī nepretendēja. Tas ir diezgan viennozīmīgi, ka Melbārdes kundze var palikt.

Ko es sapratu pēc šīm sarunām? Pirmkārt, to, ka man ir visu partiju atbalsts. Jautājumi bija konstruktīvi, bez īpašām negācijām. Ir jautājumi, kur partijām ir pretējas domas un būs jāmeklē kompromiss politiskās konsultācijās. Faktiski visas partijas ir piekritušas – ja būs jautājumi, kur ir nesamierināmas pretrunas, veidojam [tādu] sarakstu. Iespējams, pat rakstisku sarakstu pievienojam koalīcijas līgumam, ka šeit mēs neesam varējuši vienoties, un to risina jaunā Saeima.

Dažas partijas ir pateikušas savas intereses, bet par amatiem neesam vēl runājuši. Arī kad aizgāju pie “Vienotības”, prasīju – vai tas, ko lasām avīzēs, jau ir valdības saraksts? Man gan Āboltiņas kundze, gan Dombrovska kungs apliecināja, ka ir balta lapa.

Jūs teicāt, ka par savu uzdevumu uzskatāt turpināt līdzšinējās valdības iesākto darbu. Kuriem valdības ministriem, jūsuprāt, vajadzētu turpināt darbu?

Man šobrīd negribas kādu uzvārdu nosaukt – pēc tam [var iznākt, ka] cilvēks netiek nominēts. Jāvienojas par atbildības sfērām, šāda saruna mums vispār nav bijusi.

Ja runājam par kolēģiem – protams, Dace Melbārde ir vienu mēnesi [amatā], viņa, manā izpratnē, ir atstājusi ļoti pozitīvu iespaidu. Bet man ir jārunā ar konkrētiem cilvēkiem, jo es nezinu, vai viņi ir gatavi turpināt darbu valdībā. Kā uzskatu, ļoti labs ministrs ir Vilks, Rinkēvičs. Prezidents uzskata, Kozlovska kungam ir jāturpina iesāktais, jo ir [jāizmeklē] Zolitūdes traģēdija. Šobrīd man ir patiešām balta lapa [priekšā].

Es gribētu, lai rīt (saruna notiek otrdien – red.) partijas tiekas savā starpā, lai mēs nofiksētu galvenos uzdevumus. Manai biroja vadītājai jau ir sasūtīti to kolēģu uzvārdi, kuri darbosies četrās darba grupās. Viena ir Ekonomikas un finanšu lietu [grupa], ko es pati vadīšu, tad ir drošības jautājumi, trešais ir humanitārais bloks, ceturtais ir koalīcijas līgums. Rīt būtu kopējā tikšanās, kur piedalīsies arī pašreizējais premjers, un katras partijas deleģētam cilvēkam noliksim uzstādījumus, ko mēs redzam jaunajai valdībai. Tad grupas darbosies, ir doma nedēļas laikā sagatavot valdības deklarāciju. Paralēli, protams, būs runa par amatiem, bet man pašai savā galvā tas ir jāsakārto.

Ir skaidrs, ka finanšu ministra amats būs “Vienotībai”. Vai uzskatāt, ka Andrim Vilkam ir jāturpina darbs?

Es uzskatu, ka Andris Vilks ir labs ministrs, bet man ir jāsaprot, [vai viņš vēlas šo amatu], jo viņš ir izteicies, ka negrib palikt politikā un kandidēt nākošajās vēlēšanās.

Viņš tviterī svētdien ierakstīja: «Latvijā tagad dzīve ritēs pēc cita laika. Izkaltušā zemē sētie graudi četros gados ir sazaļojuši, ražas novācēju saradies daudz. Sējēji var iet!»

Tas [izklausās] kā zināms rūgtums. Es ar Vilka kungu runāju. Pirmais, ko viņš teica – nē, Laimdota, es negribu kandidēt, negribu būt politikā. Pēc tam viņš teica, ka par to var padomāt. Tā jau nav pirmā reize, kad Vilka kungs ir pateicis, ka viņš atalgojuma un citu iemeslu dēļ varētu negribēt būt politikā. Tā kā man patiešām ir jārunā un jāsaprot, ko katrs domā.

Tuvākajās dienās es uzlikšu ministriju sarakstu, pašreizējos ministrus. Pieņemot principu, kas pašlaik ir deklarēts un kam es absolūti piekrītu, ka ir trīs ministriju grupas – resursus tērējošās, resursus turošās ministrijas un spēka grupa – tad katrai partijai iznāk trīs ministri un “Vienotībai” [vēl] nāk klāt finanšu ministrs. Protams, jautājums, vai katra partija var izvirzīt no katras grupas cilvēku. Tās grupas varētu būt nedaudz sajauktas. Bet es tiešām nezinu, ko partijas domā, kompleksi neesmu to prasījusi un man nav arī kaut kādas līnijas, ultimāti uzstādīti no partijām.

Vēl viena atslēgas pozīcija ir Tieslietu ministrija – Jāņa Bordāna aktivitātes zināmā mērā sašķobīja Dombrovska valdību. Cik jums ir svarīgi, lai Bordāna iesāktie darbi maksātnespējas administratoru un tiesu jautājumā tiktu turpināti?

Pēc būtības man ir svarīgi, jo par maksātnespējas administratoriem ir ļoti daudz dažādas informācijas saņemts no sabiedrības. Protams, es negribu pateikt, ka visi maksātnespējas administratori ir tā vai citādi iesaistīti dažādās shēmās, bet skaidrs, ka tur ir problēmas un tās ir jārisina. Par Bordāna kungu runājot, viņš nav nevienā no partijām, līdz ar to, ja mēs gribam politisku valdību, diez vai Ministru prezidents var izvirzīt kandidātu, kurš nepieder koalīcijai un koalīcija par to nobalsotu. Tā ka tas ir apšaubāms jautājums. Es domāju, ka Ministru prezidentam ir iespēja izvēlēties no politisko partiju [vidus].

Kuru cilvēku jūs redzat tieslietu ministra amatā?

Es tiešām neesmu domājusi, nevaru šodien pateikt.

Sarunas sākumā minējāt, ka prezentējāt valdības sastādīšanas principus. Kādi būs jūsu principi ministru izvēlē?

Mani kritēriji ir profesionalitāte un godprātība. To arī lūgšu partijām rīt tiekoties. Man ļoti negribētos, ka sabiedrībā ir uzskats, ka ir tādi vai citādi notikumi bijuši, un ka tie varētu turpināties.

Ko darīsiet, ja tēvzemieši gribēs turpināt vadīt Tieslietu ministriju un izvirzīs, piemēram, Baibu Broku?

Baiba Broka ir profesionāla kandidāte. Bet es uzreiz saku – šobrīd neesmu vērtējusi Baibu Broku un nevienu citu kandidātu. Man ir blociņš, kur viss sarakstīts, bet ministriju saraksta tajā nav. Vakar šīs sarunas nenotika, es neesmu paspējusi apsēsties [un pārdomāt].

Vai, jūsuprāt, Broka varētu turpināt reformas maksātnespējas administratoru lietās?

Mums ir jāvienojas, vai šis jautājums iet valdības deklarācijā. Šobrīd neviens nav pret to, ka tur ir vajadzīga sakārtošana, jautājums – ko kurš domā ar sakārtošanu. Svarīgi, ko partijas vienosies ierakstīt deklarācijā. Ja vienošanās būs, tad [skatīsies] kandidātus. Pašlaik tiešām nav skaidrs, vai tēvzemiešiem būs Tieslietu ministrija.

Vakar ziņās skatoties valdības veidošanas sarunas, daudzus zināmā mērā šokēja tas, ka pie sarunu galda atkal sēdēja Aivars Lembergs. Tas signalizēja, ka valsts ir atgriezusies pagātnē. Augusts Brigmanis intervijā tieši pateica, ka «oligarhu tēma ir noņemta». Vai ar jūsu topošo valdību oligarhi atgriežas pie varas Latvijā?

Topošo valdību veido četras partijas plus neatkarīgie deputāti. Vakar “Vienotība” un Reformu partija parakstīja vienošanos, ka visas sarkanās līnijas, kas attiecas uz vienu vai otru politisko partiju, ir noņemtas. Līdz ar to Zaļo un zemnieku savienība ir līdztiesīgs koalīcijas partneris. Neatkarīgi no uzvārda ir jautājums, vai četras politiskās partijas var vienoties par kādu oligarhus atbalstošu pasākumu. Četras politiskās partijas! Tad ir jautājums – ko mēs pārstāvam? [Vai tiešām] visas politiskās partijas var vienoties, ka ejam un atbalstām kaut ko, kas nav visai skaidrs un saprotams sabiedrībai? Es tam neticētu, pat ja kāda partija izvirzītu tādus jautājumus. Manuprāt, arī sabiedrība tagad ir cita. Sabiedrība aug, esmu par to pārliecināta.

Daudziem vēlētājiem tā bija ļoti svarīga robežšķirtne, ka pēc Zatlera rīkojuma Nr.2 bija iespēja izveidot valdību, kurā nebija cilvēku, kurus mēs saucam par oligarhiem. Cik jums pašai svarīgs ir šis tiesiskuma uzstādījums?

Gan valsts sekretāra, gan ministra karjerā es neatceros pasākumus, kur mani būtu ietekmējušas kādas interešu grupas un es būtu pārkāpusi to sarkano līniju. Negribu teikt, ka neesmu tikusi uzrunāta tādā vai citādā veidā, bet katram politiķim ir jābūt savai iekšējai sarkanai līnijai – cik tālu tu vari iet un kur to redzi. Ir jautājumi, kur profesionāli ir jāpanāk kompromiss. Kaut vai Zemkopības ministrijā – man var būt arī nedaudz cits viedoklis, nekā mēs vienojamies ar zemniekiem, bet tas ir kompromiss, uz kuru ejam. Un tas nav negodīgs kompromiss. Bet ir līnijas, ko es nekad neesmu pārkāpusi – ne es esmu kādam maksājusi, ne es esmu kaut ko saņēmusi, ne esmu izpildījusi kāda lobista negodprātīgo interesi. Līdz ar to, pat ja nenosaucam, ka šai koalīcijai [princips?] ir tiesiskums, ir līnijas, kuras nedrīkst pārkāpt neviens no ministriem.

Kāpēc par sarkano līniju nevar kļūt tas, ka kriminālnoziegumos apsūdzētie nedrīkst sēdēt pie valdības veidošanas galda?

Bet, redziet, šis cilvēks ir ievēlēts, viņu ir ievēlējusi pilsēta. Tiesa nav savu lēmumu pieņēmusi. Es gribu, lai jūs saprastu, ka es neatbalstu ne vienu, ne otru, ne trešo personu, bet mums ir ievēlēta Saeima, kur ir noteikts balsu skaits katrai partijai. Mēs redzējām, kas notika iepriekšējā valdībā, kur katra partija zināmos momentos varēja iet ar savu ultimātu, un valdība nobrūk. Līdz ar to ir nepieciešama plaša koalīcija – tas ir tas, ko vēlētāji ir ievēlējuši, esam tādā situācijā. Jāskatās, kāda situācija būs nākošajās vēlēšanās.

Es neaizstāvu nevienu cilvēku ar konkrētu uzvārdu. Bet katram politiķim, ministram ir jābūt savai izpratnei. Ja tā ir, un tu pats zini, ko esi nolēmis darīt vai nedarīt, tad jebkuri cilvēki var sēdēt pie galda – tad es neredzu, ka tas varētu ietekmēt valdību. Ja es vai kāds cits pateiks – tu nesēdēsi, tu sēdēsi, tu iesi vai tu neiesi, tas izraisīs nevajadzīgas diskusijas uz ilgstošu laiku, darbs nenotiks. Galvenais, lai šīs ietekmes nebūtu. Tiesa izlems par šo cilvēku vai vēlētāji.

Valdības veidošanas laikā var parādīties jautājums, vai VARAM jāturpina tiesāšanās par Aivara Lemberga atrašanos Ventspils domes priekšsēdētāja amatā. Kāda būs jūsu nostāja?

Es tik ļoti neesmu juridiski iedziļinājusies. Protams, iepriekšējam ministram tas bija politiski populāri, bet, ja šo popularitāti dara bez juridiskā pamata, tad tā paliek vienkārši popularitāte bez juridiska pamata. Jāskatās, kas notiek ar tām tiesvedībām, jo zaudēt un pēc tam maksāt – tā ir mirkļa popularitāte. Ir jāpieņem lēmumi, lai nebūtu iespējamas darbības, kas ir negodīgas. Es personīgi nekad neesmu bijusi [orientēta] uz saukļiem, kur tu neredzi turpinājumu un reālu darbību.

Vai ZZS ministrs var vadīt VARAM?

VARAM ir visdiskutablākais jautājums no visām ministrijām. Kā es dzirdu, tur ir intereses trīs partijām.

ZZS, Reformu partijai un tēvzemiešiem?

(Pamāj.) Tas būs smagākais diskusiju objekts. ZZS gan man neko par VARAM neteica, viņi neminēja nevienu ministriju. Lemberga kungs runāja par ES fondiem, pilsētvides aktivitātēm, par Rīgas attiecībām ar citām pilsētām. Tas ir vienīgais.

Jūs svētdien kā vienu no neatliekamajiem uzdevumiem minējāt ES fondu iedarbināšanu atbilstoši Nacionālajam attīstības plānam. Ko tas nozīmē? Vai to, ka līdzšinējie valdības lēmumi nav bijuši pareizi?

Programmas ir sagatavotas, līdz gada vidum tās ir jāapstiprina ES. Ļoti gribētos [gada] otrā pusē uzsākt apgūšanu, bet tas darbs neiet tā, ka es aizvedu [plānus uz Briseli] un man tos apstiprina. Ir iebildumi no Eiropas Komisijas – [ieteikums veltīt] vairāk naudas vides blokam, zinātnei, noņemt naudu ceļiem. Iespējams, mēs visam nevaram piekrist. Saprotiet, ir vajadzīgs gala rezultāts. Pusgadā izdarīt – tas ir ambiciozi. NAP ir pieņemts, un uz tā bāzes daži uzsvari par realizāciju var mainīties, bet es tagad negribu runāt ne par vienu programmu, jo jāskatās, ko katras nozares ministrs domā.

Lembergs ir paziņojis, ka līdzšinējie valdības plāni par ES fondu sadali ir pilnīgi šķērsām.

Viņš runāja tikai par Rīgas un citu pilsētu attiecībām, neko citu.

Vai viņa iebildumi ir pamatoti?

Nezinu. Es paskatīšos, kas ir ar Rīgas un citu pilsētu attiecībām. Bet ir jau arī līdzšinējās valdības diskusijas bijušas par atsevišķām programmām – galvenokārt par ceļiem un dažiem vides pasākumiem. Tās ir lielas naudas un vienreiz ir [tās] jāsadala. Protams, problēma bija, ka zinātnei ļoti daudz bija jāpieliek papildus un jānoņem ceļiem. Bet es uzreiz pasaku – ja mēs sāksim [procesu vēlreiz] no nulles, tad mēs vēl divus gadus tos fondus neapgūsim. Līdz ar to noteikti nekādas kardinālas izmaiņas nebūs. Es arī neredzu tam pamatu, jo ir NAP, un uz tā balstīta programma.

Jūsu kā valdības vadītājas atbildībā būs KNAB. Kādu risinājumu redzat šai konfliktu saēstajai iestādei?

Acīmredzot, tur ir ielikts konflikts. Ne personāla, bet iestādes vai sistēmas konflikts, tas nav viens Streļčenoks. Tas man būs jāapskatās, jo līdz šim neesmu īpaši pievērsusies KNAB kā iestādei. Neesmu liels speciālists drošības sistēmās, bet mēs esam ļoti sadrumstaloti, un, cik es izjūtu šo savstarpējo cīņu starp dažādām drošības institūcijām, reizēm tas nes ļaunumu.

Jūs domājat, ka vajadzētu KNAB kaut kur integrēt?

Neko nedomāju, bet es gribu saprast, kāpēc tā notiek.

Vai jums jau ir kādas domas par to, vai Streļčenoks var turpināt vadīt KNAB?

Man ir domas, bet es šobrīd negribētu komentēt, jo man ir vairāk jāiepazīstas.

Valdības darba kārtībā var nonākt “airBaltic” jautājums. Vai tam būtu jāturpina tiesvedības ar bijušajiem akcionāriem vai arī jāmeklē mierizlīgums?

Nē, nē, tiesvedība turpinās, un es nedomāju, ka valstij tajā būtu jāiejaucas. Ir ļoti svarīgi, lai “airBaltic” Latvijai būtu, bet es tiešām nedomāju, ka mums būtu jādod kāda piekāpšanās iepriekšējiem akcionāriem. Pilnīgi noteikti nē.

Ko jūs redzat kā nākamo Latvijas eirokomisāru?

Valdi Dombrovski. Vēl vairāk – es gribētu, ka Valdis Dombrovskis būtu komisijas vadītājs Barrozu vietā. Jautājums, cik tas iespējams un vai mazā Latvija varētu saņemt šādu uzaicinājumu. Es saprotu, ka starp kandidātiem Dombrovska kungs ir, bet ir arī citi kandidāti.

Dombrovskis ir sevi labi parādījis šeit, un esmu savām acīm Briselē redzējusi attieksmi pret viņu, kas ir ārkārtīgi pozitīva. Lauksaimniecības dēļ tikos ar Eiropas Parlamenta Tautas partijas grupas prezidentu Jozefu Daulu, un pirmais, ko viņš man kā Latvijas pārstāvei teica – jā, [jums ir] Valdis, izcils, jauns TP grupas politiķis. Uzreiz ir vienkāršāk runāt. Dombrovskim ir atpazīstamība Eiropas politiķu vidū, arī pozitīvais novērtējums, es domāju, ka viņš būtu [labs kandidāts]. Es, protams, neesmu prasījusi, vai viņš to gribētu.

Vai tas ir jautājums, par ko būs jāvienojas valdības veidošanas sarunās?

Nē, neviena partija to nav izvirzījusi. Es arī nezinu Valda Dombrovska plānus, vai viņš startēs Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Bet ja viņš piekristu būt komisārs, domāju, viņš dabūtu ļoti labu amatu ekonomiskajā blokā. Ja ne Komisijas vadītājs, tad vadītāja vietnieks. Protams, Latvijai [iekšpolitikā] tas būtu zināms zaudējums, es personīgi Dombrovski vērtēju ļoti augstu.

Vai Latvijai gāzes tirgus ir jāatver kā minimums 2017.gadā?

Man ar šo jautājumu ir jāiepazīstas. Kā saprotu, tagad valdība ir pieņēmusi minimumu, kas Latvijai 2014.gadā jāizdara, un tad skatāmies, vai vēl ko darām. Līdz vēlēšanām tāda termiņa nav. Gribu runāt ar nākamo ekonomikas ministru, saprast, kas tur jādara.

Kas ir trīs galvenās prioritātes, ko jūsu valdībai vajadzētu izdarīt līdz vēlēšanām?

Pirmkārt, es atbalstu Dombrovska izdarīto makroekonomikā. Tas ir jāturpina, un es visām partijām pateicu – nekādu cerību, ka es ļaušu saplosīt budžetu pirms vēlēšanām. Tā nebūs. Paliek stingra fiskālā politika, ar ceļu uz bezdeficīta budžetu. Tas ir stratēģiskais mērķis.

Stratēģiski man ļoti svarīga ir arī nevienlīdzības mazināšana. Esmu daudz braukusi uz laukiem, runājusi ar cilvēkiem, nu tur ir šī sāpe, neizpratne – kāpēc mēs nevaram, kāpēc kāds var. Un te es redzu trešo stratēģisko prioritāti – tā ir izglītība. Esmu domāju, kāpēc viens var, otrs nevar, un esmu nonākusi pie secinājuma, ka tā ir izglītība, zināšanas, tālākizglītība, prasmes. Ja to nav, tad cilvēks var smagi nostrādāt dienu, un nesaprast, kāpēc neiznāk.

Ja runājam par šiem desmit mēnešiem, tātad pusgada laikā ir jāvienojas par ES fondiem. Mēs nevaram nekur aiziet no Zolitūdes traģēdijas. Es dzīvoju netālu no tās vietas, tai veikalā pāris reizes biju bijusi. Biju arī pēc tam uz to vietu aizgājusi, un to nedrīkst atstāt tā, ka neviens nav vainīgs, ka kāda skrūve salūza un viss, aizmirstam. Ir jāpasaka, kurš to skrūvi ir ielicis vai neielicis. Ir jāizvērtē būvniecības process. Visu cieņu ugunsdzēsējiem un mediķiem, arī šie procesi jāizvērtē.

Man ir neizdarīto darbu saraksts no Valda Dombrovska deklarācijas, man ir jāapskatās, ko partijas saka par konkrētiem darbiem.

Kas ir tie strīdīgie jautājumi, kas partiju sarunās izkristalizējušies?

Uzturēšanās atļaujas. Būs jāveido diskusija, cik tālu var panākt vienošanos. Visas partijas gribēja šo jautājumu risināt, bet risinājumi bija dažādi.

Tad latviešu valoda kā vienīgā valoda skolās, ko izvirzīja tēvzemieši. Citas partijas, acīmredzot zinot, ka tāda prasība varētu būt, teica, ka šogad to negribētu. Tad Satversmes preambula. Droši vien būs vairāk, jo šie ir tikai pirmie uzstādījumi.

Kā redzat savu politisko misiju – kā krīzes situācijas kompromisu un valdības vadītāju, kas godprātīgi nomenedžē valdību līdz vēlēšanām, vai arī kā iespējamu “Vienotības” līderi nākamajās Saeimas vēlēšanās?

Ir pāragri par to runāt. Par startēšanu nākamajās vēlēšanās ar mani bija runājis gan Dombrovskis, gan citi pirms valdības krišanas un Zolitūdes. Es biju piekritusi. Līdz ar to nav tā, ka mani tikai tagad ierāva [politikā]. Es jau biju gatava, ka beigsies šis periods ministra amatā un es iešu uz Saeimas vēlēšanām. Jā, es apstiprinu, ka piedalīšos Saeimas vēlēšanās, bet tad jau redzēs, kāds būs uzstādījums.

Esmu matemātiķe pēc izglītības, bet profesionāli esmu iegājusi ekonomikā, lauku ekonomikā. Mani interesē lauku, reģionu attīstība – ko darīt, kā palīdzēt, lai cilvēki nebrauc prom. Tas nav vienkārši, tur jāatrod līnija, cik tālu mēs varam konkurētspēju sabalansēt ar lauku attīstību, apdzīvotību. Esmu diskutējusi ar Eiropas zinātniekiem par to, kur būtu pareizi novilkt šo līniju, un nav tādas viennozīmīgas atbildes.

Kādos apstākļos jūs savulaik iestājāties Tautas partijā?

Tas bija 1998.gadā, kad strādāju Ozolnieku [lauksaimniecības] konsultāciju dienestā. Veidojās TP, man piezvanīja Gundars Bērziņš un uzaicināja. Lauksaimnieku publikā mani pazina. Godīgi sakot, toreiz bija sajūta, ka vajag kaut ko mainīt, gribējās ko darīt. Es uzskatu, ka TP sākums bija ļoti pozitīvs. Piedalījos sākotnējās darba grupās – par reģioniem, lauku attīstību, kur mēs pilnīgi nesavtīgi vakaros diskutējām, kā labāk, kas jādara. Bet īsti politikā es tā arī neiesaistījos, mani vairāk interesēja tāds pragmatiskāks darbs. Tad saņēmu uzaicinājumu kļūt par Zemkopības ministrijas valsts sekretāri.

Kas jūs uzaicināja?

Kalvīša kungs, kas tobrīd bija ministrs. Viņš nomainīja faktiski visu ministriju, to veidoja no jauniem cilvēkiem. Tas bija 1999.gadā.

Es politiskajā procesā nebiju iekšā, bet TP «atrāvās» no cilvēkiem. Tā iedomība, būšana ārpus sabiedrības nenoved pie nekā laba.

Kā vērtējat Andra Šķēles lomu politikā?

Tāda duāla [sajūta]. Es domāju, ka pirmā Šķēles valdība tiešām izdarīja daudz, sabalansēja budžetu, tas arī bija laiks, kad bija milzīgs deficīts. Neapšaubāmi, Šķēle ir personība – gan biznesā, gan politikā. Viņa darbaspējas, uztveres spējas, ko es redzēju Saeimā, bija nenoliedzamas. Bet es personīgi nekad neesmu atbalstījusi dažādas grupu vienošanās, sabiedrībai neizprotamas darbības. Tās es vairs nevarēju atbalstīt, un arī nebiju starp tiem cilvēkiem, kas šīs dažādās vienošanās [slēdza]. Es tiešām arī nevaru pateikt, vai tur bija kādi pārkāpumi, likumu sakārtošana.

Jūs izstājāties no partijas vai arī jūsu karjera tur beidzās līdz ar tās likvidāciju?

Beidzās līdz ar partiju.

Valsts prezidents, aicinot jūs sastādīt valdību, teica: «Novēlu tev veiksmi!» Tas atstāja iespaidu, ka esat labi pazīstami. Vai tā ir?

Es Andri Bērziņu pazīstu kopš laika, kad viņš bija “Unibankas” prezidents, varbūt pat iepriekš. Bet es neesmu viņa draugu lokā, un nav tā, ka bieži apmeklēju prezidenta kanceleju, varbūt divreiz kā ministre tur esmu bijusi. Intensīvas sarunas man ar viņu bija pirms kādiem desmit gadiem, kad biju ZM valsts sekretāre, un zemniekiem vajadzēja kredītresursus. Tad mēs ar visām bankām diskutējām par kredītresursu pieejamību, neviena banka toreiz kredītus negribēja dot.

Vai jūs ar prezidentu pārrunājāt valdības veidošanu, pirms publiski paziņojāt par gatavību uzņemties premjerministra pienākumus?

Nē. Protams, partijas vadība svētdien pēc manas nominēšanas runāja. Sazinājās, gribēja noskaidrot viņa viedokli, un es saprotu, ka prezidentam nebija iebildumu.

Jūs acīmredzot būsiet pirmā sieviete – premjerministre Latvijā. Ko šis fakts jums nozīmē?

(Smejas.) Es tiešām nebiju par to domājusi, pirms žurnālisti to sāka prasīt. Man tas nekādas emocijas neizraisa, es arī Zemkopības ministrijas [politiskajā] vadībā esmu pirmā sieviete.

Man vedekla piezvanīja, un prasīja, vai es to zinu. Viņa teica – ir lepna, ka mēs, sievietes, arī to varam.

Ko ģimene saka par jūsu izvēli?

Dažādi. Jaunākais dēls man teica – 40 pret 60, ej! Brālis sacīja – nē, tu esi laimīgi beigusi šo posmu, kāpēc tev jāiet? Vakar viņš jau atsūtīja ziņu – izklausījās labāk nekā gaidīts. (Smejas.) Vakar sazvanījos ar dēliem, jaunākais teica – viņš negrib presē skatīties, labāk lai es pasaku, kas notiek. Vecākais atzina, ka ir satraucoši lasīt [ziņas] un ir satraucoši, ka nāk cilvēki un prasa, kas viņa tev ir.

Visi baidījās, vai es izturēšu, kā būs ar veselību. Bet kad tas ir noticis, ģimene ir saliedējusies. Māsa, ārste, teica – ja ko vajag, [palīdzēs]. Viņi stāvēs ar mani.

Vai esat gatava, ka pie mazbērniem būs jābrauc ar miesassargiem?

Nu, es prasīju, kā būs ar peldēšanu (smejas). Reizi nedēļā eju peldēt. Dombrovska kungs teica, ka viņam pakaļ nepeldot.

Mazbērni, nu jā, viņi arī aizdomīgi skatās. Piecgadīgā mazmeita paprasīja, kā tu tiec televizorā iekšā, bet lielie mazdēli jau saprot, izjūt zināmu pienākumu pret vecmāmiņu – ka viņiem ir jāmācās.

Zinām, ka daži politiķi dodas medībās, Inguna Sudraba izšuj musturus – ar ko jūs aizraujaties ārpus darba?

Tā kā man ir seši mazbērni, trīs vecāki zēni un trīs jaunākas meitenes, mēs katru gadu kaut kur braucam, apmetamies kādā Latvijas malā un tad to apgūstam. Man jau ir pasūtīta mājiņa šai vasarai Latgalē. Tagad nezinu, vai to varēšu turpināt, bet tas man vasarā ir ļoti svarīgi. Es eju uz teātri, agrāk bija abonements, tagad laika nav tik daudz. Man patīk ceļot, patīk gleznu galerijas, tās varu izstaigāt 4-6 reizes. Nav tāda hobija, bez kura nevarētu dzīvot, bet man vienmēr ir ko darīt, esmu pašpietiekama.