Putina dzeloņdrātis Gruzijā

„Berlīnes mūris” ir metafora Eiropas valstu un tautu dalījumam ideoloģiski un politiski naidīgās nometnēs.

Reālā Berlīnes mūra krišana 1989.gada 9.novembrī izbeidza šo dalījumu un auksto karu. Ceturtdaļgadsimtu vēlāk pieredzam pretēju procesu. Top arī jauns „Berlīnes mūris” – dzeloņdrāšu žogs, ar kuru Krievija sadala Gruzijas valsti.

Gruzijas karš 2008.gadā bija pagrieziena punkts Krievijas mēģinājumos apturēt PSRS sabrukšanas rezultātā tapušo vai atjaunoto valstu integrēšanos Rietumu struktūrās. Jauns karš mūsdienu Eiropā daudziem bija šķitis neiespējams. Taču Maskava parādīja gatavību lietot arī brutālu militāru spēku, lai paturētu kontroli pār tās ieskatā „dabisko interešu sfēru” jeb bijušās „ļaunuma impērijas” PSRS teritoriju. Gruzija bija stingri apņēmusies iet Rietumu virzienā un pievienoties arī NATO. Krievijas militārā intervence šo procesu nobremzēja. Gruzija zaudēja piekto daļu savas teritorijas.

Jauns „Berlīnes mūris” jeb fiziska barjera, kas sadala divās daļās kādu Eiropas valsti, varēja šķist mūsdienās tikpat neiedomājams kā karš Eiropā. Taču 2011.gada pavasarī Krievija sāka būvēt žogu starp tās okupēto Dienvidosetiju jeb Chinvali apgabalu un pārējo Gruzijas teritoriju. Nupat šie būvdarbi atsākti ar jaunu sparu. Kā norāda Eiropas Savienības monitoringa misija, apmēram 80 procenti no jau uzbūvētā gandrīz 40 kilometrus garā žoga uzcelti šogad. Bet okupēto Abhāziju no pārējās Gruzijas teritorijas Krievija atdala ar tranšejām.

Impērijas būvdarbi

Žoga celšanu Krievija šogad aktivizēja, acīmredzot gatavodamās prezidenta vēlēšanām Gruzijā, kuras notika 27.oktobrī. Cits svarīgs notikums, kas mudinājis Maskavu rīkoties arvien provocējošāk, droši vien ir 28. un 29.novembrī gaidāmā Eiropas Savienības Austrumu partnerības valstu līderu sanāksme Viļņā, kuras laikā Gruzija un Moldova plāno parafēt asociācijas un brīvās tirdzniecības līgumus ar ES, kas būs svarīgs priekšdarbs šādu līgumu slēgšanai.

Asociācijas un brīvās tirdzniecības līgumu ar ES Viļņas sanāksmes laikā bija gatavojusies parakstīt Ukraina, taču Krievija ir izvērsusi masīvu pretdarbības pasākumu kampaņu, likdama lietā gan ekonomiskā spiediena, gan politisku draudu taktiku, un pēdējās nedēļās prezidents Viktors Janukovičs sācis acīmredzami piekāpties. Līguma parakstīšana pašlaik ir nopietni apdraudēta. Septembrī Krievijai izdevās piespiest Armēniju atteikties no ieceres parafēt asociācijas līgumu ar ES un tā vietā piekrist dalībai Maskavas veidotajā muitas savienībā, kas ir daļa no prezidenta Vladimira Putina iecerētā „Eirāzijas savienības” projekta.

Moldova pieredzējusi tās vīnu importa aizliegumu Krievijā un saņem brīdinājumus, ka šoziem var palikt bez Gazprom gāzes. Pagājušonedēļ Krievijas premjerministra vietnieks Dmitrijs Rogozins piedraudēja – ja Moldova parafēs līgumu ar ES, Krievija var „atsaldēt” Piedņestras konfliktu un ieviest Moldovas separātiskās teritorijas „pilnīgu ekonomisku blokādi”. (Ironiski, ka Piedņestru par neatkarīgu valsti atzinušas tikai Krievijas okupētās „neatkarīgās valstis” Dienvidosetija un Abhāzija un vēl arī Kalnu Karabaha, kas ir Armēnijas teritorija, kuras valstiskumu atzīst tikai Dienvidosetija, Abhāzija un Piedņestra.)

Arī Gruzijai ir nācies ciest no Krievijas ekonomiskajām sankcijām. Bet žoga sliešanu Maskava tagad aizbildina ar nepieciešamību aizsargāt Dienvidosetijas robežu, kamēr tās konflikts ar Gruziju nav atrisināts.

Taču daļas Gruzijas teritorijas norobežošana ar dzeloņdrātīm šo konfliktu nepārprotami saasina. Žogs tiek būvēts pāri ceļiem, ganībām un cauri ciemiem, kas rada nopietnas problēmas vietējiem iedzīvotājiem. Gruzijas ārlietu ministrija uzsver, ka Krievija tādējādi pārkāpj gan valstu teritoriālās integritātes, starptautiski atzītu robežu neaizskaramības un cilvēktiesību fundamentālus principus, gan arī pašas 2008.gadā parakstīto vienošanos par uguns pārtraukšanu, kas liek okupācijas spēkiem atgriezties pozīcijās, kurās tie bija pirms konflikta sākšanās. Konfliktu saasina arī Krievijas īstenotā okupēto teritoriju robežas pārbīdīšana dziļāk Gruzijas teritorijā, kas vairākos gadījumos notikusi līdz ar žoga izbūvēšanu.

Žogu daudzveidība

Oktobra sākumā ES ārlietu komisāre Ketrīna Eštone aicināja Krieviju nojaukt pastiprināti celtās barjeras un pauda nopietnas bažas par Krievijas drošības dienestu pieaugošo aktivitāti Gruzijas administratīvo teritoriju norobežošanā. Viņai pievienojās ASV Valsts departaments, kas pauda satraukumu par okupēto Gruzijas teritoriju fizisku sadalīšanu, un NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, kurš paziņoja, ka žogu celšana neveicina konflikta mierīgu risinājumu.

Maskava vienmēr uzstāj, ka vienkārši pildot vienošanos ar Dienvidosetiju un ka neatkarīgām valstīm esot tiesības kontrolēt savu teritoriju un rūpēties par robežu drošību. Lai vēsts ir vēl skaidrāka, viens no Soču ziemas Olimpisko spēļu lāpas nesējiem būs Krievijas armijas lidotājs, kas piedalījies Gruzijas bombardēšanā 2008.gadā.

Krievijas attieksme pret Gruziju ir kārtējais piemērs, ka Maskavai citas valstis ir tikai vai nu vasaļi, vai nu ienaidnieki. Bijušais Gruzijas premjerministrs Bidzina Ivanišvili, kura partija uzvarēja vēlēšanās 2012.gadā, bija visādi centies uzlabot attiecības ar lielo kaimiņu. Taču Krievijas izpratnē labas attiecības nozīmē kontroli pār satelītvalsti. Valsts suverēnās teritorijas sadalīšana ar dzeloņdrātīm ir pavisam nepārprotams šādu „labo attiecību” demonstrējums.

Atšķirībā no Gruzijas, Latvija paguva pievienoties NATO un Eiropas Savienībai, pirms Krievija atsāka atjaunot impēriju arī ar militāru spēku. Taču arī Latvijā varam just Gruzijas dzeloņdrāšu žogu rēgu. Tas vīd gan „Latgales autonomijas” idejā, gan Rīgas domes īstenotajā, no Latvijas valsts atšķirīgajā „Rīgas ceļā”, gan nu jau pat atklātos aicinājumos Pleskavas divīzijai „uzspiest mieru” Rīgā un Latgalē, kamēr Baltkrievijas armija ieviesīšot kārtību Kurzemē, kā viens īpaši iekarsis politiskais darbonis bija sacerējies pēc viņa ieskatā ļoti veiksmīgajām Krievijas un Baltkrievijas militārajām mācībām „Zapad 2013″ septembrī, kurās tika izspēlēts Baltijas valstu okupācijas scenārijs.

Būtu bīstami bezatbildīgi uzskatīt, ka Gruzijā vilktās dzeloņdrātis Latviju neskar. Krievija to šeit nedara tikai tāpēc, ka pašlaik nespēj, nevis tāpēc, ka negribētu. Būtu muļķīgi ļauties ilūzijām un priecāties par Maskavas šobrīd rādīto it kā draudzīgumu Latvijai, kamēr tās dusmas dabū izjust kaimiņvalsts Lietuva. Lai kādi līdzekļi un kāda taktika, Putina sāktajā jaunajā aukstajā karā ar Rietumiem esam Kremļa ieskatā nepareizajā žoga pusē – turpat, kur Gruzija.