Vai Latvijā vajag augstskolas?

Augstskolām mazā nacionālā valstī patiesībā ir daudz plašāki uzdevumi par pašreiz šauri diskutētajiem – „profesionāļu sagatavošanu darba tirgum”

Bieži nākas uzklausīt augstskolu kvalitātes vērtējumu, kas balstīts uz jautājumu – vai augstskolu Latvijā nav par daudz? Neskarot lietas šauras detaļas, saistītas ar koledžām un filiālēm, šķiet, ir pienācis laiks atzīt, ka atbildes nav tāpēc, ka pats jautājums ir aplams.

2014. gada valsts budžeta un nākamā Eiropas Savienības plānošanas perioda kontekstā pareizs jautājums ir – vai Latvijā augstskolas vispār ir vajadzīgas? Balstoties racionālos demogrāfiskos un makroekonomiskos kritērijos, izvērtējot tīri mūsu darba ražīguma, pakalpojumu un eksporta struktūru, jāatzīst, ka saprātīgs vērotājs, ja vien būs gana neatkarīgs un neaizspriedumains, nonāks pie slēdziena – nav.

Brīvas personu, pakalpojumu un kapitāla kustības apstākļos nav racionāli 1,9 miljonu nelielai sabiedrībai ar strauju novecošanas tendenci daļēji uzturēt no nodokļu maksātāju līdzekļiem publisku funkciju, kuru Latvijas darba tirgū nonākt gribošajiem vidusskolēniem ar labu zināšanu un prasmju līmeni ražo un piedāvā citu dalībvalstu institūcijas.

Šādam leģitīmam viedoklim ir arī vienkārši saprotami praktiski labumi. Studijas piedāvā dāsnāk finansētas institūcijas no citu nodokļu maksātāju naudas. Eiropas Savienības dalībvalstis nav greizsirdīgas kā dažas pašvaldības un neprasa mūsu nacionālajai valdībai, lai mēs segtu studējošā mācību maksu Vācijā, Dānijā, Zviedrijā, Somijā vai Igaunijā. Savukārt apstāklis, ka studijas notiek angļu, vācu vai franču valodā tikai celtu mūsu vidusskolu beidzēju individuālo konkurenci, jo ikviens vācu vidusskolas beidzējs jau nezina tādas specifiskas valodas, kuras ir apguvis Latvijas skolēns, iekams mūsu bērni angļu un vācu valodu pārzina samērā labi. Protams, ne katru uzņems Parīzes vai Heidelbergas universitātēs, taču tas nav arī vajadzīgs. 

Baltijas jūras apkaimē jau ir pietiekams augstskolu piesātinājums, lai nodrošinātu vidusmēra skolas abiturientam derīgo sarežģītāko profesiju apguvi.

Studējošo sadzīves izmaksas Tartu vai Viļņā ir lētākas nekā Parīzē vai Rīgā. Iespējamais arguments, ka, studējot nedaudz tālāk no dzīvesvietas, studējošie būs atrauti no ģimenēm, neiztur kritiku. Kas der vienam – nav izdevīgs otram: jā, rīdzinieki varbūt būs spiesti dažus dzīves gadus pavadīt ārpus dzimtā mikrorajona, taču, piemēram, krāslaviešiem, daugavpiliešiem Viļņā ir dabiska reģionālā augstskola, savukārt igauņi ir pat nepieklājīgi tuvu – ne vien Alūksnei vai Rūjienai, bet pāri pusei Vidzemes Tartu ir tuvāka par mūsu galvaspilsētu.

Rīgai nav senas universitātes pilsētas tradīcijas. Galu galā – ja Kurzemes un Vidzemes guberņām pietika ar ļaužu studijām Tērbatas, Jurjevas un Mētraines universitātēs, tad šo tradīciju ir tikai saimnieciski racionāli turpināt, koncentrējot akadēmiskos resursus, zinātnieku kritisko masu, tehnoloģijas tur, kur inovāciju iespējas ir plašākas, tradīcija dziļāka un pētnieciskā nākotne – perspektīvāka.

Konsekventi īstenojot šo nostāju, Latvija nepaliks bez savas vidējās profesionālās izglītības sistēmas, kas labā līmenī gatavotu tehniķus, mehāniķus, būvniekus, mežiniekus, kosmētiķus un juvelierus – proti, visas profesijas, kuras nepieciešamas līdzsvarotai mazai ekonomikai, pilsoņu labklājības pieaugumam un saprātīgam patēriņam. Vēl vairāk – domājot praktiski – augstskolu atbrīvoto fiskālo telpu, ēkas un infrastruktūru varētu ieguldīt patiešām krietnos profesionālās kompetences centros – politehnikumos, kur apmācītu labam arodam. Profesionālajai izglītībai ir būtiska arī lokālā pieejamība (izvairīsimies no sirmā salonu joka, ka Latvijā ir reģioni – reģions ir Baltijas valstis), tāpēc bez Rīgas politehnikuma noteikti ir saglabājamas arī ģeogrāfiski tālākās Ventspils, Liepājas, Rēzeknes, iespējams arī Jelgavas un Valmieras politehniskās iestādes – lokālās municipalitātes ekonomikas nodrošināšanai ar darba tirgum piemērotiem speciālistiem.

Eiropas Savienība ir paguris, bet vēl samērā stiprs globāls darbonis, kuram nepieciešamos ķīmijas, fizikas, biotehnoloģijas, biomedicīnas un citus pētījumus ir saprātīgi koncentrēt augsta līmeņa zināšanu un kompetences kopienās, kas apvienotu izcilās universitātes un koncentrētu eiropiešu spēkus globālai sacensībai ar milzīgajām Āzijas tautsaimniecībām, kur tradicionāli cilvēka vērtība un sociālā solidaritāte neuzliek pārlieku nodokļu slogu makiem un tiesiskuma slogu procesiem.

Veiksmīgs ir salīdzinājums ar nedaudz par mums turīgāko Kalabrijas reģionu Itālijā – divi miljoni iedzīvotāju, nominālais kopprodukts ap 35 miljardu eiro. Lai arī kalabriešiem ir savi dialekti, kas nedaudz nošķiras no neapoliešu, sava specifiska – un man kā nobaudījušai jāatzīst tīri nesmādējama – gastronomiskā un vitikultūra, pat labu daļu itāliešu kopprodukta veidojošā lokālā sabiedriskā organizācija “Ndrangeta”, kura izveidojusi savas ekonomiskās pārstāvniecības citur Eiropas Savienībā un arī aiz okeāna, līdz 1970-ajiem tiem nebija nekādas universitātes, bet esošās trīs ar apmēram piecdesmit tūkstošiem studējošo vien ir skaudrs atgādinājums tam, ka prātīgākie studē Palermo un Neapolē, bet talantīgākie – Milānā un Romā. 

Šādā divu miljonu ļaužu kopienā pusmiljarda eiropiešu jūrā augstskolas var būt un var nebūt, tam nav nopietna ekonomiska pamatojuma un konservatīvajā kalabriešu saimē tās var raisīt vairāk nemiera nekā labuma. Līdz ar to, ja mēs apbruņojamies ar Rolzsa, Hobsa un Loka racionālo „neziņas plīvura” jēdzienu, vērtējam paši savus demogrāfiskos un ģeogrāfiskos datus, mums, ja vien negribam bērnišķīgi mānīties, jāpiekrīt, ka augstskolu tīkla eksistencei Latvijā nav finansiāla attaisnojuma, jo zemei ar zemāko nodokļu īpatsvaru eirozonas dalībvalstu vidū kopprodukta sabiedriski pārdalāmā daļa ir jālieto būtiskākiem mērķiem kā ceļu būvniecība, kas dod tūlītēju labumu dažām uzņēmēju grupām, vai arī veselības aprūpe, kas dod viegli saprotamu labumu indivīdam.

Te arī pareizajam viedoklim varētu likt punktu, ja vien Kalabrijai un Latvijai būtu pilnīgi līdzvērtīgs statuss. Kalabriešiem nav nacionālas valsts. Acīmredzot ir ārpusekonomiski iemesli, kuru morālais, garīgais vai estētiskais raksturs nav šī pārsprieduma temats, bet kuri mums ir jāpieņem kā faktors, kam ir izšķirīga nozīme jautājumā – priekš kam Latvijai augstskolas?

Uzsvēršu, nejautājam – kāpēc studijas un zinātne ir nepieciešamas vispār, bet kāpēc viņas nepieciešamas tieši te. Latvijas kultūra – plašākā nozīmē – ir veids, kādā mēs vēlamies dzīvot. Šis ir īpašs veids, citādi mums nebūtu savas atsevišķās nacionālās valsts. Un neiedziļinoties, kāds ir šis atsevišķais un īpatnais ceļš, mums jāatzīst, ka īpatnējas, savdabīgas, ja gribat – latviešu kultūras piesātinātas, dzīves veidošanai ir nepieciešama sabiedrības daļa, kura ne tikai veic utilitāras ekonomiskas funkcijas, bet konkrētu intelektuālu diskusiju rezultātā būvē šo nacionālo sabiedrību.

Jebkurai sabiedrībai ir elite – ar šo terminu nav jāsaprot aprindas, kas maksā par sevis eksponēšanu žurnālos, ko lasa ļaudis, kam lasīt nepatīk, vai publika, kas dzer nejauki dārgu dzirkstošo vīnu, jo marku franču valodā nespēj izrunāt vai izrunā ar uzsvērtu snobismu. Elite ir sabiedrības daļa, kura labu apjomu sava laika velta valsts un nacionālās kultūras – uzņēmējdarbībā, tehnoloģijās, mākslā vai citā jomā – būvēšanai.

Nacionālai valstij nepieciešamo intelektuālo eliti nav iespējams importēt, tā ir veidojama šeit. Ne darba tirgus, ne ekonomisks tiešs ieguvums, bet šī tautas intelekta veidošana, nākotnes veidošana ir augstskolu jēga atsevišķi ņemtā Latvijā.

Tieši ar šādu mērauklu – nacionālā intelekta veidošana – ir jāskata Eiropas Komisijas aizrādījums Latvijai, ka Eiropas Savienības struktūrfondus nākamajā plānošanas periodā jāiegulda pētniecībā un attīstībā, ne tikai grants ceļu pārveidošanā par melnā seguma ceļiem, lai pa tiem nebūtu kam braukt. Augstskolām mazā nacionālā valstī patiesībā ir daudz plašāki uzdevumi par pašreiz šauri diskutētajiem – „profesionāļu sagatavošanu darba tirgum” un līdzīgām šķebinoši nodeldētām frāzēm.

Ja mēs spējam šoreiz atšķirībā no visām citām reizēm, kad Latvija ir konsekventi, skrupulozi iebildusi jebkurai starptautiskai prasībai, kur norma, ieteikums vai citu iegriba ir pretēja mūsu nacionālām interesēm – pakļauties Eiropas Komisijas spiedienam veidot savu nacionālo intelektu par vācu nodokļu maksātāju naudiņu, tad šī intelektuālās darba blakne var būt jaunu tehnoloģiju un jaunu paņēmienu izraisīta bagātība, kas ļautu veidot solidāru sabiedrību un nevienlīdzības mazināšanu, tajā skaitā atļaujoties tādas ekstras kā smalkus ceļus, pa kuriem neviens nebrauc.

Ja toties gribam sākt ar ceļu remontu, lai inovāciju piesātinātā Eiropas ekonomikā kārpītos augšup, tad augstskolas pieklājības pēc vajadzētu aizklapēt, tomēr uzliekot svecīti – cerot uz tīru brīnumu.

Autore ir Latvijas Universitātes studenšu korporācijas Gundega filistru biedrības pārstāvju komitejas priekšsēdētāja