Cik upurjērus Rietumi gatavi ziedot Putinam?

Krievijas opozicionāri aicina Rietumu politisko eliti boikotēt Soču olimpiskās spēles

Pagājušajā nedēļā Eiropas Parlamenta deputātiem bija iespēja sadzirdēt Krievijas opozīcijas politiķu, žurnālistu un sabiedrisko aktīvistu Iļja Jašina, Jevgēņijas Čirikovas, Vladimira Kara-Murza un Oļega Kašina vēstījumu par dzelzs priekškaru starp Austrumiem un Rietumiem un Vladimira Putina režīmu Krievijā. Dalībnieki no Krievijas, aicināja Eiropas līderus atbalstīt cilvēktiesības, vārda brīvību un demokrātiskos centienus Krievijā.

Borisa Ņemcova – Krievijas opozīcijas līdera – vēstulē Eiropas Parlamentam pausts aicinājums ieviest Eiropas Magņitska aktu jeb likumu, kas aizliegtu Krievijas varas virsotnēm tuvām personām no t.s. Magņitska saraksta turēt Rietumu bankās savu Krievijā sazagto naudu, par kuru tās pērk īpašumus, sūta savus bērnus Rietumu augstskolās utt. Vēstulē pausts arī aicinājums ES valstu līderiem boikotēt Soču olimpiskās spēles. Proti, šis aicinājums neattiecas uz sportistiem, bet uz politiķiem, jo Putina režīmam šīs spēles ir galvenokārt politiska demonstrācija un netiešs veids panākt iluzoru sava režīma leģitimitāti, ja ES valstu līderi piedalās šajā Putina slavas pasākumā.

Varētu jautāt, kāda mums gar to daļa, tā Krievijas iekšpolitiska lieta? Taču ir jāatceras arī visai nesena pagātne pirms 25 gadiem. Jā, tieši šajās dienās aprit 25 gadi, kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas – vienas no organizācijām, kas lika pamatus Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai. Tolaik viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija pārliecināt pasauli atbalstīt mūsu neatkarības atgūšanas centienus.

Mūsu – Latvijas – interesēs ir dzīvot blakus demokrātiskai, prognozējamai lielvalstij, kura respektē cilvēktiesības un vārda brīvību. Vadoņa ģeopolitiskā apetīte ir liela, mēs esam kaimiņos un primāro interešu zonā. Latvijas viens no drošības pamatelementiem ir tāda Krievija, kurā ir patiesa un Rietumu tradīcijām balstīta demokrātija, vārda brīvība un cilvēktiesības.

Krievijas opozicionāri uzsvēra, ka Krievija šodien neatpaliek no Staļina režīma laikā piedzīvotā. Ārpasaulei to saprast vai zināt ir gandrīz neiespējami, jo režīms ar represīvām metodēm visus, kas vēlas pacelt galvu vai ko teikt, iespundē cietumā. Savukārt ārpasaule metodiski tiek barota ar demokrātiskai pasaulei pieņemamām un saprotamām ziņām. Tik nezin kādēļ ik pa brīdim izlien kāda āža kāja. Kaut vai pavisam nesenie notikumi ar „Green Peace” arestētajiem aktīvistiem Arktikā. Nafta un gāze ir galvenais resurss, kas Putinam ļauj īstenot vārda brīvības un cilvēktiesību ierobežošanu Krievijā. Tiesa, opozicionāri uzsver, ka nafta un gāze tiek realizēta Rietumos un retoriski arī jautā vai tie Rietumvalstu „Green Peace” aktīvisti, kas šobrīd atrodas arestā Krievijā, tiks upurēti naftas un gāzes vārdā? Tas vēlreiz pierāda, ka Latvijai ir jāizmanto gan savas zināšanas un spējas, gan Eiropas Savienības fondu naudu, lai veicinātu savu enerģētikas neatkarību.

Ir pavisam cita lieta, kad mēs, esot tuvāk lielajam kaimiņam un, saprotams, ar iespējām gūt pilnīgāku informāciju, uz Kremļa oficiālo informāciju jau reizēm skatāmies ar šaubām. Tomēr vēl citādāk ir tad, ja par to runā paši krievi. Fakti, ko vēstī Krievijas opozīcija, ir raksturojami kā totāls vārda brīvības trūkums, nesaudzīga izrēķināšanās ar politisko opozīciju, varas kliķes – Kremlim pietuvinātās elites visatļautība un greznība, kas tiek īstenota Rietumeiropas valstīs.

Patlaban Krievijā politieslodzīto ir gandrīz tikpat daudz, cik PSRS 1975. gadā, kad to bija 118, tagad – nedaudz vairāk kā 100. Vienīgais periods, kad Krievijā nebija politieslodzīto bija 90.gadi, bet tad arī Putins atradās vēl attālu no milzīgas politiskās varas.

Maskava nav Krievija

Maskava ir politiskās varas, Krievijas ekonomikas centrs – režīms, kas savās rokās koncentrējis visu. Labi dzīvo tie krievi Maskavā un Krievijā, kuri pakļaujas politiskā centra – Kremļa vadības svirām. Taču, skatoties uz Krievijas tautu kopumā, tā ir neliela saujiņa. Diemžēl ārpasaulei saujiņas balsi un vajadzības sadzirdēt nav iespējams, priekšā ir liels dzelzs priekškars.

Ja kāds paceļ galvu, pat ar pietiekamiem finanšu resursiem, tad tāds ātri atrod savu vietu uz Sibīrijas nārām, šādus faktus un secinājumus Eiropas Parlamentam sniedza Krievijas opozicionāri. Piemēram, naftas giganta „JUKOS” dibinātājs un īpašnieks Mihails Hodorkovskis, spilgts opozicionārs Putinam 2005.gadā, joprojām atrodas Putinam drošā vietā – kolonijā Sibīrijā.

Politiskie kompromisi – vājuma pazīme

Dzīves realitāte Krievijā ir cita. Vienkāršā krievu tauta cieš trūkumu un dzīvo elementārā izdzīvošanas līmenī. Jājautā, cik daudzi krievi Krievijā zina, ka tautieši Latvijā saņem divas pensijas – vienu no Krievijas, otru no Latvijas? Šāda divkosība apliecina Putina ģeopolitiskās, nevis savas tautas intereses.

Eiropas Parlaments no Krievijas opozicionāru puses tiek aicināts veikt vismaz politisku rezolūciju soļus. Visiem ir zināma krievu viesmīlība. Tā ir patiesa un no sirds iesakņojusies krievu kultūras tradīcija.

Krievijas opozicionāri aicina Rietumu politisko eliti boikotēt Soču olimpiskās spēles, kas Putinam ir tikai aizsegs, lai Rietumu pasaulei demonstrētu demokrātiju, Krievijas spēku un varēšanu.

Ja Rietumu pasaules politiskie līderi spēs boikotēt Soču olimpiskās spēles, tas vismaz iedragās Putina patmīlību, bet politiski liks vairāk rēķināties ar Rietumu sabiedrību. Katru Rietumu kompromisa piedāvājumu Putins uztver kā vājuma pazīmi. Putina lielākā vērtība, kas izraisa cieņu, ir spēks. Labākais veids, kā viņam to sajust, ir Soču olimpisko spēļu boikots, Eiropas Parlamentu aicināja Krievijas opozicionāri. Arī mēs latvieši esam uz savas ādas izbaudījuši politiskā kompromisa piedāvājuma „augļus”, atdodot Abreni.

Vai vērts atkārtot vēstures kļūdas 1936.gada Berlīnes olimpisko spēļu kontekstā? Vienīgā valsts, kas nepakļāvās jau tad modē esošajam teicienam – nevajag jaukt sportu ar politiku – un nesveica rīkotājvalsts kancleru nacistu sveicienā, bija ASV.

Konferences dalībnieki: Iļja Jašins – viens no Krievijas spilgtākajiem opozicionāriem, viens no politiskās partijas RPR-PARNAS līderiem; Jevgēņija Čirikova – Krievijas vides aktīviste, Himku mežu aizstāvības kustības vadītāja; Vladimirs Kara-Murza – Krievijas opozīcijas padomes koordinators, kustības „Solidarnost” aktīvists un Modernās Krievijas institūta padomnieks; Oļegs Kašins – ievērojams Krievijas žurnālists.

Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Vienotība