NAP 2020 – kas jāņem vērā

Par izglītību, ražošanu un eksportu – pareizajā secībā

Ar šo rakstu vēlos lasītajiem sniegt manus galvenos slēdzienus par Nacionālā attītības plāna 2020 izpildi. Tas ir iekustējies! Izpilde ir sākusies ar sanāksmi plānotāju pārrunām Vidzemes Augstkolā un jauna izglītības ministra iecelšanu amatā.

Ģenerālis Dvaits Eizenhauers, viens no sava laika slavenajiem plānotājiem, reiz teica, ka gatavais plāns pats par sevi nav nekas. Daudz svarīgākas ir uzmanīgas apspriedes, kas ir tikai daļa no plānošanas procesiem.

Es arī gaidu NAP 2020 uzlabojumus. Lai kā iecerēti, pat visuzmanīgāk veidotie prasīgākie plāni (kaut vai ar tādām kā padomju plānotāju pavēlēm) ir jāmaina un jāpapildina. Šie labojumi nāk ar paredzētām un neparedzētām pārmaiņām apstākļos, kas nosaka iepējas plāna izpildei.

Iekšējie apstākļi mainās ar jaunām prasībām un iepējamām ārējo apstākļu nomaiņām. Tās, protams, ir vēl grūtāk paredzamas. Latvijas ierobežoto saimniecisko dzīvi lielā mērā veido imports un eksports. To savukārt kontrolē piegādātāji un pircēji ārzemēs.

Citiem vārdiem, es aicinu manus lasītājus rūpīgi vērot pārmaņas, ne tikai šeit pieminētās, bet arī citas. Tā kā ne visas nopietni apsveramās lietas ir pārrunājamas, iesaku sākt ar pašu  plānu un tur revidēt atrodamos konfliktus un kļūdas. Atcerēsimies, ka ne tik daudz plāns, bet arī tā izpilde būs koriģējama.

NAP 2020 ir labākais no tiem Latvijas attīstības plāniem, ko esmu lasījis. Kā reiz mēdza teikt par angļu restorāniem, tie tagad ir daudz labāki, bet ne gluži labi… 

Taču tas saskan ar vairāku ekonomistu, arī manu, jau senu ieteikumu uzsvērt eksportu kā galveno prioritāti. Latvijas izaugsmei. Visas izaugsmes pamatā neizbēgami ir mūsu nesenie sasniegumi un nelaimes.

Ar 2013.gada pieredzi vien nepietiek, bet pāris iepriekšējie gadi ir vēl Lielo Atplūdu iezīmēti. Pārdomām un salīdzinājumiem es iesaku apskatīt 2011., 2012. un 2013. gadus… Jautāsim – kas un kā te ir mainījies, kas te sagaidāms?

Vissvarīgāk ir noskaidrot jaunu konfliktu izvēršanos, par jaunām prioritātem un jaunu problēmu atrisinājumiem. 

Skatoties uz emigrācijas problēmām, tāds konflikts ir skaidri saredzams sociālo problēmu grupā. Tas ir konfliktā ar pasākumiem, kas ceļ eksportu.

Priecājos, ka saimnieciskās prioritātes tagad pārceltas pirmajā vietā. Tas aizkavēs priekšlaicīgu sēklas apēšanu. Ir gan ļoti iespējams, ka te īsti laba atrisinājuma tik drīz neatradīsim. Būs jāiztiek ar labāko kompromisu. Te varam atgādināt sev un citiem, ka arī ģenerālis Eizenhauers savā darbā nevadījās tikai no tīri militāriem apsvērumiem. Eizenhauers bija meistarīgs milzīgas starptautiskas organizācijas vadītājs. Viņam bija divi stratēģiski uzdevumi: lielā desanta plānošanai un šā plāna izpildei. Viņš īpaši izcēlās kā izcils politisko situāciju pazinējs un diplomāts.

Latvija savu NAP 2020 sāk ar novēlošanos. Tagad Latvijas saimniecība ir vienā no pēdējām vietām ES. Inovāciju un uzlabojumu ziņā tā ir pēdējā vietā. Saimnieciskā ziņā Latvija vēl neiedzen citas Eiropas valstis.

Pieņemot, ka plāna prioritātes ir noskaidrotas un izvēlētas, padomāsim par to, kas ir paveicams vispirms. Atcerēsimies, ka viss attīstības plāns ir iecerēts kā radikālu izgudrojumu un jaunu tehnisku sasniegumu programma. Te izšķiram divas fāzes. Pirmā, vēl pēc dabas cikliska, visvairāk noderēs, lai uzlabotu un vairotu ražošanu.

Ražošana ir tā funkcija, ko latvieši ir vienmēr mīlējuši. Vēl šodien satiekam latviešus, kas kā apsēsti cenšas vairot produkciju, visu citu atstājot novārtā. 

Šī pieeja, kas raksturos NAP 2020 panākumus, palīdzēs pacelt produktivitāti izejvielu un citu vienkāršu eksporta preču eksportam. Tas ir tas, ko Latvijā jau dara šodien.

Šī pieeja gan nav tā, kas dos radikālus jauninājumus tehniski atīstītās nozarēs, pacels Latvijas kopproduktu un vairos augstvērtīgas darba vietas. Kā to savā laikā norādīja agrākais Austrijas finanšu ministrs un Hārvarda Universitātes profesors Jozefs Šumpēters, nekas nenotiek bez izgudrojumiem, kas noārda veco un tos aizvieto ar jaunāko un piemērotāko. Šai otrai, vairāk strukturālai fāzei vajadzēs vairāku gadu sagatavošanos un lielus ieguldījumus.

Latvijā man saka, ka ieguldījumiem trūkst naudas. Trūkst skaidras naudas zeķē vai bankā, trūkst līdzekļu, ko var viegli pārvērst naudā vai naudas (kredīta) solījumā.

Neskaitot naudu, ko latvieši glabā ārzemēs, mēdz teikt, ka naudu var iekrāt, nopelnīt, aizņemties vai nozagt. Citus aktīvus var pārdot vai iemainīt. Pie līdzekļiem varam vēl pieskaitīt dāvanas, kukuļus un piešķīrumus (grantus). Te der ievērot šo līdzekļu relatīvo vērtību. Visizdevīgāk ir saņemt dāvanas, kas nemaksā neko. ES piešķīrumi faktiski ir sava veida dāvanas, ko izmanto speciāliem mērķiem, piemēram, lauksaimniecības atbalstiem. Nemaz nav jābrīnās par kāda mana drauga meitu, kas Latvijā izmānījusi un nodzīvojusi (ne ieguldījusi) tēva dotos naudas dāvinājumus.

Neesmu pārsteigts, ka veikli ļaudis labprāt cenšas iegūt Eiropas naudu vai tikt pie citām piemaksām un subsīdijām. Līdzīgu iespēju sniedz izvairīšanās no nodokļu maksājumiem, kas dod bezprocentu aizņēmumu no valsts vai ir vienkārši valstij nozagta nauda.

Tāpēc man atliek tikai apbrīnot tos, kas savu naudu, arī ieguldījumiem jaunās tehnoloģijās, cenšas iegūt ar godīgu darbu. Tad jau arī jāmāk strādāt. Tiem arī ir labākās ilgtermiņa izredzes.

Ļoti iespējams ka radikāli jauninājumi varētu Latvijā izšķilties nevis pirms, bet pēc 2020. gada. Tātad vēl vajadzīgi vairāk kā NAP 2020 paredzētie astoņi miljardi latu.

Latvija ir nabadzīga. Tai trūkst līzekļu īsti ātrai un pilnīgai izaugsmei. Līdzekļi ir jāmeklē, jāatrod un kompetenti jāizmanto. Tas vienmēr ir grūts uzdevums, ko labs vadītājs var gan atvieglot. To var tad, ja plānu izpildītājam ir lieliska, pavisam tīra reputācija, ko raksturo godīgums un atbildības izjūta. Reputācija, arī vērtība, kas nemaksā neko!

Nāk prātā manis iemīļotais Stenforda Universitātes profesors, admirālis Lamārs Lī. Viņš savus studentus pamācīja neuzticēties nevienam ar apšaubāmu reputāciju. „Man šī atklāsme pašam ir dārgi maksājusi. Blēži ir mani iegāzuši. Tie labprāt iegāzīs arī jūs!”

Arī Latvijā. Amerikā slavenais būvuzņēmējs Jānis Rīsbergs jau bija sācis iekārtot būvlaukumu Rīgā pie Vērmanes parka, kad iepazina gan blēžus, gan kukuļu prasītājus. Rīsbergs man teica, ka tā strādāt nav vērts, nospļāvās un aizbrauca atpakaļ uz Floridu.

Šāda izgāšanās bieži ir saistīta ar augstu risku un nepietiekamiem līdzekļiem kompleksa rakstura plānu kārtīgai izpildei. Jāpiebilst, ka latvieši savos ieguldījumos nemēdz nopietni novērtēt ne savu, ne iecerēto partneru risku. Viņi cer uz labu laimi!

Tas nozīmē, ka plāna izpildei tomēr vissvarīgākais un vērtīgākais ir vadības godīgums un uzticamība. Citiem naudu dabūt būs daudz grūtāk. Līdzekļu meklētājam viņa un partneru reputācija būs izšķirīga, jo praktiskā dzīvē valda lietišķa un lietpratīga uzvedība.

Atgriežamies pie līdzekļu jautājuma. Nabadzīgās un saimnieciski mazāk attīstītās valstīs vienmēr trūkst naudas. Daļēji tāpēc, ka tur naudu nozog un izsaimnieko, bet aktīvus, kaut vai zemi un mežus pārdot vai iemainīt ir jau grūtāk.

Šodien arī Latvijas valsts vēl nav gatava NAP izpildei ar nopietniem ieguldījumiem zinātnē un izglītībā. Tā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Ojārs Spārītis uzskata, ka Latvijai vispār nav zinātnes un pētniecības politikas. Citur lasām par nebeidzamiem akreditācijas strīdiem, kas kavē jebkuras reformas.

NAP 2020 prasa sabiedriskā un privātā sektora sadarbību, jo bez tiem radikālu inovāciju ar augstu IKP un īsti labām darba vietām nebūs. Uzņēmēji jau tagad vairo savu iesaisti semināros un darbinieku apmācībās.

Situācijā, kad pat ražotāji vēl maz ko zina par Ķīnā populāro 3D ražošanas metodiku, valstij un pašvaldībām nauda jāiegulda nevis draudzīgai naudas dalīšanai draugiem, bet attīstībā. Izglītība ir nacionālās attīstības priekšnoteikums. Inovācijas seko. To ļoti labi apzinājās jau Napoleons I, kad viņš jaunajām vajadzībām nodibināja pasaulslavenās tehniskās un administrācijas augstās skolas vislabākajiem franču studentiem un zinātniekiem. Tās sekmīgi darbojas vēl šodien.

Autors ir Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, profesors