Pirmspadomju un pēcpadomju

Principi jāsaglabā arī tad, ja ir liels kārdinājums ļauties populismam

Komentāra par pašvaldību vēlēšanu rezultātiem Latvijā īsā versija ir sekojoša – neplēsiet matus un paraugieties Igaunijas virzienā. Igaunijas Centra partijas jeb Latvijas “Saskaņas centra” līdzinieka līderis Edgars Savisārs ar nelieliem pārtraukumiem galvaspilsētas Tallinas domi savās rokās pārliecinoši tur kopš 1996.gada. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šī partija būtu audzējusi spēku valsts līmenī. Tā ir piedalījusies valdībā vien 2005.-2007.gadā, un no lielākās parlamenta frakcijas laika gaitā noslīdējusi uz otru vietu un ilgstošu būšanu opozīcijā.

Ja ir pacietība un interese lasīt garāku komentāra versiju, tad te nu tā būs.

Cienīt vēsturi

Vēl pirms vēlēšanām ar katru dienu vairāk tika kurināts noskaņojums, ka pašvaldību vēlēšanu rezultātā noteikti būs izmaiņas valdībā vai pat kritīs valdība, it kā tā tas Latvijā vienmēr būtu bijis. Patiesībā kopš neatkarības atjaunošanas laika neviena valdība nav nedz kritusi, nedz pārdzīvojusi būtiskas izmaiņas tieši pašvaldību vēlēšanu rezultātā. Kāpēc lai tas pēkšņi notiktu šoreiz?

Tieši otrādi – politiskā spektra pretējās partijas ir bijušas vienlaikus pie varas valstī un galvaspilsētā. Pieredze liecina, ka daudzi Latvijas vēlētāji pietiekami ērti jūtas, balsojot par vienu partiju Saeimas vēlēšanās un par citu vietējā līmenī. Gan tādēļ, ka vēlētāji ir pietiekami gudri un spēj nošķirt Saeimas un pašvaldības atšķirīgās funkcijas, gan arī tādēļ, ka vietējā līmenī bieži vien nemaz nav pārstāvētas tās pašas partijas, kas valsts līmenī. Un varbūt arī nemaz tām visur nav jābūt tikai būšanas dēļ vien. Galu galā demokrātiskas sistēmas spēks ir tās saturā nevis tukšā nosaukumā.

No demokrātijas ilgtspējas un kvalitātes viedokļa ir daudz labāk, ja nav vienas partijas vai partiju bloka varas monopols – vienās rokās vienlaikus valsts groži un lielas daļas pašvaldību. Galu galā mums ir daudzpartiju sistēma, nevis parodija par to kā Krievijā. Turklāt Latvijas pieredze liecina, ka pārāk liela varas koncentrācija kļūst par slogu pašai partijai, ja atceramies “Latvijas ceļu” un Tautas partiju. No tāda viedokļa “Vienotības” netikšana pie mēra zelta ķēdes Rīgā nāks par labu tieši pašai partijai.

Atkarībā no politiskajām simpātijām vaimanājot vai gavilējot par vēlēšanu iznākumu Rīgā, tomēr nav nekāda pamata to tieši pārcelt uz spēku samēru visā valstī vai prognozējamo iznākumu nākamajās Saeimas vēlēšanās. Latvija nav tikai Rīga, un mūsu vēlēšanu sistēma ir proporcionāla. Paraugieties uz vēlēšanu iznākumu kaut vai Valmierā un citviet Vidzemē, kā arī tepat Pierīgas pašvaldībās. Gandrīz kā diena pret nakti.

Taisnību sakot, treknajos gados sākusies aktīvā iedzīvotāju kustību no Rīgas uz privātmāju ciematiem Pierīgā arī varētu būt viens no iemesliem, kādēļ kopš 2009.gada “Saskaņas centra” elektorāts Rīgā ir audzis. Te darbs analītiķiem un statistiķiem, taču nenoliedzami, ka ir atšķirīgas politiskas simpātijas cilvēkiem, kas uzņemas atbildību par savu privātmāju, un cilvēkiem, kam nerūp nedz māju siltināšana, nedz kopējās kāpņu telpas izskats.

Laikmetu ūdensšķirtne

Un tam nav nekāda sakara ar etnisko dalījumu, patiesi kreisu politiku vai Krievijas visuredzošo aci. Esmu jau agrāk rakstījusi un joprojām palieku pie domas, ka robeža starp SC un “Vienotības”, un Nacionālās apvienības vēlētājiem drīzāk ir vērtību jautājums. Izvēle starp padomju laiku un Rietumu vērtībām.

Patiesībā visprecīzāk to Latvijas gadījumā būtu dēvēt par izvēli starp “pēcpadomju” un “pirmspadomju” laiku. Ar “pēcpadomju” laiku es domāju to, ka liela daļa Latvijas un it īpaši Rīgas iedzīvotāju vēlas saglabāt tādu kā status quo jeb nulles variantu, kad 1991.gadā it kā viss sākās no jauna, tātad piecdesmit gados notikušās politiskās kultūras, mentalitātes un valodas lietojuma izmaiņas iecementējamas tādas, kādas tās tobrīd bija. Vienlaikus tas nozīmē arī kolektīvu bezatbildību par koplietošanas telpām daudzīvokļu mājās un to pagalmiem, par nespēju saprast, ka visiem pakalpojumiem ir sava cena un ka pašvaldība pati nerada naudu, vien pārdala citu samaksātos nodokļus.

Turklāt tas pat nav jautājums par Krievijas ietekmi vai vēlmi Latviju padarīt par Krievijas provinci. Tādā režīmā, kāds valda kaimiņvalstī, SC un “Gods kalpot Rīgai” atbalstītāji nemaz negrib dzīvot. Viņi izvēlas baudīt visas Eiropas Savienībai piemītošās brīvības un labumus, bet vēlas to izgaršot pierastā valodā, mentalitātē un mērcē, īpaši neaizdomājoties, vai ilgtermiņā tāda kombinācija ir iespējama.

Savukārt “pirmspadomju” laiktelpa pēc būtības ir tā pati Rietumu vērtībās un atskaites sistēmās balstīta, kurai Latvija piederēja pirms padomju laika un kur liela daļa no mums tik ļoti grib atkal iesakņoties kopš valstiskās neatkarības atgūšanas. Tādā laiktelpā arī Rīga mēdz būt latviska (1935.gadā 63% iedzīvotāju latvieši, un tas vēl pirms baltvāciešu izceļošanas) un nenostāda sevi pret pārējo valsti.

Jā, daļa no šiem argumentiem izskanēja arī nupat pagājušajā vēlēšanu kampaņā Rīgā, un par to dažādi lietpratēji ir kritizējuši “Vienotību” un NA. Es nepiekrītu kritikai, jo pēc būtības SC pretiniekiem šajā reizē nebija izvēles. Divu valsts valodu referendums, kas veiksmīga iznākuma gadījumā būtu Latvijā uz mūžiem nostiprinājis “pēcpadomju” status quo, ir novilcis nepārejamu robežšķirtni, un vismaz šajās vēlēšanās Rīgā tā nebija pārejama. Tā nu sanāca, ka šoreiz bija jāspēlē pēc SC izvēlētiem spēles noteikumiem. (Tas lielā mērā aktivizēja arī SC atbalstītājus citviet Latvijā.)

Neieskriet lamatās

Tomēr tas nenozīmē, ka arī turpmāk būtu jāspēlē pēc “SC un Co” uzspiestajiem noteikumiem. Ne viens vien eksperts tagad pārmet tā saucamajam labējam galam un arī valdības vadītājam Valdim Dombrovskim (Vienotība), ka politikai jāmainās uz kreiso pusi, jāieklausās vēlētāju vēlmēs. Tad ko tagad V.Dombrovskim darīt? Pēc Rīgas parauga sākt dāļāt pa labi un pa kreisi bezmaksas biļetes? Atkāpties no budžeta deficītu ierobežojošas politikas?

Plika populisma un lepnas dzīvošanas uz citu rēķina dēļ Rīgā pretējais politiskā spektra gals nedrīkst mainīt savus pamatprincipus. Turklāt SC un GKR vēlētāju izvēlētā politika jau nav klasiska kreisā politika, kas nozīmē ne tikai lielus tēriņus, bet arī lielus nodokļus. Ne ko tādu atbalstīt prātā nenāk Aināra Šlesera partijas palieku (GKR) uzticīgajiem vēlētājiem. Daudzos plusiņu savākušais Andris Ameriks nav nekāds kreisais politiķis.

Otrs kārdinājums tā saucamajam labējam galam ir apvienot spēkus vienotā frontē pret SC. Taču tā būtu liela kļūda, ne tikai tādēļ, ka ļautu SC pasūtīt mūziku, pēc kuras pārējiem dancot, bet arī tādēļ, ka tas nodarītu lāča pakalpojumu demokrātijai un daudzpartiju sistēmai Latvijā. Tā ir mūsu demokrātijas bagātība, ka mums ir starp ko izvēlēties. Pat ja tas nozīmē nebeidzamu interešu salāgošanu un smagu darbu koalīcijās, tas ir to vērts.

Drīzāk nožēlojami ir “pēc līdakas pavēles” un viena iracionāla kopsaucēja dēļ visiem akli vienoties aiz viena līdera, kurš aizvedīs uz saulaino tāli. Tāda saulainā tāle ir iespējama vien “pēcpadomju” laiktelpā, bet ne “pirmspadomju”. Nemānīsim paši sevi.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste