No politikas – virtuvē*

Elena Kuzmiškina pirms septiņiem gadiem ieradusies Latvijā un šeit iedzīvojusies, pateicoties darbam un pašas uzņēmībai

Viena četrās sienās, bez kādreizējiem draugiem un ierastās darbīgās dzīves – tādā situācijā pirms septiņiem gadiem attapās Elena Kuzmiškina, kas no Sanktpēterburgas bija pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Viņas imigranta stāsts pašai personīgi ir beidzies pat necerēti labi – Elena no sociālā vakuuma patlaban ir iekļuvusi ļoti darbīgas dzīves un biznesa epicentrā – tieši caur darbu ir ieguvusi plašu paziņu loku un jau divus gadus vada starptautiska uzņēmuma Latvijas atzaru.

Latvija ir ieguvusi vēl vienu apsviedīgu cilvēku, kurš pretēji sabiedrības stereotipiem par iebraucējiem nevis tikai no valsts ņem, bet sniedz arī savu ieguldījumu mūsu visu kopīgajā labklājībā. Latvija nav aizslēgta – cilvēki no citām zemēm pārceļas uz dzīvi šeit un pārcelsies arī turpmāk, savukārt Latvijas iedzimtie, meklējot labāku dzīvi, joprojām atstāj dzimteni. Un Latvijā dzīvojošajiem agrāk vai vēlāk nāksies saprast, vai pārcelšanās uz dzīvi Latvijā ir tikai katra imigranta individuālais vai tomēr – mūsu visu kopīgais stāsts.

Mīlestība atveda uz Latviju

Ja pirms deviņiem gadiem nebūtu liktenīgās satikšanās ar rīdzinieku Juri, Elena, ļoti ticams, nekad nebūtu Latviju izvēlējusies par savu mītnes vietu. Viņai Sanktpēterburgā bija raita un piepildīta dzīve – studijas Kultūras un mākslas universitātes Bibliotēkzinātņu un informācijas fakultātē un spraigs un perspektīvs darbs kādas Krievijas liberālās opozīcijas partijas Sanktpēterburgas nodaļas preses centrā.

Tiesa, Elenas vecvecāki gan dzīvoja Latvijā – vectēvs militārists sešdesmitajos gados bija atsūtīts dienēt Rīgā, kur izaugusi Elenas mamma un mammas brālis. Elenas mamma no Latvijas aizbraukusi, lai studētu toreizējā Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburgā), kur apprecējusies un kur pasaulē nākusi Elena. Taču, lai nu kā, ciemojoties Latvijā pie vecmāmiņas un tēvoča, Elena pavisam nejauši sastapa Juri un mīlestība viņu atveda uz Latviju.

„Protams, sievietei jābrauc tur, kur komfortabli jūtas ģimenes galva – vīrs,” tagad saka Elena. Pirmais laiks Latvijā bijis ļoti grūts: „Biju ļoti pieradusi pie intensīva režīma – Sanktpēterburgā vienmēr bija kaut kas jādara, jāiet, jāskrien, tāpēc bija šoks, kad Latvijā attapos četrās sienās un bez nodarbošanās.”

Elena gan tūlīt arī meklējusi iespēju iziet no mājas – pie privātskolotāja sākusi mācīties latviešu valodu un apmeklējusi topošo māmiņu kursus. Taču, kad piedzimis dēlēns, atkal māja Elenu paņēmusi savā gūstā – sākusies ikdiena bez svētkiem ar mazu bērnu uz rokām. „Es šeit biju komunikācijas vakuumā – Krievijā man bija palicis plašs draugu un paziņu loks, bet šeit bija tikai vīra draugi un viņu sievas, un viss,” stāsta Elena.

Taču, kad puika kļuvis gadu vecs, viņa sapratusi – kaut arī svešā zemē, tomēr vajag piespiest sevi sākt strādāt, „lai kopā saturētu ģimeni, jo, ja sieviete nodarbojas tikai ar bērnu un mājām, tad nekas labs nevar iznākt.”

Elena sāka meklēt jomas, kur varētu sevi realizēt, taču izvēle bija diezgan ierobežota – atbilstošā līmenī nemācēja valsts valodu, jo līdz ar bērna piedzimšanu latviešu valodas mācības bija atstājusi novārtā. Sāka meklēt un saprata, ka varētu strādāt par konsultantu kādā jomā, jo bērna dēļ bija vajadzīgs brīvs režīms. Un tā Elena ieradās sadzīves un virtuves priekšmetu ražotājkorporācijas „Tupperware” Rīgas birojā un sāka strādāt par pārdošanas konsultanti.

Darbs izvilka no mājām

„Tupperware” trauki no pārējiem atšķiras ar to, ka to lietošanas principus, izmantojot tiešās pārdošanas metodi, ir nepieciešams nodemonstrēt pircējiem. Elena sāka pati gatavojot izmēģināt traukus un viņai vedās pārdošana – vienu nedēļu iekļuva labākā konsultanta kārtā, otru nedēļu, un, skat, pēc kāda laika uzņēmuma vadība novērtēja viņas apsviedību un Elena kļuva par „Tupperware” Rīgas biroja vadītāju.

„Esmu pateicīga liktenim, kas mani atveda uz šo kompāniju, jo šā darba dēļ es varēju reizi vai divas nedēļā iziet cilvēkos un paplašinājās mans paziņu loks. Sajutos vajadzīga, un tas jau visiem ir svarīgi,” saka Elena. Darbs viņai sen vairs nav tikai trauku pārdošana, bet gan ieguvis citu dimensiju – tagad Elena organizē gatavošanas meistarklases un stāsta interesentiem par veselīgu ēdienu: „Cilvēki pērk sev dārgas mašīnas, bet neseko līdzi, kādu pārtiku ēd un kādos traukos gatavo.” Viņa pat pieļauj, ka drīzumā varētu sākt studēt pārtikas tehnoloģiju.

Tieši darbs viņai ir palīdzējis iegūt iebraucējam tik nepieciešamos sociālos kontaktus un sajūtu, ka pamazām mītnes zeme sāk kļūt par mājām.

„Es jau tagad Latviju saucu par savu valsti, jo te aug mans dēls,” saka Elena. Dēlam ir septiņi gadi un abu valstu – gan Krievijas, gan Latvijas – pilsonība. Elena labprāt gribētu, lai dēls augstāko izglītību iegūst Krievijā, jo viņa, vērtējot pēc savas pieredzes, uzskata, ka Krievijas augstskolas sniedz plašāku skatu un labāk sagatavo dzīvei. Tomēr pagaidām gan dēls Krievijā nav bijis: „Viņš zina, ka mamma ir no Sanktpēterburgas, taču vēl ir pārāk mazs, lai turp brauktu.” Pati Elena gan diezgan bieži aizbraucot uz dzimteni, „kad gribas ieelpot Pēterburgas gaisu un gribas pabraukāties ar metro vai aiziet uz kādu muzeju”.

Taču vienlaikus viņa iemīlējusi Latviju, jo tā ir teritoriāli neliela, šeit dzīvot ir komfortablāk nekā Krievijā, jo sociālās lietas daudz labāk sakārtotas. Latvija, viņasprāt, ir droša valsts, „kur es nebaidos staigāt vēlos vakaros”, un visbeidzot Elenas sirdi aizkustinājis arī Latvijas dabas skaistums.

Nevar atbildēt par vēsturi

Tomēr, kaut joprojām turpina mācīties latviešu valodu un ir nokārtojusi valodas eksāmenu, iegūstot attiecīgo valodas pakāpi, ikdienā viņa labprātāk runā krieviski. Tiesa, Elena spēj sarunāties latviski – pavāru kursos mācījusies latviešu valodā un latviski kārtojusi arī eksāmenu, un patlaban autovadītāju kursi arī viņai ir latviešu valodā. „Taču nav lielas vajadzības ikdienā runāt latviski, un mēs, pēterburdznieki, esam perfekcionisti – visu vēlamies izdarīt ļoti labi. Es nespēju pieļaut, ka runāju kļūdaini,” skaidro Elena.

Viņas dēls septembrī sāks mācības skolā ar krievu mācību valodu, un viņa uzskata – ja reiz Latvijā ir divvalodu sabiedrība, tad nav prātīgi latviešiem nemācīties krievu valodu.

Elenas mamma, kas tagad arī pārcēlusies uz Latviju, labi zinot latviešu valodu un sakot, ka šeit jūtas kā mājās. Viņu ģimenē svin gan 8. martu, gan kādreizējo padomju armijas dienu 23. februāri, gan arī Elenai tikpat labi patīk, piemēram, latviskā Mārtiņdiena. „Te visu laiku mijiedarbojas divas kultūras, un, kad asinis sajaucas, rodas ģēniji,” saka Elena.

Viņa negrasās iegūt Latvijas pilsonību, jo tad viņai būtu apgrūtināta braukšana uz Krieviju. Tāpat viņa arī nesola visu mūžu nodzīvot Latvijā. Saka – nākamos piecus gadus noteikti, bet, ja, piemēram, vīrs teiktu – braucam dzīvot uz Tenerifi, Elena piekristu.

Pārcelšanās uz Latviju ir radikāli mainījusi viņas dzīvi – Elena no klātbūtnes politiskajā procesā ir vārda tiešā nozīmē pārcēlusies uz virtuvi: „Es tiešām uzskatu, ka sievietei nav jēgas līst politikā, jo galva vienmēr aizņemta ar bērniem un ģimeni un nav iespējams vienlaikus domāt arī par globālām lietām.”

Par politiskiem tematiem, tajā skaitā sabiedrības saliedētības problēmām, viņa nevēlas publiski izpausties: „Es skatos nevis pagātnē, bet nākotnē. Un svarīgāk ir tas, ko es šodien Latvijai varu dot.” Elena savu piepildījumu ir atradusi ēdiena gatavošanas priekā un tieši patlaban rīko kulinārijas kursus arī citām sievietēm, kas pirms neilga laika atbraukušas dzīvot uz Latviju, jo labi zina, cik grūti ir iedzīvoties svešā zemē.

* Raksts ietilpst Latvijas Cilvēktiesību centra un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta projekta „Migrācijas, attīstības un cilvēktiesību jautājumu izpratnes veicināšana, iesaistot vietējās pašvaldības” kampaņā „Šis ir mans stāsts… vai mūsu?”