Pārdomas Fukušimas katastrofas atceres gadadienā
Kodolreaktora katastrofu Fukušimā, Japānā var dēvēt par attīstītās pasaules Černobiļu, taču tas kopumā nav mazinājis vēlmi pēc kodolenerģijas izmantošanas, jo enerģijas deficīts pasaulē var tikai palielināties.
Pasaulē vēlme izmantot kodolenerģiju nav mazinājusies un arī nemazināsies
Neskatoties uz Fukušimas katastrofas apjomu, kā arī politiķu un īpaši sabiedrības sākotnējo reakciju pret kodolenerģijas izmantošanu gan Japānā, gan pasaulē, tomēr ir novērojams, ka notiek virzība uz arvien plašāku kodolenerģijas izmantošanu. Lai gan Japānā pēc katastrofas tika slēgti visi 54 kodolreaktori, lai tajos veiktu „stresa testus”, tomēr atsevišķi kodolreaktori tika iedarbināti tūlīt pēc pārbaudēm.
Ambīcijas palielināt kodolenerģijas īpatsvaru elektroenerģijas ražošanā līdz 40% (līdz Fukušimas katastrofai – 30%) ir noliktas malā, tomēr Japānas premjerministra Šinzo Abes jaunā valdība ir deklarējusi savu atbalstu post-Fukušimas kodolenerģētikas renesansei valstī. Tā ir faktiski daļa no Japānas stagnējošās ekonomikas restartēšanas plāna.
Atsakoties no kodolenerģijas izmantošanas, Japānas ekonomika varētu nonākt vēl grūtākā situācijā, jo citu, tik nozīmīgu, alternatīvu enerģijas avotu tai nav. Slēdzot atomelektrostacijas, Japāna kā alternatīvu enerģijas resursu iepirka gāzi, par ko tā bija spiesta maksāt vienu no visaugstākajām gāzes iepirkuma cenām pasaulē un rezultātā tikai palielināja savu finansiālo slogu.
Tādejādi Japānas gadījumā kodolindustrija un tās radītā enerģija ir viens no valsts enerģētiskā nodrošinājuma, kodoltehnoloģiju eksporta un faktiski ekonomiskās izaugsmes priekšnosacījumiem.
Fukušimas katastrofa nav arī traucējusi kodolenerģijas industrijas ekspansijai ekonomiski strauji augošajās valstīs Āzijā. Starp Āzijas lielajiem „tīģeriem” – Ķīnā un Indijā – kodolenerģētikas programmas tikai uzņem apgriezienus. Pasaulē kopumā un Āzijā it īpaši enerģijas bada riski kompensē bažas par atomstaciju drošību un padara kodolenerģētiku par pieņemamu alternatīvu. Kopumā visvairāk atomelektrostaciju ir ASV -104 (visas no tām gan ir būvētas vai plānotas līdz 1979.gadam), Francijā – 58, Krievijā – 33. Savukārt Ķīnā tuvāko gadu laikā plānots pārsniegt 50 kodolreaktoru robežu.
Kodolenerģija var būt valstu enerģētiskās drošības risinājumu alternatīva
Eiropā situācija ir nenoliedzami pretrunīgāka. Černobiļas rēgam šeit ir arī bijušas ļoti konkrētas negatīvas sekas. Francijā kodolenerģētika saglabā savu nozīmīgo statusu. Vācija savukārt ir nolēmusi (kārtējo reizi) atteikties no kodolenerģētikas izmantošanas.
Tomēr kopumā Baltijas jūras reģions ir pietiekoši „nukliarizēts”. Zviedrijā un Somijā darbojas atomstacijas, savukārt Polijā izvērsta publiskā kampaņa sabiedrības noskaņošanai par labu kodolenerģētikai. Arī Baltijas valstis nav atteikušās no idejas par kopēja un arī atsevišķu projektu realizācijas. Turklāt jaunas stacijas var parādīties kaimiņos gan Baltkrievijā, gan Krievijas Kaļiņingradas apgabalā. Lai gan Dānija un Norvēģija lepojas ar savu atjaunojamo resursu (vēja un hidro) izmantošanu, Zviedrijas kodolspēkstacijas ir svarīgas balansējošo jaudu nodrošināšanai šajās valstīs.
Nepieciešamību pēc kodolenerģijas izmantošanas nosaka arī valstu vēlme diversificēt enerģijas piegādātājus un resursus, tādējādi cenšoties nekļūt atkarīgiem tikai no viena resursa, jo atkarība no viena resursa vienmēr tiek uztverta kā politisks un ekonomisks risks. Latvija joprojām ir lielā mērā atkarīga no viena enerģijas resursa – gāzes (konkrēti – Krievijas gāzes). Piemēram, Latvijā (un arī Lietuvā) tā veido 30% primāro energoresursu bilancē, taču Eiropā Krievijas gāze veido vien aptuveni 7% no kopējās enerģijas. Līdz ar to mūsu valsts vēl ir tālu no deklarētā mērķa (faktiski jebkurā gadījumā nesasniedzama) kļūt enerģētiski neatkarīgiem.
Šajā situācijā var novērot – jo tuvāk valsts atrodas Krievijai, jo lielāka vēlme meklēt enerģētiskās alternatīvas (atjaunojamo energoresursu, nekonvencionālās gāzes vai arī kodolenerģētikas formā).
Latvijā joprojām ir dzīva Černobiļas pieredze
Latvijas un mūsu kaimiņu kolektīvajā atmiņā joprojām un pamatoti ir dzīva Černobiļas pieredze. Neskatoties uz atšķirīgajiem cēloņiem (Černobiļa – tehnika un cilvēki; Fukušima – daba un tika pēc tam tehnika un cilvēki), Japānas katastrofa šo traumatisko pieredzi ir atsvaidzinājusi. Tieši Černobiļas pieredze un Fukušimas sindroms, visticamāk, bija pamatā referendumam Lietuvā, kad tika nobalsots pret Visaginas atomelektrostacijas būvniecību, kas būtu bijusi viena no enerģijas alternatīvām gāzei.
Diemžēl, pieaugot atomelektrostaciju skaitam pasaulē, nav izslēgts, ka Fukušima nav pēdējā katastrofa. Trīs lielas katastrofas jau ir piedzīvotas – 1979. gadā Pensilvānijā ASV, 1986.gadā Černobiļā PSRS un pirms diviem gadiem Fukušimā Japānā. Riskus nedrīkst nenovērtēt, jo atomelektrostacijas parasti tiek būvētas tuvu urbānajiem un industriālajiem centriem.
Lai gan kontroles mehānismi parasti tiek pastiprināti tikai pēc negatīviem notikumiem, tomēr vienlaicīgi arī jācer, ka katra no katastrofām sniedz mācību un atomstaciju kontrole kļūst arvien stingrāka. Tas arī sadārdzinās kodolenerģētikas izmantošanas izmaksas. Neskatoties uz to, kodolenerģētikas izmantošanas pieaugums globāli acīmredzami ir neatgriezenisks process.
Autors ir Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, maģistra studiju programmas „Starptautiskās attiecības” vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors
Komentāri (44)
Ieva 13.03.2013. 12.54
Man te viena uzmācīga doma vajā. Drošības pasākumi atomstacijām nu jau ir tik tālu pārspīlēti, ka jaunbūvējamām AES ir jābut drošām pret Boeinga tipa lidmašīnas triecienu.
Itkā labi. Bet kas notiks, ja šāda lidmašīnā ietrieksies Rīgas/Salaspils HES? Varbūt visa Rīga bojā neaizies, bet cietušo gan būs daudz. Tātad HES būs jānodrošina pret šādu uzbrukumu. Kā to izdarīt? Vēl vienu dambi, pirms aizsprosta un pēc? Nevaru izdomāt..
4
Agnese Saleniece > Ieva 13.03.2013. 23.46
Cik cilvēki aizgāja bojā dvīņu torņos un cik gāja bojā tieši no Fukušimas Daiči avārijas?
Ja upuru skaits ir galvenais rādītājs, tad, pat ja pieņemam, ka ar lidmašīnu var destabilizēt reaktoru, ir daudz pievilcīgāki mērķi. Principā AES betona sienas ir radītas ar domu, lai ne iznīcinātāja, ne aviolainera trieciens tās necaursistu. Testu ar aviolaineri es neesmu redzējis (bet gribētu), bet šis internetā gan ceļo:
http://www.youtube.com/watch?v=xM8E-CogkYE
0
Dina > Ieva 13.03.2013. 16.40
>Kristaps Freimanis Tas ir, kā? Tos slīkušos simtus vai tūkstošus ātri aprakt un lieta darīta? Jau vakar rakstīju, nākas atkārtoties: Nu nav tie HESi tik nevainīgi. Ja “ietu vaļā” Rīgas HES, ne tikai bļitkotāji tiktu aizskaloti uz jūru, bet arī kāda daļa upei piegulošās teritorijas. Latvijas Civilās aizsardzības plānā (gan nedaudz klasificēta informācija) var redzēt potenciāli uz laiku applūstošās teritorijas. Japānā cunami nopostīja 380000 mājas, pat ja mums tikai 1/10000 daļu nopostītu, i tad tiešo upuru būtu vairāk kā Černobiļā. Par to, kas būtu, ja tas notiktu nakts vidū, vispār negribas domāt. Japāņi parādīja apbrīnojamu organizētību, kad no 500 tūkstošiem cunami zonā dzīvojošiem/strādājošiem tikai 20 tūkst. nepaspēja pamukt no šīs šausminošās stihijas. Un tai pašā laikā nodemonstrēja neizprotamu fobiju un pakļaušanos visādiem panikas cēlājiem sakarā ar Fukušimas AES avāriju. Bailes no radiācijas nodarīja tūkstoškārt lielāku postu nekā pati radiācija. Palasiet Wade Allison “Radiation and reason” vai viņa lekciju prezentācijas. Atgriežoties pie HES. Uzskata, ka vēl briesmīgāks būtu Aizkraukles HES pārrāvums, kad zemākesošie Ķeguma un Rīgas HESi kristu kā kāršu namiņi un Rīgu sasniegtu vēl baismīgāks vilnis.
Un tagad iedomājamies Rīgas HES vietā avarējam četrus Fukušimas AES reaktorus, kuru kopējā jauda pusotras vai divas reizes pārsniedz Latvijas vajadzību pēc elektrības. Neviena upura ne tagad, ne nākotnē. Vienīgā ķēpa, kur mēs lai ņemam 9. magnitūdes zemestrīci un 12-15 metru augstu vilni, lai piespiestu šādu AES avarēt? (joks)
Ko nu? Atteiksimies no HES? Nebūt ne, tāpat kā neatteiksimies no auto un lidmašīnām, kur attiecīgie riski vēl lielāki, bet tomēr mēs akceptējam tos kā pieņemamus. Tad kāpēc mēs pieprasām neiespējamo – 100% drošības līmeni AES (0 avārijas), kad jau tā AES drošība vairākkārt pārspēj iepriekšminētās un citas jomas?
0
Rita Lazda > Ieva 13.03.2013. 22.02
Bet kas notiks, ja šāda lidmašīnā ietrieksies Rīgas/Salaspils HES?
—————
Man arī patīk šie katastrofu scenāriji… tikai es ceru, ka būsi tas kas to novēros un lejup pa straumi :D
Kas notika, kad Boeing ietriecās Dvīņu torņos neesi padomājis… sekas ir tādas pašas visiem mirušajiem, neatkarīgi no skaita – viņi ir pagalam. AES avārija papildus vēl gandē dzīves dzīvi palikušajiem. VISA atšķirība.
Man vispār arī papildus ir tāda uzmācīga doma – kas notiek, ja HES ietriecas Ķīps?
0
Kristīne > Ieva 13.03.2013. 13.16
Pieņemot, ka kāds spēs trāpīt (varētu būt gabaliņu grūtāk nekā Pentagonā vai Dvīņu torņos), sataisīto šmuci varēs savākt būtiski īsākā laikā, nekā AES šmuci.
==
Jebkurā gadījumā, kamēr mežā tiek atstāta būtiska daļa koka un netiek nokurināti visi mazi žagariņi grāvmalās, nav jēgas dot darbu un naudu citu valstu iedzīvotājiem.
=
Turklāt pamazām tiek attīstītas diezgan jēdzīgas enerģijas uzkrāšanas sistēmas (http://www.ecogeek.org/biofuels/3817-audis-carbon-neutral-e-gas, http://www.dailymail.co.uk/sciencetech/article-2220044/Pioneering-British-firm-produces-petrol-air-breakthrough-solve-worlds-energy-crisis.html) ar kurām var līdzsvarot arī saules un vēja enerģijas nepastāvīgumu.
0
Dina 13.03.2013. 12.02
>Janka. Kad ļaudis beidzot sapratīs, ka ne saules baterejas (SES), ne vēja ģeneratori (VES) savas saražotās elektroenerģijas nepastāvības, nedrošības un arī dārdzības dēļ nekad nespēs aizstāt pilnībā nevienu TEC, AES pat ne HES.
Un ne jau blēži vainīgi. Tad jau Vācijas valdībā paši lielākie blēži. 2012.01.16. Der Spiegel kāds analītiskais žurnālists A.Neubachers (mans atreferējums IR: “Neviss zaļais ir patiesi zaļš” 2012.04.13.) raksta, ka uz doto brīdi Vācija jau izgrūdusi simts miljardus € (!!!) subsīdijās saules baterejām un ka nupat šo SES kopējā jauda divkārt pārsniegusi pāri palikušo darbojošos 9 AES jaudu. Vareni, vai ne!? Ja tikai – izrādās, ka šī varenā SES flote gadā knapi saražo tik daudz elektrības cik divas AES. Izrādījās, ka ziemas apstākļos, kad dienas ir īsas, aukstas un mākoņainas, vācu 1,1 miljons saules paneļu nedēļām ilgi neražoja nekādu elektrību. Un tagad – par naudu. Vai Jums neliekas, ka par simts mlrd. € varētu uzcelt vairāk par divām AES, droši apsaimniekot, nojaukt pēc novecošanās un atkritumus droši noglabāt?
1
Kristīne > Dina 13.03.2013. 12.36
” Kad ļaudis beidzot sapratīs, ka ne saules baterejas (SES), ne vēja ģeneratori (VES) savas saražotās elektroenerģijas nepastāvības, nedrošības un arī dārdzības dēļ nekad nespēs aizstāt pilnībā nevienu TEC, AES pat ne HES. ”
==
Nav jau jāaizstāj. “Nepastāvības” izlīdzināšanai ļoti labi kalpo HES (un ne TEC, ne AES, jo šamo turbīnu griešanās ātrums nav īpaši īsā laikā maināms).
=
Galu galā nesaprotu visu to ņemšanos ap AES – garlaicīgs tvaika dzinējs, kam uztutēta kaut kāda pagājušā gs. 50to gadu nedaudz uzlabota tehnoloģija, bet grib nopārdot kā tehnikas sasniegumus. Pat ja viss ir droši (un tāpat nav lēti, jo pēc pašas būtības tas ir imports un nodrošina daudz mazāk vietējas jēgas par saules paneli, kas ir uzstādīts kādā privātmājā) – tas ir tik šausmīgi garlaicīgi un antīki. Var jau lietot, ja nekā cita nav…
0
Aivars Krauklis 13.03.2013. 13.44
Joprojām jābrīnās, cik labi zaļajiem, sarkanajiem, viņu hibrīdiem un citiem gara radiniekiem izdevies noklusēt PSRS Vidējās mašīnbūves ministrijas lomu Černobiļas katastrofā. Pirmajā gadā pēc nelaimes „glasnosķ” iespaidā pat sarkanā vara nedaudz izmuldējās, vēlāk apklusa un vispārējs klusums saglabājies pat pēc lielvalsts „kirdik”. Toreiz gan tika pat ziņots par šīs īpatnējās ministrijas (ministra portrets netika publicēts Izvesķā kopā ar visiem pārējiem pēc AP sesijas, kurā iecēla valdības, lai nebūtu jāpiemin ministrijas nosaukums ) vietnieka patriekšanu un polonija ieguves lomu notikušajā.
Nebūdams speciālists, neņemos spriest, kā sadalās kodolenerģētikas un kodolieroču ražošanas nozīme Černobiļas notikumā, tomēr – tīra enerģētikas katastrofa tā nebija vis. Bumbu materiāli toreiz bija svarīgāki par elektrību.( Ja kāds piemirsis – aiz dīvainā nosaukuma slēpās atombumbu ražošanas organizācija.)
Cita starpā – Minsredmaša radioaktīvie atkritumi tiek glabāti arī Latvijā.
4
0
0
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
+2
-1
Atbildēt
+2
-1
Atbildēt
@Dina > Aivars Krauklis 14.03.2013. 00.14
>J.Biotops Par tiem laikiem lāgā nezinu, jo tajā laikā vēl nodarbojos ar radiācijas defektu pētījumiem kristālos LU CFI. Ar radiācijas kontroli ap “Radonu” es saskāros tikai, kad šie švaļi bija jau prom. Dies ar viņiem. Par visu, kas tur apglabāts, uzskaiti un uzraudzību no ārpuses veic VVD Radiācijas drošības centrs. Mūsdienās tur tiek apglabāti novecojušie vai nevajadzīgie tehnoloģiskie un medicīnas radiācijas avoti, kā arī atrastie bezsaimnieka avoti. Pārbaudot kontroles akas ap “Radonu”, nekāda radiācijas noplūde gruntsūdeņos nav novērota. Katrs tiešsaistē ftp vietnē ftp://ftp.rdc.gov.lv/Nordic/LAT.RAD var pārliecināties, ka arī gaisā nav novērojama gamma radiācija augstāka kā citviet Latvijā, jo monitoringa stacija ar nosaukumu Baldone faktiski novietota “Radons” teritorijā.
0
Aivars Krauklis > Aivars Krauklis 14.03.2013. 09.11
vigr – paldies, jau nojautu, ka atšķirībā no manis kaut ko saproti par lietas tehnisko pusi. Ja interesē, varbūt pakomentēsi vienu no tā laika skaidrojumu variantiem – reaktoram atslēdzot kādas drošības sistēmas vai tās elementu automātisku darbību, „rokas vadībā”(?) bijusi iespējama polonija iznākuma paaugstināšana. Tā reizēm darīts pēc Minsredmaša pieprasījumiem un līdz kaut kādai robežai tas izdevies, kamēr pienākusi pēdējā reize. Par to tad arī bijusi varena čistka ministrijā, līdz pat vietnieka patriekšanai. (Ja kaut kas līdzīgs tiešām bijis, tas manā galvā nopietns arguments par labu atomenerģētikai.)
0
Aivars Krauklis > Aivars Krauklis 13.03.2013. 20.04
vigr – Par polonija iznākumu no RBMK reaktoriem lasīti arī asāki izteikumi, ne tikai „drusku labāks kā citos” bet tas ne man vērtējams.
Nav manos spēkos saskaitīt Černobiļas upurus un par to arī neko nerakstu. Par radiācijas ietekmi uz veselību „strīdēties līdz aizsmakumam” i nedomāju, mans koments bija par katastrofas cēloņiem, nevis sekām. Jūsu ieteikumu „…Pirms sākat protestēt…” lasīt Wade Allison “Radiation and Reason” uz sevi nevaru attiecināt, jo par šo tēmu neko “protestēt” ne sāku, ne beidzu. „Ja jūtaties gudrāki…” – to atstāju Jūsu ziņā, jo pats tādai hipotēzei pamatu nejūtos devis.
Joprojām nevaru piekrist, ka „neviens vairs neuzcels” varētu būt arguments pret VISU katastrofas cēloņu apzināšanu.
Jau kopš pirmajām dienām vēroju īpatnēju dabas aktīvistu un krievu militāristu interešu saskaņu – vainīga enerģētika, tikai enerģētika un nekas vairāk, kā enerģētika. Protams, ziņas par Minsredmaša klātbūtni nopietni vājina mūsu zaļo atomenerģētikas apkarotāju iespējas saviem argumentiem izmantot Černobiļu.
Par Vidējās mašīnbūves ministrijas radioaktīvo atkritumu īpatsvaru to uzglabāšanas vietā (lieks, to sauca – Radon?) varēja lasīt LPSR atklātajā presē apmēram 1988.-89. gada ziemā. Tā bija otrā reize, kad atceros lasījis šīs ministrijas nosaukumu latviski. Avotus vairs neatceros, bet atmiņā plicis kāds notikums šajā sakarā. Pēdējās PSRS AP priekšvēlēšanu sapulcē kandidātam, viena raikoma pirmajam sekretāram un vienlaikus LPSR AP vides vai dabas aizsardzības komisijas (bija tur arī tāda!) priekšsēdētājam no publikas nolasīja priekšā datus par vidējās mašīnbūves noguldījumu un pajautāja, vai viņš kā galvenākais vides sargs nepastāstītu vēlētājiem, kādi PSRS Vidējās mašīnbūves ministrijas uzņēmumi atrodas Latvijā, kādas „vidējās mašīnas” te būvē un kā no mašīnbūves rodas tik daudz radioaktīvu atkritumu. Radās neliela jautrība, bet datus pat augstais viesis neapšaubīja :).
0
Dina > Aivars Krauklis 13.03.2013. 18.13
>J.Biotops. Taisnība, Černobiļas RBMK(LWRG) reaktori bija – “ātri, lēti un… mazliet nedroši”. Stāsta, ka arī Pu iznākums esot drusku labāks kā citos. Ja tiem būtu tāds masīvs dz-betona kupols kā mūsdienu ABWR un APWR (tas gan dubultotu celtniecības izmaksas), tad tad upuru skaits un piesārņojuma apmērs būtu desmit- vai vairākkārt mazāks
Zīmīgs bija arī avārijas datums – īsi pirms 1. maija svētkiem, kad poļitrukiem vajadzēja ziņot par plāna izpildi, vai vēl labāk, pārpildi, lai saņemtu prēmijas. Kādi bija tie īstie plāni, vēsture klusē, taču “lielas prēmijas” saņēma laba daļa Baltkrievijas, bet mazākas “prēmijas” teju puse Eiropas. Nokrītot sākotnēji uzbangojušām emocijām, izrādījās, ka nebūt nebija tik briesmīgi, kā sākotnēji šķita, bet vienalga, nepatīkami.
Lai nu kā, tos 47 upurus, kas nomira pirmajās stundās, dienās un nedēļās no akūtas radiācijas slimības, saņemot mežonīgas radiācijas dozas, neviens vairs neuzcels. Tāpat kā neuzcels tos nelaimīgos 15 bērneļus, kurus neizdevās izārstēt no tiem 6000 bērniem, kas saslima ar vairogdziedzera vēzi radioaktīvā joda dēļ. Šis vairogdziedzera vēzis bērniem ir vienīgais, ko var viennozīmīgi apgalvot, ka tas bija radiācijas un tikai radiācijas dēļ.
Pārējie vēža un hroniskās saslimšanas gadījumi ne ar ko neatšķiras, neatkarīgi, vai izraisīti radiācijas, ķīmijas, smēķēšanas, iedzimtības vai citu cēloņu dēļ. Tā ka var strīdēties līdz aizsmakumam, vai Černobiļas pēcefektos papildus gāja bojā 4000 vai 400000, neviens velns nepierādīs. Vadoties no Oksfordas Universitātes emeritētā profesora Wade Allison “Radiation and Reason” skaidrojuma, patiesībai tuvāks varētu būt zemākais skaitlis. Pirms sākat protestēt, esiet tik labi un izlasiet, kaut vai kādu saīsinātu viņa prezentāciju par tēmu. Ja jūtaties gudrāki, apgāziet šo skaidrojumu. Labprāt redzētu, kā tas izdodas.
Par “Minsredmaša radioaktīvie atkritumi tiek glabāti arī Latvijā” – vai nevarētu sīkāk? Man līdz šim gan nekas nebija tāds dzirdēts.
0